Nošaujas ar vācu armijas vēsturi un ieročiem aizrāvies zemessargs

Tuviniekiem tā arī nekad neizdosies uzzināt, kāpēc 49 gadus vecais Aivars nolēma aiziet no dzīves. Vīrietis nav atstājis pēcnāves vēstuli un, lai arī iepriekš runājis par pašnāvību, nekad nav minējis, kas viņu nomāc.

Neveicās ar sievietēm, mocīja slimība

Mirušo vīrieti viņa paša lauku viensētas kūtī Jaunjelgavas novada Seces pagastā atrada 20. oktobrī ap pulksten 13.30. Aivars bija raidījis sev galvā lodi no šaujamieroča, kuru atrada viņam līdzās. "VZ" tikās ar mirušā māsu Sarmīti, kura ar ģimeni uzņēmusies rūpes par brāļa saimniecību. Viņi gan to darījuši jau agrāk, jo brālis mēdzis "plostot" un tad mammai, ar kuru Aivars dzīvojis, bijusi vajadzīga palīdzība sakopt saimniecību. "Šeit dzīvojam ļoti sen, esam te dzimuši. Kad izveidoju savu ģimeni, aizgāju no tēva mājām – nopirku īpašumu blakus," stāsta Sarmīte. Aivars palicis dzīvot ar vecākiem. Tētis, kādreiz slavens bitenieks, nomiris pirms sešiem gadiem, bet mammīte, kurai teju 81 gads, ar katru gadu kļūstot arvien vārgāka un nu pārvietojas ratiņkrēslā.

Aivaram ar sievietēm īsti nav veicies, bijusi kāda pastāvīga draudzene, taču abi tā arī neesot apprecējušies, līdz aizgājuši katrs savu ceļu. Sarmīte zina teikt, ka brālim it kā esot dēls, taču pats Aivars šo faktu apšaubījis. Brālim paticis iedzert, viņš vismaz trīsreiz braucis "kodēties". "Diemžēl "kodēšanās", šķiet, vēlmi dzert tikai pastiprināja. Viņam nevajadzēja daudz – jau pēc divām trim glāzītēm gulēja uz grīdas. Savukārt paģirās briesmīgi mocījās – vaidēja, kliedza un raudāja, naktīs nevarēja gulēt. Mammai tad vienmēr sirds sažņaudzās. Brālim centāmies palīdzēt, kā vien varējām," atceras Sarmīte. Brāli mocījusi arī kāda plaušu slimība – viņš smagi klepojis. Aivaram bijis jādodas uz atkārtotu ārstniecības kursu Tuberkulozes slimnīcā, taču viņš no tā izvairījies.

Interesēja vēsture un ieroči

Kad Aivars nebija alkohola varā, viņš bijis strādīgs un labs cilvēks. Saimniecība viņam nodrošinājusi labu iztikšanu, nesen nopircis 8000 latu vērtu traktoru, turklāt viņu nav nomākušas kredītsaistības, jo spēkratu pircis par jau nopelnītu naudu. Aivars kolekcionējis vecus motociklus un restaurējis tos. Viņš bijis arī zemessargs, regulāri devies uz mācībām. Viņu interesējusi vēsture, mācoties Kokneses vidusskolā, šajā priekšmetā viņš bijis teicamnieks. Īpaši Aivaru interesējis Otrais pasaules karš un vācu armija, tāpēc viņš pircis vāciešu formas tērpus, ordeņus. "Brālis pat pirka vēstures grāmatas, kas viena maksāja 50 latus," stāsta Sarmīte un rāda šovasar iegādātajā sekcijā sarindotās grāmatas krievu un vācu valodā.

Un tad saruna ievirzās par vēl vienu Aivara hobiju – ieroču krāšanu. "Es nezinu, ne cik ieroču, ne kādi viņam bija, ne kur viņš tos ņēma. Nezinu arī to, kur viņš tos glabāja," satraukta ir Aivara māsa. "Gribētu to visu atrast un atdot, man nepatīk tādas lietas, baidos no ieročiem." Pēc Aivara nāves viņam blakus atrastā bise gan bijusi ģimenes relikvija, mantota no vecātēva. "Tā stāvēja mājās, un neviens to neaiztika. Es pat nezinu, vai tā vairs varēja izšaut," teic Sarmīte. Policija blakus Aivara līķim atrada arī karabīni, bet sapieri, pārmeklējot viensētu, malkas šķūnī uzgāja mīnu. "Vēlāk dzirdēju, kā viņi mīnu tepat Gailīškalnā iznīcināja," par sprādzienbīstamo priekšmetu teic Sarmīte.

Bija atnācis atvadīties

"Brālis par to sen jau runāja," sarunai ievirzoties par Aivara pašnāvību, saka Sarmīte. Pirmā reize bijusi jau tad, kad tēvs bijis dzīvs. Pēdējā laikā vārdus "es nogalināšu sevi" Aivars atkārtojis arvien biežāk. Māsa atceras traģikomisko skatu, kad vasarā mamma Aivaru aiz striķa atvilkusi uz Sarmītes māju, jo brālis bija apmetis ap kaklu cilpu un gribējis kārties, bet mamma laikus novērsusi nelaimi. Vasarā māsa no brāļa apakšbiksēm izvilkusi "mazu šaujamieroci", kuru viņš tur paslēpis, visticamāk, ar nolūku naktī aiziet no dzīves. Arī pirmsnāves vakarā Aivars, būdams iedzēris, mēģinājis nonāvēties, pārgriežot sev vēnas ar dunci. "Mēs centāmies viņu visu laiku nosargāt, bet nevar taču visu laiku nostāvēt blakus," teic Sarmīte. Brālis regulāri arī piekodinājis, ka zārkā jāgulda zemessarga formā. Šo lūgumu tuvinieki izpildīja.

Liktenīgajā rītā Sarmītes un Aivara mamma bijusi slimnīcā, tāpēc meita plānojusi viņu apciemot. Aivars bijis paģirains un atnācis pie māsas. "Viņš uzlika roku man uz pleca un teica: "Viss, šodien atvados no tevis!" Es viņu sāku rāt: "Ko tu dari tagad? Tev ir 20 slaucami lopi, mamma slimnīcā. Vai tev manis nemaz nav žēl?" No brāļa nebija nekādas reakcijas, tikai tāds kā smīns," atceroties sarunu, Sarmīte sāk raudāt. "Tad pateicu, ka nevēlos no viņa atvadīties un, kad atbraukšu no mammas, lai viņš būtu dzīvs." Dodoties prom, Sarmīte palūgusi savam dzīvesbiedram Aināram pieskatīt Aivaru.

Nošāvies brālis un arī dzīvesbiedrs

"Ainārs slauca govis, bet Aivars uzkāpa kūtsaugšā gulēt. Ap pulksten 11 Ainārs uzkāpa paskatīties, bet tur bija tumšs, neko vairāk viņš nevarēja saskatīt, vien sataustīja karabīni un paņēma nost. Aivars krācis. Tagad, pārskatot ekspertīzes slēdzienu, secinājām, ka viņš jau bija sev iešāvis. Vēl pēc pāris stundām Ainārs uzsildīja zupu un gāja Aivaru celt uz pusdienām. Aivars gulēja uz mutes, Ainārs viņu pagrieza uz sāniem un tad ieraudzīja, ka pie ausīm un mutes viņam ir asinis, acs izkritusi," notikumu gaitu pārstāsta Sarmīte. "No sākuma likās, ka viņš ir lauzis sprandu, nevarējām saprast, kas noticis." Ātrās palīdzības mediķi konstatēja Aivara nāvi, viņš bija iešāvis sev mutē. "Es nemaz kūtī negāju skatīties, redzēju tikai, kā viņu maisā iznesa ārā. Gribu, lai brālis man paliek atmiņā, kāds bija. Nesaprotu, kāpēc viņš tā izdarīja. Viņam bija lieli nākotnes plāni. Cilvēks varēja dzīvot! Citiem nav ko ēst, uz ielas jādzīvo, taču viņi netaisa pašnāvību, bet brālim viss bija. Man pašai dzīvē visādi ir gājis, reizēm ar iztikšanu pavisam grūti, bet es ne mirkli par pašnāvību neesmu domājusi," neizpratnē ir Sarmīte.

Šī jau ir otrā neizprotamā nāve Sarmītes dzīvē. Pirms gadiem septiņiem pašnāvību, iešaujot sev galvā, izdarīja viņas iepriekšējais dzīvesdraugs. Jānis bijis mednieks un, tiklīdz iedzēris, meklējis bisi. "Es slēpu seifa atslēgu, bet viņš seifu uzlauza. Vienmēr runāja, ka nošausies! Mans brālis vismaz ar ieroci nekad nevienam citam nedraudēja, bet mans dzīvesbiedrs bija traks un dzenāja ar bisi mani un bērnu. Mēs bijām spiesti mukt no mājām. Nesaprotu, kāpēc dod ieroci cilvēkam – medniekam, kas nevar sevi apvaldīt," saka Sarmīte.