nra.lv publicē pilnu Bendika skandalozās intervijas tekstu
Intervija ar fotogrāfu, politologu, sabiedrisko attiecību speciālistu un Latvijas vadošo sorosologu Mārci Bendiku, visticamāk, nebūtu notikusi, ja vien daudzi Neatkarīgās lasītāji nelūgtu izskaidrot, kādu lomu Latvijas politikā spēlē miljardiera Džordža Sorosa finansētās organizācijas, to darbinieki, stipendiāti. Lasītāji vairākkārt lūguši izskaidrot, kā vērtējams sorosisms Latvijā.
– Kas ir sorosisms – tas ir izdomāts spekulatīvs jēdziens vai tomēr taustāma realitāte?
– Jebkura abstrakcija nav taustāma realitāte tāpat kā, piemēram, "elektorāts". Jūs taču nevarat teikt, ka gājāt garām Mākslas akadēmijai un trolejbusa pieturā ieraudzījāt elektorātu. Pieturā jūs ieraudzījāt konkrētus taustāmus cilvēkus. Elektorāts ir abstrakcija, kura ļauj mums šos konkrētos cilvēkus apkopot tā, lai mēs varētu veikt analīzi un izdarīt secinājumus. Noteiktu cilvēku kopu vai tīklu var saukt, piemēram, par sorosistiem. Tādējādi mēs viņus apkopojam, analizējam un veidojam savu priekšstatu par šiem cilvēkiem. Mūs interesē nevis tas, kas viņos ir atšķirīgs. Mūs interesē tas, kas šai grupai ir kopīgs. Tātad sorosīti ir daudzu gadu laikā stabili izveidojusies ļaužu grupa, kas, pasvītroju, bez kāda konspiratīvā vadības centra realizē politiku, kura atbilst dažu Vakareiropas valstu un ASV liberālās politiskās domas strāvojumiem un neatbilst Latvijas tautas un valsts nacionālajām interesēm.
– Sorosieši Latvijā sāka rosīties kopš 1992. gada. Ko šajos gados Latvijas valsts un tās iedzīvotāji ir ieguvuši vai zaudējuši no viņu darbības?
– 1999. gadā par Sorosu rakstīju žurnālam Klubs un pat aizgāju uz Sorosa fonda štābu kā vienkāršs apmeklētājs. Savācu papīrīšus un parunājos ar viņiem. Toreiz es nevarēju pateikt nevienu sliktu vārdu par to, ko viņi bija izdarījuši. Tajā laikā, izmantojot vietējos intelektuāļus, pamatā tādus, kuri saistīti ar iepriekšējo režīmu specdienestiem, viņi dalīja naudu modernajai mākslai. Sorosīti it visur pasaulē izmantoja pseidodisidentus, kuri patiesībā ir bijušie vai esošie specdienestu stukači vai pat augsta ranga specdienestu funkcionāri. Viņu sākotnējā darbība Latvijā bija ieguvums, jo galu galā mākslai pienāca nauda. Tādējādi tajos laikos ar šā finansējuma palīdzību tika izglābta viena paaudze jauno mākslinieku. Vēl viens pozitīvs moments no šīs darbības – ieviešot naudas dalīšanas standartus, tika izaudzināta birokrātu paaudze, kura labi strādā ar tāmēm. Mana draudzene Helēna Demakova kādu laiku piedalījās naudas dalīšanā māksliniekiem. Es viņu vilku uz zoba par naudas izplenderēšanu. Viņa man pierādīja, ka no fonda nevienu kapeiku nevar dabūt, kamēr nav sastādīta detalizēta tāme. Visām šīm fonda darbībām gan nav nekāda sakara ar pašu Sorosu. Šī saimniecība dzīvo pati savu dzīvi. Šobrīd Sorosam Latvijā nav ekonomisku interešu. Tad, kad viņam bija šīs intereses, tas bija skaidri redzams. Atminēsimies kaut Delnas iesaistīšanos Latvijas kuģniecības privatizācijas it kā uzraudzīšanā. Delna sēdēja valdības sēdēs, premjers Andris Bērziņš tur viņiem pielaidīgi kaut ko bubināja. Tas gan sakrita ar Krievijas krīzi un Sorosa darījuma izgāšanos ar Krievijas Svjazinvest akciju iegādi. Tad Soross zaudēja interesi arī par Latvijas kuģniecību. Kad Soross interesi zaudēja, Sarmītes Ēlertes vadītais Sorosa fonds un viņas pārraudzītā Delna atzina, ka ar Latvijas kuģniecības privatizāciju viss ir kārtībā. Tas gan tagad netraucē viņiem par šo privatizāciju šausmināties, lai arī tas toreiz taču bija viņu projekts. Te arī atklājas, ka Soross ir divkosis un arī visa šī sorosītu banda ir nenormāli divkoši. Viņiem vienmēr ir divi standarti. Piemēram, šā gada lielākais troksnis saistīts ar Jāņa Maizīša nepārvēlēšanu uz trešo termiņu. Relatīvi neitrālākais žurnālists Tomsons un pakalpīgais Dombrovska roklaiža Liniņš sēdēja radio un gaudoja – kāds ārprāts, deputāti sameloja, viņi teica, ka balsos tā, bet nobalsoja šitā! Mēs esam nevis par Maizīti, bet gan pret melošanu – viņi dievojās. Bet tā ir divkosība, jo īsi pirms tam tie paši deputāti tādā pašā veidā bija apsolījusi trīs ceturtdaļas balsu vairākumu Antas Rugātes ievēlēšanai Saeimas prezidijā, taču balsojumu izgāza tā, ka viņa dabūja tikai padsmit balsis. Tad gan neviens nebļāva par to, ka deputāti melo. Tātad, ja ar meliem un nelietību izgāž slikto, tad viss ir kārtībā, bet, ja kāds izgāž, sorosītuprāt, labo, tad tas ir noziegums. Sorosam visā viņa finansiālajā darbībā ir tādi paši dubultie standarti. To var atklāt, pat palasot viņa paša sacerētu biogrāfiju. Fakti, kuri tur ir aprakstīti, neiet kopā – sākot ar viņa izglābšanos no komunistiskās Ungārijas, šķērsojot Padomju armijas okupēto Austriju bez dokumentiem, bez naudas. Ha, ha.
– Jūs pieminējāt, ka Sorosam Latvijā nav ekonomisko interešu. Jāoponē. Kad parādījās Lattelecom privatizācijas projekts, tur varēja redzēt Sorosa intereses. Turklāt kāds no Latvijas Bankas ietekmīgiem darbiniekiem vienmēr sēž arī Sorosa fonda valdē. Varbūt mēs Sorosa intereses šobrīd vienkārši neredzam?
– Ja jūs mani nepārtrauktu, es to būtu teicis. Ja izrādīsies, ka Sorosu interesē Lattelecom vai Latvenergo, tad mēs uzreiz to pamanīsim, jo tad Providus, politika.lv un visas Delnas – Šmelnas bļaus kā aizkautas, kāpēc notiek tā un nevis šitā. Šobrīd viņi sēž un klusi vēro.
– Bet Sorosa fonda valdes loceklis sēž arī tajā valdības darba grupā, kurai šobrīd jādomā par valsts uzņēmumu privatizāciju.
– Masveida privatizācija Latvijā ir sen beigusies un palikuši tikai daži kūkas gabali uz galda. Neviens nevar saprast – kaltēt tos tālāk vai tomēr dot kādam gremot. Es jau nenoliedzu, ka sorosismā ir ekonomiski aspekti, taču tajā brīdī, kad būs konkrētas intereses, tās manifestēsies ar pieminēto organizāciju histērisku ņemšanos.
Jāsaprot būtiska lieta. Augstākās Padomes beigu posmā, 5. un 6. Saeimā ietekmes grupas Latvijā cīnījās, piemēram, par māju denacionalizāciju, par Privatizācijas aģentūras izveidi. Īstenais konflikts starp Šķēli un partiju Latvijas ceļš sākās vēl pirms Šķēles premjerēšanas. Šķēle uzvarēja atklātā konkursā uz Privatizācijas aģentūras vadītāja vietu. Tad vadošie ceļinieki iebrēcās: nē, nemūžam, šo konkursu noignorēja un ielika tur savu cilvēku – mazpazīstamo ceļinieku Jāni Nagli. Tajā pašā laikā nekāda ņemšanās nenotika sabiedrisko zinību fakultātēs. Bet Soross neņēma Privatizācijas aģentūru, viņš paņēma sabiedrisko zinību fakultāti, kas, izrādās, ir daudz efektīvāk. Tev juridiski var būt simt reižu taisnība. Prokuratūra, valdība, Saeima var teikt, ka tu rīkojies pareizi, bet sorosīti pateiks, ka nepareizi. Rodas jautājums: kuram taisnība? Latvijā notika tieši pretējs process, kāds notika ASV. Tur, kā zināms, ir divpartiju sistēma. Ir labējie konservatori un dažāda veida liberālās grupas. Demokrāti un liberāļi ir vairākuma partijas, taču tie regulāri zaudē prezidenta vēlēšanās. Republikāņi tur vinnē neproporcionāli bieži. Tur liberāļi uzskata, ka republikāņi savlaicīgi ir ieguldījuši institūtos – thinktank, ko tagad sauc par domātuvēm. Ieguldījuši spēkus, lai jauni cilvēki, kuri vēlas attīstīt konservatīvās idejas, varētu savā starpā sapazīties un dzīvot mēreni labi apmaksātā kopmītnē, taisīt zinātni, iegūt starptautisku atpazīstamību. Amerikāņu liberāļi sūrojas, ka viņiem esot jāmaksā nauda par to, ko konservatori dabūjot par valsts naudu. Tātad tur ir tieši otrādi, nekā notiek pie mums. Mūsu labējie, cik nu vairs viņi ir palikuši, līdz šim nodarbojušies ar visu ko, tikai ne ar intelektuālā spēka audzēšanu savu ideju noturēšanai un atražošanai. Rezultāts ir tāds, ka viņi ir zaudējuši. Mūsu sorosīti pat vairs no Sorosa kā galvenā finanšu avota nebarojas. Viņi izmanto nodokļu maksātāju naudu, viņi zīž mūsu asinis. Viskolorītākais notikums bija, kad Delna vērsās pie Rīgas domes un prasīja par mazu, bet taisnīgu atlīdzību pārbaudīt, kā domei iet ar korupciju. Viņus toreiz atšuva. Tas kļuva zināms tikai tāpēc, ka tā bija vienīgā vieta, kur viņus atšuva. Taču no Latvijas kuģniecības viņus neatšuva, no Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta viņus neatšuva, no Trīs brāļiem viņus neatšuva. Viņi tur barojas. Šī situācija ir izveidojusies, ilgus gadus ignorējot to, ka labējiem spēkiem nepietiek tikai ar Privatizācijas aģentūras kontrolēšanu vien.
– Vai sorosiešu organizāciju tīmeklis ir bīstams Latvijas valsts suverenitātei?
– Latvijas suverenitāte šobrīd ir fikcija, tā ir beigusies. Latvija nav suverēna valsts. Latvija nedrīkst pieņemt nevienu lēmumu. Tā nav suverēna vara. Tā ir izpildvara, kur likumdošanas vara pieder Starptautiskajam valūtas fondam. Sorosīti mums vairs nav bīstami, jo savu valsti jau esam zaudējuši. Sorosīti būs bīstami tiem, kuri uzsāks cīņu par valsts atgūšanu, kuri uzsāks pretošanās kustību finanšu okupantiem.
– Tad jau sanāk, ka ir vienalga, ko šeit sorosieši dara vai nedara?
– Viņi grib šo okupāciju padarīt ilgstošu. Ne velti viņi visi samuka tajās Meierovica biedrībās un izsaka pretenziju noturēt esošo varu, proti, Dombrovski. Tas nodrošinās to, ka Latvijai nebūs izaugsmes un vērā ņemama vietējā biznesa.
– Vai tas nozīmē, ka viņi darīs visu, lai vadošos amatus valstī ieņemtu ārzemnieki vai ar sorosiešu organizācijām saistīti cilvēki? Atcerēsimies mēģinājumu Latvenergo prezidenta amatā iecelt ārzemnieku; atminēsimies, kas ir jaunais Parex bankas vadītājs.
– Šis uzstādījums izriet no viņu filozofijas: pilnīgi atvērta sabiedrība nozīmē to, ka šeit Latvijā ir jāvalda ārzemju liberāļiem.
– Ko viņi atvēlēs mums, vietējās izcelsmes cilvēkiem?
– Tas jau tagad ir pietiekami labi redzams. Mēs drīkstēsim eksistēt. Mums pagaidām nav nekādu ierobežojumu lasīt mežā sēnes. Daudzās rietumu zemēs lasīt sēnes ir stingri aizliegts, to drīkst darīt tikai ar licencēm.
– Kādēļ daudziem latviešiem tā patīk sorosieši?
– Sorosieši konsekventi ir izmantojuši intelektuālo potenciālu un mediju varu, lai sevi propagandētu. Kāpēc liela daļa padomju tautas dievināja Brežņevu? Tāpēc, ka uz to strādāja visa padomju propagandas industrija. Latviešiem pieraksta neizlēmību, lēnprātību. Muļķības! Paraugieties uz 1905. gada notikumiem vai uz latviešu kredītņemšanas prieku 2005.–2007. gadā. Kur šeit lēnprātība? Tas nozīmē, ka latvieši viegli pakļaujas ideoloģiskajai apstrādei.
– Visu laiku sorosieši atturējās iesaistīties politikā. Viņi uzmetās par galvenajiem politisko procesu un politiķu, kā arī valsts varas kritizētājiem. Kas pēkšņi pamudināja sorosiešus iznākt atklātā politiskās cīņas arēnā?
– Viņi nobijās no tā, ka ap Jauno laiku cirkulējošā grupa sašķelsies un vēlēšanās ņems nost cits citam balsis. Tad Saskaņas centrs tiktu pie straujas nedalītas varas. Saskaņas centra blokā sorosiešu ietekme ir nesalīdzināmi mazāka. Tad viņi zaudētu finanšu straumes, kuras viņiem šobrīd plūst no Latvijas valsts budžeta. Turklāt lēmums par ieiešanu politikā sakrīt ar kaunpilno Dienas bankrotu. Tas viņiem bija milzīgs atbalsta bastions un arī peļņas gūšanas avots. Tad viņi metās iekšā politikā, apsūdzot citus. Bankrotējušais Ašeradens pēc tam kā neatkarīgs eksperts taisījās apvienot radio un televīziju. Kad šis projekts izgāzās, pilnīgi neatkarīgais Arvils Ašeradens jau nākamajā sekundē iestājas Pilsoniskajā savienībā un turpina būt pilnīgi neitrāls eksperts, kura galvenā pieredze ir desmit gadu laikā nolaist dibenā ļoti spēcīgu mediju uzņēmumu.
Šī nav vienīgā anekdote. Atcerēsimies, kā bija ar televīzijas direktoru Uldi Gravu. Viņš bija izcili neitrāls, un arī visi bļāva, ka viņš ir izcili neitrāls. Kolīdz viņš pameta darbu Latvijas Televīzijā, tā tūlīt pat ieņēma vienīgo algoto ģenerālsekretāra amatu partijā Jaunais laiks. Visi šie cilvēki ir nevis vienkārši divkoši, bet profesionāli divkoši.
– Minējāt, ka sorosiešiem Saskaņas centrā nav ietekmes. Tā īsti nav – tur, piemēram, ir Boriss Cilēvičs – ilggadējs Sorosa fonda darbinieks?
– Es nebrīnīšos, ja sorosīti savu cilvēku spēs atrast katrā pagastā. Viņu taustekļi aizstiepjas neiedomājamākajās vietās. Tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka Vienotība ir viņu radījums. Taču ir organizācijas, kurās viņu ietekme ir daudzkārt vājāka. Saskaņas centram pašam ir savas intereses.
– Ar ko sorosiešu ideoloģija atšķirsies no pārējo Saeimā pārstāvēto partiju ideoloģijām?
– Viņi to ir jau manifestējuši – pašreizējo lietu kārtību saglabāšana. Viņi grib, lai Dombrovskis un Starptautiskais valūtas fonds Latvijā valdītu mūžīgi. Ja sorosieši vēlēšanās iegūs 55 vietas Saeimā, tad opozīcija paliks tāda pati, kāda tā ir tagad. Valdības vadītājs būs Dombrovskis, un viņš darīs to pašu, ko jau ir sācis: grābs vienu naudu, lai atdotu otru. Problēma būs tā, ka šajā ziemā kāps apkures rēķini, notiks neizbēgamā pensiju griešana. Šo apstākļu sakritība var novest pie tā, ko Anglijā sauca par Winter of Discontent – neapmierinātības ziema. Es nevēlos būt par kūdītāju vai nelabu pareģoni, taču prognozes liecina, ka būs auksta ziema, un aukstā ziemā vienmēr izceļas visādas nepatikšanas. Tā rezultātā visdrīzāk mēs pieredzēsim nevis Dombrovska valdības krišanu, bet gan Saeimas atlaišanu.