Augulis: Papīrītis ar uzrakstu "euro"? Pagaidām nevajag

Intervija ar Saeimas deputātu, Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) valdes priekšsēdētāju un Zemnieku savienības priekšsēdētāja vietnieku Uldi Auguli.

– Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcija jau gandrīz pusotru gadu ir opozīcijā. Nav apnicis?

– Jā, līdz šim ZZS ārpus varas pozīcijām ir bijusi salīdzinoši maz: 7. Saeimā aizgājām opozīcijā, pēc tam arī palikām vispār bez Saeimas. Tagad jau esam iemācījušies sadzīvot ar atrašanos opozīcijā. Labi ir tas, ka par mums mazāk runā negatīvas lietas. Mums uzliktais negatīvais tēls sāk jau bālēt. Arī «oligarhu» ēra aizgājusi. Paskatieties, kas noticis ar tiem, kuri, velkot sarkanās līnijas, kā tanki nāca ar mums cīnīties. Un paskatieties arī, kādas darbības šodien notiek valsts pārvaldē! To pat iedomāties nevarēja, ka tā var uzvesties.

– Piemēram?

– Piemēram, iepirkumi bez konkursiem, ko virza caur Saeimu: finanšu ministra Vilka priekšlikums, ka vienai sabiedriskajai organizācijai bez konkursa jādod daždesmit tūkstoši latu, lai tā informētu par eiro labumiem. Komisija šo priekšlikumu neatbalstīja. Tiesiskuma koalīcija, kas patlaban pie varas, acīmredzot var arī neizmantot konkursus... Pirms tam gan skandināja, ka viss būšot atklāti. Tagad viss ir kaut kā aizmirsies. Bet sabiedrība, šķiet, to nemaz neredz.

– Tā gluži vis nav: sabiedrība bija un joprojām ir sašutusi gan par ministra Edmunda Sprūdža, gan par ministres Ilzes Viņķeles interesantajām darbībām un ne mazāk aizraujošajiem izteicieniem.

– Domāju, ka Sprūdža kungam vēl daudz jāmācās, lai kļūtu par ministru.

– Bet varbūt viņš varētu mācīties zināšanu pašapguves ceļā, nevis pirmziemnieka boksterēšanai izmantot ministra amatu, saņemot par to pietiekami augstu algu?

– Jā, tas varētu notikt ne uz nodokļu maksātāju rēķina. Savulaik Sprūdža kungs bija nominēts kā premjera kandidāts. Kas notiktu, ja visas zvaigznes būtu sastājušās tā, ka viņš kļūtu par premjeru? Jau ministrijā viņš ir pietiekami daudz «laba» izdarījis, un kas vēl notiktu premjera amatā? Jauns, dedzīgs, ar nepārdomātiem lēmumiem, turklāt mācās uz visu pārējo cilvēku rēķina.

– Varbūt tieši tāpēc, ka Sprūdžs demonstrē klaju neprofesionalitāti, Saeimas kuluāros laiku pa laikam klīst runas par koalīcija sastāva maiņu?

– Šai Saeimai ir raksturīgs tas, ka kuluāru sarunas faktiski nenotiek. Ja tās notiek, tad tikai tādā līmenī: kāds pie mums atskrien un palūdz, lai mēs atbalstām tādu un tādu lēmumu. Var, protams, gadīties, ka Reformu partija sadalās atsevišķos reizinātājos, tad gan var kaut kas mainīties. Savukārt Vienotība šodien jūtas spēcīga ar 20 deputātiem Saeimā un faktiski ir pārņēmusi varu visā valstī, izdarot spiedienu gan uz NA, gan uz RP, kam attiecīgi ir 14 un 16 deputāti Saeimā. Vēl ir arī sešnieks, kas var daudzas lietas pavērst gan uz vienu, gan otru pusi. Tik komfortabli, kā Vienotība jūtas tagad, tā nekad iepriekš nav jutusies. Kad strādājām koalīcijā kopā ar Vienotību, mēs tomēr jutāmies kā opozīcijā. Argumenti no Vienotības puses vienmēr bijuši ļoti uzstājīgi, tāpēc mēs nereti mēģinājām izmantot opozīcijas balsis, lai valsts nenonāktu pilnīga neoliberālisma varā, bet tad mūs apvainoja par sadarbību ar Saskaņas centru, ar Krieviju un vēl nezin ko. Apvainojumi ieguva publicitāti, jo tos pasniedza premjera partija, un tai tomēr ir nopietni resursi – gan mediji, gan viss pārējais. Vienus uztaisīja par sliktajiem, bija tikai viena taisnība – Vienotībai.

– Reformu partijas frakcija, iespējams, varētu samazināties vismaz par vienu deputātu, un šis deputāts varētu pāriet uz Nacionālo apvienību.

– Ir dzirdēts par Ingu Biti, un es pieļauju, ka viņa ir pietiekami apvainojusies uz partijas biedriem: kamēr viņa bija ar bērnu mājās, tikmēr viņu izmeta no Saeimas prezidija. Acīmredzot īstas atdeves Reformu partijā viņai vairs nav. Bet aiziet no vienas koalīcijas partijas uz citu... Nu, nezinu. Domāju, ka labāk ir nepievienoties nevienai partijai un strādāt Saeimā patstāvīgi, saskaņā ar sirdsapziņu un politisko pārliecību.

– Ja Inga Bite vai kāds cits RP deputāts atstāj šo partiju un aiziet uz NA, tas nozīmē, ka Reformu partijai un Nacionālajai apvienībai ir vienāds balsu skaits. Bet NA ir tikai divi ministri, savukārt RP – pieci.

– Arī šobrīd – ar divu cilvēku starpību – nav līdzsvara. Jā, ir koalīcijas līgums, bet to jau var pārskatīt, tas nav akmenī iecirsts. Gan jau Dombrovskim, par spīti viņa ambiciozitātei, nāksies pārskatīt šo līgumu un mainīt ietekmes sfēras, jo NA nevar būt apmierināta tikai ar divām ministru vietām.

– Nacionālā apvienība cenšas panākt ministru darbības vērtējumu, Vienotība tam spītīgi turas pretim. Manuprāt, tas taču ir tikai normāli – izvērtēt ministru darbu.

– Tas tiešām ir normāli. Piemēram, Igaunijā ministri regulāri nāk uz parlamentu un atskaitās par saviem darbiem. Deputāti ministriem uzdod jautājumus, viņi atbild, un tas ir saprotami: ministri ir izpildvara, kas pakļaujas lēmējvarai. Bet pie mums nezin kādēļ lielākais noteicējs ir valdība, nevis parlaments, kaut gan joprojām statuss nav mainīts – esam parlamentāra valsts. Kamēr netiks ieviests eiro, daudziem šķitīs, ka premjers ir nezin kāds zelta nesējs, labākais Eiropā – par spīti tam, ka valsts iedzīvotāji paliek arvien nabadzīgāki. Protams, ekonomikas rādītāji kāpj – uz Eiropas fondu realizācijas rēķina. Bet nākamgad šo fondu nauda izbeigsies: šogad jārealizē struktūrfondu projekti (plus divi gadi pabeigšanai), un tie resursi, kas palikuši no esošā plānošanas perioda, ir pavisam niecīgi. Līdz ar to – ekonomikas izaugsme kritīsies, turklāt visai nopietni. Citas ārējās naudas mums nav. Un iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju mums ir viszemākais Eiropā. Igauņiem un lietuviešiem ir krietni augstāks. Tāpēc, manuprāt, 2014./2015. gads Latvijai būs ļoti grūts periods. Mēs joprojām nezinām, kāds mums būs nākamais plānošanas periods – 2014.–2020. gads, kādi būs lauksaimniecības maksājumi – nezinām, cik naudas būs no kohēzijas fondiem – nezinām. Un tad mums valdības vadītājs skaidro: lai viss būtu labi, mums ātri jāiestājas eirozonā, tad nāks investori. Kaut kā neesmu manījis, ka pie robežas būtu sastājusies rinda ar investoriem...

– Nu, vēlamo par esošo uzdot nav nekas jauns. Kad stājāmies ES, solījumi bira kā no pārpilnības raga.

– Jā, būšot lielākas algas, lielākas pensijas. Drīz būs pagājuši desmit gadi kopš mūsu iestāšanās ES, bet kaut kā neredz tos satriecošos labumus. Paskatāmies uz Grieķiju: tā ir iegrimusi baismīgos parādos, tos Grieķijai atlaiž. Joprojām pensijas grieķiem ir trīsreiz augstākas nekā pie mums, vidējā alga ir ap 2000 eiro, minimālā alga viņiem arī ir trīsreiz lielāka nekā mums, bet mums, lūk, viņiem vēl esot jāpalīdz. Iespējams, nākotnē mums vajadzēs iet uz vienoto valūtu, lai varētu izdzīvot globālajā pasaulē, bet tam nav jānotiek šobrīd. Arī Angela Merkele paziņoja, ka eiro īsti stabils varētu būt tikai uz kādu 2019. gadu. Vai tiešām šis brīdis būtu pareizākais, lai Latvija iestātos eirozonā? Sazinoties ar Igaunijas kolēģiem, vaicāju: kā tad jums ir ar to eiro? Viens no viņiem, pašvaldības darbinieks, man atbildēja ar klasisko teicienu: ir meli, ir lieli meli un ir statistika. Igaunijā visa statistika izskatās ļoti labi, bet viss ir sadārdzinājies tā, ka pat iedomāties neko tādu nevarēja, cilvēki Igaunijā paliek aizvien nabadzīgāki – līdzīgi tam, kā tas notiek pie mums, turklāt kopš laika, kad Igaunijā ieviesa eiro, tur ir paaugstinājies bezdarba līmenis. Igaunijā nav nekādu skaisto stāstu, tāpēc, kā mans kolēģis igaunis saka, labi pārdomājiet, ko jūs darāt.

– Ir dzirdēti dažādi skaitļi, kurus piemin sakarā ar eiro reklamēšanu. Katrā ziņā tie nav ne desmiti, ne simti tūkstošu latu, tie ir miljoni. Vai tiešām valsts šo naudu nevar izmantot lietderīgi?

– Labāk to naudu būtu indeksējuši pensijās, lai cilvēki var samaksāt par siltumu un nopirkt zāles. Senie ļaudis taču ir tie, kas cītīgi maksā visus rēķinus. Bet varbūt esošajai valdībai cilvēku labklājība nav mērķis – nav cilvēku, nav problēmu?

– Man nezin kādēļ šķiet, ka par eiro neviens negrasās tautai neko vaicāt, sak, kas tā tauta tāda ir, lai tai kaut ko jautātu.

– Jā, pēdējā laikā plaisa starp valdību un parlamentu – no vienas puses – un tautu, no otras, ir palielinājusies. Var jau taisīt visādus saliedēšanas pasākumus, bet nekas nenotiks, ja politiķi neies pie tautas.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"