Kurzemes pusē ugunsdzēsības sports ir lielā cieņā – un jo īpaši Alsungā. Latvijas jauniešu izlases kodolu veido šā novada puiši, kas spējuši sīvajā citu valstu komandu konkurencē uzrādīt labus rezultātus – atsevišķos sporta veidos pat iegūstot pirmo vietu pasaules čempionātos. Arī šogad Baltkrievijā latvieši ir apņēmības pilni «parādīt klasi».
Šim sporta veidam Latvijā ir ilga vēsture – jau kopš 1937. gada. Šogad Valmierā notiks jau 40. valsts ugunsdzēsības sporta spēles, teic Vikentijs Rozgaļs, kurš, būdams pensijā, joprojām turpina trenēt gan jauniešus, gan pieaugušos – tā viņam esot sirdslieta nu jau 40 gadu. Padomju Savienībā katrai republikai bijis jāpiedalās ar savu komandu, un Krievijas treneri brīnījušies – kā latviešiem izdodas bez nopietnas materiāli tehniskās bāzes tik labi sagatavot sportistus visos četros sacensību veidos: šķēršļu joslā, uzkāpšanā tornī, izvēršanos no motorsūkņa, kā arī 4x100 metru stafetē, kur katrā etapā jāveic savs uzdevums, ieskaitot degoša uguns trauka dzēšanu. Daudz ko izšķir sekundes, tāpēc visam jānorit saskaņoti, un trenerim jāprot ieraudzīt vājās vietas un visu sakārtot.
«Kad viens no maniem puikām uzstādīja rekordu un ieguva pirmo vietu, visi raustīja plecus: – Kā? No Latvijas? Kā jūs tur, trenējoties kaut kādos šķūņos, varat tā paskriet?» pasmīn pieredzējušais ugunsdzēsējs, piebilstot, ka arī pērnā gada rezultāti jauniešiem bijuši labi – kopvērtējuma piektā vieta 11 spēcīgu komandu konkurencē, bet vienā no veidiem – pat pirmā. Rets Baumanis savā grupā pirms diviem gadiem pat kļuvis par pasaules čempionu simtiņā – apdzinis visus. Meitenes? Šajā grupā viņu nav, tas tiesa, bet nu jau arī viņas atsākušas piedalīties. Visvairāk meiteņu bijis tad, kad darbojās brīvprātīgie ugunsdzēsēji, bet tos ar vieglu roku nolikvidēja, skaidro treneris, atzīstot, ka reanimēt tos būs grūti.
Vērojot jauno sportistu rosīšanos skolas sporta laukumā, V. Rozgaļs nopūšas, ka nevar salīdzināt tos apstākļus, kādos sporto citu valstu izlases – daudzviet pat tornis uzbūvēts slēgtās telpās, līdz ar to var trenēties arī ziemā. Latviešiem nākas lāpīties – aukstā laikā darboties trenažieru un svarcelšanas zālē, bet, līdzko paliek siltāks, tā uzreiz stadionā, kur piecreiz nedēļā puiši skrien, rāpjas un lec. «Gribētos vismaz jaunu torni uzcelt, tagadējais ir gandrīz 30 gadu vecs. Ir jau gatavs projekts, taču – valstij nav naudas, tā nu atkal nākas kāpelēt pa to pašu veco,» bilst treneris. Finansējums esot sāpīgs temats – pat Jaunsardzei nauda pielikta, taču šai jomai, kas taču arī saistīta ar drošību, līdzekļi atvēlēti skopi. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD), cik varot, tik atbalstot, bet, ja nebūtu sponsoru, nebūtu ne apavu, ne tērpu, ne treniņnometņu.
Bērniem šis sports patīk, jo tas ir daudzveidīgs un prasa ne tikai muskuļu spēku, bet arī labu reakciju un asu prātu. Ja arī kāda kļūda gadās, tā jālabo un jādodas tālāk. Tas noder profesionālajam darbam, iemācot atbilstoši rīkoties ekstrēmās situācijās. Ne velti no skolēniem, kas te uzsāk trenēties, ievērojams skaits pēc tam aiziet strādāt VUGD. «Vienādu ugunsgrēku jau nav. Pēc šablona nerīkosies. Kurš katrs to nemaz nevar izdarīt,» spriež V. Rozgaļs, norādot, ka ar katru gadu atlasīt jauniešus izdodas arvien grūtāk, jo daudzi nav raduši pie fiziskas slodzes, daudziem ir liekais svars. «Es ļauju visiem piedalīties, mudinu turēties kā vīriem un nemest plinti krūmos. Bet disciplīnu prasu – nekādas neattaisnotas kavēšanas un nākšanas, kad pašiem iegribas.»
9. klases skolniekam R. Baumanim, kurš treniņam pievienojas ar nokavēšanos, šoreiz papildu vēdera presītes tiek atlaistas, jo kārtojis mutisko ieskaiti ģeometrijā. Viņš, par spīti mācību slodzei un tautisko deju nodarbībām, cenšas nekad neizlaist nevienu treniņu. «Patīk šā sporta veida ātrums, precizitāte, dažādība,» īsi noteic Rets. Arī pārējie puiši ir daudzpusīgi – gan muzicē, gan piedalās citos interešu pulciņos. «Tā jau ir, dara tie, kas par daudz ko interesējas. Taču tas nav slikti – tas rūda raksturu, jo visur jāpagūst, nav laika nīkt pie datora,» rezumē V. Rozgaļs.