Pie pašas Krievijas robežas Līdumnieku pagasta Grunduļos mīt Ināra un Valfrīds Miezīši. Rīdzinieki, kuri te pirms divdesmit gadiem ieradās, lai saimniekotu Ināras dzimtas mājās. Ciblas novadā tagad Miezīšus labi pazīst – Valfrīdu vairāk kā šķirnes baložu audzētāju, bet Ināru kā garšīgu kūku un konfekšu meistari.
Atgūtā dzimtas māja
Grunduļu mājās savulaik saimniekoja Ināras vectēvs, taču neviena no piecām meitām nevēlējās dzīvot viensētā. Arī Ināras mamma ne. Kad vectēvs uzrunājis jau pieaugušo mazmeitu ar vīru pārcelties uz Grunduļiem, arī viņi tam nav atsaukušies. Taču, kad pēc laika redzējuši, cik bēdīgā stāvoklī ir dzimtas mājas, kuras bija krietni nodzīvojuši tur mītošie hucuļi, apsolījuši vectēvam, ka tās savedīs kārtībā un saimniekos. Tolaik kolhozam atdoto māju izdevies atgūt, un 1992. gadā Miezīši beidzot posušies ceļā uz Līdumniekiem. Tas nebija viegls lēmums – trīs dēli vēl mazi, dzīve pilsētā pierasta, darbs arī. Sākotnēji bijis grūti pierast arī pie tā, ka tuvējie kaimiņi atrodas pāris kilometru attālumā, novada centrs – 7 kilometri, Ludza – 15 kilometru. Tā vien gribējies skriet atpakaļ uz Rīgu, lai justu apkārt cilvēkus. Jo īpaši pietrūcis draugu. Tagad esot otrādi – šķiet, ka pilsētā nav ko elpot un ļaudis traucē. Jā, lauku darbi bija jāapgūst no nulles, bet arī tas ir izdarāms. Sievai gan nācies pēc kāda laika, kad sabrucis kolhozs un darba te vairs nav bijis ne vienam, ne otram, vairākus gadus ceļot turp un atpakaļ uz Rīgu, kur strādājusi restorānā. «Nedēļu sieva bija galvaspilsētā, nedēļu – te. Es ar puikām paliku laukos par galveno. Smejos, ka mūsu laulība līdz ar to ir divas reizes īsāka, nekā papīros rakstīts,» to laiku atceras Valfrīds, ar nelielām skumjām piebilstot, ka dēli gan nu ir projām – atkal kļuvuši par rīdziniekiem un tikai retu reizi atbraucot uz Grunduļiem. Jācer, ka kādreiz kāds no viņiem tomēr te atgriezīsies.
Hobijs kopš bērnības
Nu jau, gadiem ritot, ir iekopta saimniecība, ir gan aitas, gan truši, gan dažas govis. Te ir viena no retajām vietām Latvijā, kur audzē šķirnes baložus. Par tiem mājas saimnieks var runāt stundām, jo tas ir viņa vaļasprieks kopš bērnības, kad dzīvojis Rīgā. Neesot jau tā, ka tikai pats par tiem priecājas, – dūjas tiek izmantotas bērnības svētkos, kāzās un citās zīmīgās dienās. Šobrīd Grunduļos mīt 30 šķirņu baloži – kopumā ap 200 putnu, un žēl, ka viņš palicis no retajiem mohikāņiem, kam šis rūpals ir pie sirds. Kāpēc tik maz? Pirmkārt, daudziem namīpašniekiem netīk šāda nodarbe, un viņi baložu audzētājus nevēlas redzēt savās mājās. Otrkārt, lielu skādi nodara vanags, kas ir ierakstīts Latvijas Sarkanajā grāmatā. Vistu vanags esot kā tāds vilks (tie arī šeit šad un tad ieklīst, pērn nokoduši 12 aitu) – visus putnus pēc kārtas vien notīra. Neko nav līdzējušas sarunas ar ornitologiem, lūdzot tomēr atļaut šos plēsoņas šaut.
Gan zinātnieks, gan mākslinieks
Valfrīds vedina Neatkarīgo apskatīt saimniecību un, kamēr vēl gaišs, ieskatīties baložu mājās. Sākumā domājis paturēt tikai kādu pārīti, taču citu sajūsma par tiem mudinājusi hobiju paplašināt. Tā kolekcija augtin augusi – ievērojot dažādību. Daļa baložu tiekot arī laisti laukā, bet tur tajā būdā – gan ne, jo tie esot sēklas putni. Vai viņi prom nebēg? Nē, bet jāpieradina gan ilgāk nekā vistas, lai putns saprastu, kur ir viņa vieta. Bet pasākumiem paredzētos pasta baložus vēl īpaši trenējot, lai tie zina atgriezties.
Īpaši lutināt spārnaiņus gan neiznākot laika, kā to darījis Rīgā, jo saimniecībā ir vēl citi darbi darāmi. «Palaikam ieskrienu, apskatos, kā mazie putnēni aug – vai ir pabaroti, kā jūtas. Paberu graudiņus,» Valfrīds rāda savus audzēkņus un arī oliņas (parasti tiekot izdētas divas, kas tiek perinātas 18 dienas). Tā kā īsts šķirnes balodis nav lēts prieks – ar simtu eiro jārēķinās, tad mēģinot dabūt ne tik tīrasiņu eksemplārus un no tiem krustošanas ceļā iegūt labākus. Ik pa laikam jau iegādājoties kādu jaunu eksemplāru – ar platāku copi vai asti. Lai ierobežotu dažādu šķirņu krustošanos, tiek rīkotas piespiedu laulības. Ja tomēr kas nogājis griezi, tad atkārtojot nākamajā pavasarī to lietu. Tas gan prasa darbu – jābūt visiem parametriem ievērotiem. Tad nu iznāk tā, ka vienlaikus jābūt gan zinātniekam, gan māksliniekam.