Pirms vēlēšanām tieši premjera amats bija katras partijas augstākais mērķis, tomēr šobrīd koalīcijas sarunās iesaistītie spēki par šo pozīciju ir zaudējuši praktiski jebkādu interesi, bez kaujas to piedāvājot partijas Vienotība līderim Valdim Dombrovskim.
Eksperti gan uzsver: pēkšņās labvēlības pamatā nav objektīvs spriedums par spēcīgāko no kandidātiem, bet gan sauss politiskais aprēķins.
Jāatgādina, ka priekšvēlēšanu laikā katra no partijām Ministru prezidenta amatam nominēja savu spēcīgāko pārstāvi. Vienotības virzītajam V. Dombrovskim pretim stājās Zatlera Reformu partijas (ZRP) politiķis Edmunds Sprūdžs, Saskaņas centra līderi Nils Ušakovs un Jānis Urbanovičs, kā arī nacionāļu nominētais Gaidis Bērziņš un zaļzemnieku virzītais Aivars Lembergs. Vēlēšanu rezultāti katrai no partijām snieguši atšķirīgas iespējas arī praksē panākt šo politiķu nonākšanu premjera postenī. Ja Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) izredzes iekļauties nākamajā valdībā un arī uzņemties tās vadību ir visnotaļ niecīgas, tad ZRP kontekstā šāds scenārijs varētu šķist gandrīz pašsaprotams, jo no labējo spēku spektra tieši par ZRP nobalsoja vislielākais vēlētāju skaits. Lai arī ZRP uzņēmās koalīcijas veidošanas vadību, jautājums par E. Sprūdžu kā nākamo premjeru ātri vien tika noņemts no dienaskārtības, paziņojot, ka vispiemērotākais valdības vadītājs tomēr ir V. Dombrovskis. Lai gan priekšvēlēšanu laikā ZRP pārstāvji asi kritizēja V. Dombrovska samierināšanos ar oligarhijas varu, šobrīd ZRP līderiem, šķiet, vairs nav nekādu iebildumu pret V. Dombrovska palikšanu valsts vadītāja amatā. Līdzīga viedokļu maiņa pēkšņi notikusi arī kreisajā flangā, kas priekšvēlēšanu laikā V. Dombrovskim pārmeta kuslo pozīciju sarunās ar starptautiskajiem aizdevējiem un nepareizi veidoto nodokļu politiku, taču šobrīd apliecina gatavību atstāt premjera posteni Vienotības līdera pārraudzībā.
Kuluāros tiek spriests, ka viedokļu maiņas pamatā nav partiju objektīvs spriedums par spēcīgāko no piedāvātajiem kandidātiem, bet gan sauss aprēķins. Politiķi lēš: pēc trim gadiem, kad plānotas nākamā parlamenta vēlēšanas, sabiedrība neatcerēsies, kura tieši no partijām aicināja valdībā kreisos spēkus, taču labi atminēsies premjeru, kura vadībā šāda valdība strādājusi.
Līdz ar to labējā flanga partija un tās premjers, kurš piekristu vadīt kreiso koalīciju, smagi iedragās savas izredzes nākamajās vēlēšanās. Šo atziņu sarunā ar Neatkarīgo neslēpa arī viens no Vienotības līderiem Dzintars Zaķis, pēc kura domām, sarunas par Saskaņas centra (SC) aicināšanu valdībā premjera amatu ir padarījušas daudz mazāk pievilcīgu.
Tikmēr politologs Aigars Freimanis piebilst – iespējams, ZRP un SC gatavība atdot valdības grožus V. Dombrovskim ir prasmīga spēle uz līdzšinējā premjera ambīcijām un godkāri, mudinot viņu tomēr iesaistīties neviennozīmīgajā koalīcijā ar SC. Taču arī politologs piekrīt: koalīcija ar SC, kura sastāvā turklāt atrodas radikālie rubikieši jeb Latvijas Sociālistiskā partija, nenoliedzami ir kā: «karsts kartupelis, kuru neviens premjers nevēlas ņemt rokās», apzinoties, cik nepopulārs un sarežģīts būs premjera darbs šādā valdībā.
Šo likumsakarību, šķiet, apzinās arī Valsts prezidents Andris Bērziņš, kuram drīz vien jānominē valdības veidotājs. Iespējams, pašām partijām nespējot vienoties par nākamās koalīcijas aprisēm, valdības sastādīšana varētu tikt uzticēta bezpartijiskam premjeram. Neoficiāli izskanējuši divi uzvārdi: bijušais Latvijas vēstnieks ASV un NATO, kādreizējais ārlietu ministrs Aivis Ronis, kā arī bijušais Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Edgars Rinkēvičs, kurš gan minēts arī kā iespējamais ārlietu ministrs.