Cīnoties par sava bērna mātes sirdi, kāds Ludzas iedzīvotājs kļuva par nežēlīgas slepkavības upuri. Atklājies, ka viņu ar cirvi nogalinājis sievietes piedzīvotājs ar savu draugu – divi pavisam jauni puiši. Neraugoties uz nozieguma smagumu, varmākas ir uz brīvām kājām un klīst pa pilsētu.
Pazūd bez pēdām
Policijai beidzot izdevies atklāt noziegumu, kas pastrādāts pirms diviem gadiem Ludzā. Par zvērīgas slepkavības upuri kļuva tolaik 36 gadus vecais Jānis Šumakers. Vīrieša mirstīgās atliekas aptuveni pirms mēneša tika atrastas apraktas pie kāda nama Ezera šķērsielā.
Kopš 2011. gada 25. septembra pusdienlaika, kad Jānis pēdējo reizi tika redzēts pie kāda Ludzas veikala, viņš tika uzskatīts par bezvēsts pazudušu. Iespējams, policijai tik ilgi neveicās ar 175 centimetrus garā, vidējās miesas būves, zilacainā gaišmata atrašanu, jo kāds likumsargus bija apzināti maldinājis, ka Jānis varētu būt devies uz Inčukalna novadu, – te viņš savulaik strādāja kādā kokapstrādes uzņēmumā, te arvien dzīvo vairāki Jāņa draugi. Policija gan neatklāj, vai vispirms atrasts līķis un tad izskaitļoti iespējamie vainīgie, vai noticis citādi, taču likumsargi ir aizturējuši divus cilvēkus, kurus tur aizdomās par Jāņa nonāvēšanu. Nozieguma izdarīšanas brīdī viens no varmākām bija 21, bet otrs tikai 19 gadus vecs.
»VZ« rīcībā esošā neoficiālā informācija liecina, ka viens no aizturētajiem ir Jāņa bijušās dzīvesbiedres un meitiņas mātes piedzīvotājs. Abi aizturētie jau iepriekš saukti pie kriminālatbildības, turklāt vecākais sodu jau izcietis ieslodzījumā. Policijai izdevies noskaidrot, ka Jānim liktenīgajā 25. septembrī pirms diviem gadiem viņš ar abiem paziņām lietojis alkoholu, tad greizsirdības dēļ izcēlies konflikts, kura laikā Jānis nogalināts. No sākuma varmākas upurim nodarījuši smagus miesas bojājumus ar cirvi, bet pēc tam viņu nožņaudza. Lai slēptu sevišķi smaga nozieguma pēdas, aizdomās turētie apraka vīrieša līķi kādā piemājas šķūnī.
Cerēja atgūt bijušo dzīvesbiedri
Ludzā tikai retais ir dzirdējis par šo nežēlīgo noziegumu, pat tuvākajās blakus ielās mītošie rausta plecus un saka, ka tik vien zinot kā pašu faktu, līdz ludzāniete Regīna »VZ« aizved līdz nozieguma vietai. Jau no pavasara Ezera šķērsiela pārvērtusies būvbedrē – te tiks mainīts ielas segums, jau ir nomainītas komunikācijas. Plānotās plašās rekonstrukcijas dēļ jau gada sakumā nojaukts šķūnis, kas atradās līdzās 4. namam. Te tad nesen atrastas apraktās Jāņa mirstīgās atliekas. «Mēs nezinām, vai, vācot prom būvgružus, nejauši kāds uzdūrās kauliem vai vienkārši bija smaka, vai kādi suņi ko uzgāja, šajā atbrīvotajā teritorijā ceļu būvnieki glabāja savus materiālus,» stāsta Regīna. Viņa novērojusi, ka jau gandrīz divus gadus vecajā koka namā blakus šķūņiem neviens vairs nedzīvo, daļa logu aizsegti ar dēļiem. Iepriekš te dzīvojis kāds kungs, bet pēc tam neilgu laiku mitekli īrējis Jānis. «Jā, Jānis tajā mājiņā dzīvoja kādu gadu, varbūt pusgadu, grūti pateikt, cik ilgi,» »VZ« atklāj ielas pretējā pusē esošās kapu pieminekļu darbnīcas saimnieks Antons. Vīrietis te dzīvojis kopā ar savu dzīvesbiedri Ilonu un abu tobrīd pāris gadus veco meitiņu. Neko vairāk par Jāni Antons gan nezinot, jo vīrietis atnācis te dzīvot no citas pilsētas. «Jānis strādāja tepat pie pilsētas robežas kokapstrādes uzņēmumā, cik saprotu, pat nebija parasts strādnieks, bet ļoti perspektīvs darbinieks,» teic Antons. Tiesa, ģimenei ar finansēm tomēr klājies grūti, tāpēc Antons nereti palīdzējis gan ar naudu, gan palīdzējis Jānim malku sarūpēt, lai iztrupējušo un vēju izpūsto māju padarītu kaut cik siltāku un mazajam bērniņam dzīvošanai piemērotāku. «Žēl taču, ka bērnam tādos apstākļos jādzīvo,» nopūšas Antons. «Jānis bija mierīgs cilvēks, labs, liekas, ka labāki pat nemēdz būt.» Arī par vīrieša dzīvesbiedri Antons nesaka neko sliktu, sieviete atstājusi normāla, kārtīga cilvēka iespaidu, lai gan tagad, kad atklājies baisais Jāņa nāves fakts, Antona domas par viņu esot mainījušās. Ne Jānis, ne Ilona nav bijuši draugos ar alkoholu. Diemžēl sieviete iemīlējusies citā – par sevi astoņus gadus jaunākā vīrietī, un Jānis viņai kļuvis lieks. «Viņa bieži sāka iet pie tā jaunā, viņa gan taisnojās, ka ejot tur tikai televizoru skatīties. Drīz vien Jānis un Ilona izšķīrās, Jānis no mājas izvācās, bet jaunais piedzīvotājs atnāca dzīvot pie Ilonas,» atceras Antons. Jānis nav spējis samierināties ar Ilonas zaudēšanu, arvien cerējis atgūt savu draudzeni. «Tad vienu vakaru Jānis atnāca piedzēries, laikam viņu iekšā nelaida, viņš izsita mājai logus. Neilgi pēc tam Jānis pazuda pavisam.» Antons stāsta, ka Jāni meklējuši pat ar helikopteru, domājuši, ka varbūt viņš noslīcis ielas galā esošajā Mazajā Ludzas ezerā. «Policisti pārmeklēja arī šķūni, bet viņi skatījās tikai tajā daļā, kas bija Jānim, bet viņš bija aprakts aiz nožogojuma – kaimiņu pusē. Es jau toreiz policistiem teicu, ka Jānim tepat kaut kur jābūt, nu nevar cilvēks tā pazust. Ilona par Jāņa pazušanu īpašu satraukumu neizrādīja un nemeklēja viņu. Neticu, ka viņa nezināja, ko darījis viņas draudziņš,» smīn Antons. Pāris mēnešus pēc Jāņa pazušanas Ilona ar savu jauno dzīvesbiedru no vecās mājas izvākušies un pārcēlušies dzīvot uz kādu pašvaldības ierādītu dzīvokli sociālajā mājā. Pēc kāda laika Ilonai un Raitim piedzimusi vēl viena meitenīte, tagad neesot vairs noslēpjama sievietes trešā grūtniecība.
Vai tiešām neko nezināja?
Pašu Ilonu »VZ« gan neizdevās sastapt, arī viņas mamma bija darbā, savukārt patēvs Jānis paziņoja, ka par Ilonas dzīvi zina maz. «Es viņas dzīvē nejaucos, viņa ar bērniem dzīvo citur. Zinu gan, ka pēc Jāņa līķa atrašanas Ilona vairs nedzīvo kopā ar Raiti. It kā jau Ilona pārdzīvo. Jānis bija normāls cilvēks, viņam vienmēr nauda bija, bet šitas Raitis izskatās pēc vieglāka prāta,» saka Ilonas patēvs. Viņu nav uztraukusi vārdabrāļa pazušana, jo viņš domājis – Jānis vienkārši aizbraucis no Ludzas. «Pazuda, un viss. Viņš jau toreiz tā kā taisījās braukt prom.» Pēc līķa atrašanas esot paziņots Jāņa māsai, kas mīt ārzemēs, tas arī viss, kas vīrietim zināms.
Kaimiņiene Albīna Jāni, kurš ar Ilonu iepazinies Pierīgā, strādājot vienā darbavietā, atceras ar smaidu: «Viņš tāds gaišmatains, vienmēr savu meitiņu pičpaunā nēsāja.» Par Ilonu sieviete nav labās domās: «Neticu, ka viņa nezināja, ko tas viņas piedzīvotājs izdarīja! Domāju, ka viņai pašai no tā vīrieša bija bail. Vēl vakar Ilonas māte bija ieskrējusi pie manis, raudāja, aizņēmās piecus latus, jo mazbērniņš slims, naudas nav zālēm. Ilonai arī nav ko ēst, viņa regulāri nāk pie mātes, lai pabaro.» Sieviete Albīnai esot atklājusi, ka pamatīgi sarājusi meitu un likusi darīt visu, lai ar Raiti, neraugoties uz lielo grūtniecības laiku, attiecības tiktu sarautas. «Viņa bļāva, lai meita nelaiž to vīrieti savā mājā, jo viņš ir neparedzams – var arī nosist,» zina stāstīt Albīna.
Neraugoties uz nozieguma smagumu, nedz Raitis, nedz viņa draugs nav paturēti apcietinājumā un līdz tiesai palaisti brīvībā. «Tagad viņš ir dabūjis suni un lepni staigā pa Ludzu, tas nav pareizi, domāju, ka viņš tomēr apdraud sabiedrību,» mierīgi, tomēr ar bažām sirdī saka Albīna. «Ilonas māte man teica, ka viņš jau draudējis meitai, teicis, ka viņam neesot ko zaudēt, jo tāpat cietumā būšot jāiet.»