Alsungas murkšķi nemīl vēja ģeneratorus

Dažs murkšķis pat, izgraužot caurumu, iepraties tikt laukā no būrīša, taču no lielā iežogojuma gan neviens laukā netiek © F64

Alsungas novada Jaunstučos ir vienīgā specializētā murkšķu audzētava Latvijā. Tur šobrīd mīt 21 šī lielā zemes vāvere, kas šogad no ziemas miega modās februāra vidū un nu jau ir spirgta un rosīga. Mazuļu skaits gan, kopš blakus uzcelti lielie vēja ģeneratoti, ir sarucis – šogad tie piedzimuši vienai mātītei, mazliet sabēdājusies ir dzīvnieciņu saimniece Silvija Tetere.

Jaunstuču saimniecību Neatkarīgā apciemoja dienu pirms tūrisma sezonas sākuma. Iepriekšējā bijusi ciemiņiem bagāta, jācer, ka arī šī būs tāda, teic S. Tetere, izrādot savu saimniecību, kurai rit jau vienpadsmitais gads. Tā kā salti vēji joprojām nav mitējušies žūrēt, būdiņas vēl ir ziemas apvalkā. It kā jau dzīvnieciņiem ir silti kažoki, tomēr labāk ir tos pasargāt no aukstuma. «Patlaban gan viņi nav savā skaistākajā izskatā, jo sākuši mainīt kažoku. Pavasarī viņi ir arī agresīvāki, tāpēc kādu laiku svešus ļaudis te nelaižu klāt, jo vispirms murkšķi pēc ziemas guļas atkal pie cilvēkiem jāpieradina,» stāsta Jaunstuču īpašniece. Jāpārliecinoties arī par to, kuriem drīkst ļaut komunicēt ar viesiem, bet kuriem – labāk ne. Jo it kā mīlīgs pūkainis, bet zobi tādi, ka ar tiem var nopietni savainot. Lūk, te esot viens no dusmīgajiem – pat saimniecei «pa štengro rokā iekampis», tāpēc zvērēnu var aplūkot tikai caur būra režģīti. Bet citi gan ir krietni vēlīgāki. Kad atvērta mājiņas augšdaļa, paši ņipri rāpjas augšā. Vecākie zvēriņi, arī Jancis gan vairs nespēj uzrausties, taču citādi ir gana veselīgs – nepateiksi, ka seniors (mūža ilgums viņiem ir desmit gadi, bet labos apstākļos var nodzīvot arī visus piecpadsmit).

Visi kā viens cenšas palūkoties – ko ciemiņi atnesuši? Ak, zemesriekstus? Nu tie noteikti ies pie dūšas. Bet nesmādēs arī burkānus, ābolus, graudus un citu barību, ko labprāt ēd truši (Jaunstučos to arī ir kāds pārītis). Mātītes tās ņiprākās našķu baudītājas, vēl pagrūž tēviņu ar ķepu nostāk – lai pašai tiek vairāk. Starp citu, tēvus vēl varot turēt kopā, bet mātītes – neparko, kožas kā trakas. Arī pāri var mainīt tikai pirms ziemas guļas, kad tādi miegaināki, citādi kopdzīve kādam var beigsies bēdīgi. Žiperīgi jau viņi visi ir, dažs pat, izgraužot caurumu, iepraties tikt laukā no būrīša, taču, par laimi, no lielā iežogojuma gan neviens laukā nav ticis. Tad gan būtu briesmīgi, jo noteikti tiktu uz kārā zoba kādai lapsai vai sunim, noplāta rokas S. Terere.

Vaicāju saimniecei – kāpēc tieši murkšķi? Nu ieraudzījusi reiz datorā, un uzreiz sirdī iekituši. Nolēmusi – lai vai kas, tie viņai jādabū. Tomēr tik ātri nav gājis: kamēr saganījusi visas atļaujas, nodrošinājusi teritorijas apsargāšanu. Bez tās mežniecība neļāvusi neko pasākt. Sākusi ar 12 murkšķiem, bet nu to ir 21, un šopavasar klāt nākuši trīs mazuļi. Jā, tikai trīs, apliecina saimniece, piebilstot – izskatās, viņiem netīk blakus esošie vēja rotori. Pēc to uzrašanās dzimstība nokritusies līdz minimumam. «Pēcnācējus mātīte var sākt radīt trīs četru gadu vecumā. Jāaudzē ilgi, līdz ar to tas ir dārgs dzīvnieks. Esmu pārdevusi arī vienam otram te, Latvijā, bet – vai viņiem vēl tie ir, nemāku teikt,» bilst murkšķu audzētāja. Savā dzimtenē – Ziemeļkazahijā – viņi dzīvojot savvaļā, un vietējie labprāt tos medījot. Taču viņa gan nevarētu iedomāties likt uz pannas savus draugus, kam katram savs vārds pat iedots, piemēram, Tobiass un Izaura, Jānis un Līga, Dons un Lily. «Īsti mīļdzīvnieki, pie kuriem pierasts. Diendienā baroju un glaudu. Nē, neparko nevarētu viņiem pāri nodarīt!» atzīst S. Tetere. Par tiem, kam esot kāda nopietna vaina, vetārsts parūpējoties, lai nav jāmokās. Vai tad nopietni slimo? Bijis te pirms septiņiem gadiem negadījums, kad dzīvnieki saindējušies ar Latvijā ražoto dzīvnieku barību – par daudz bijis toksīnu (arī citi dzīvnieku audzētāji piedzīvojuši to pašu nelaimi). Toreiz visi dzīvnieciņi bijuši uz miršanas robežas, ar mokām izglābuši. Taču ar to vēl viss nav beidzies, pēc pāris gadiem daļai konstatēts vēzis, un tos nācies iemidzināt. Lūk, arī Ervīnam pirmā draudzene tā aizgājusi, viņa bijusi īpaša – vienīgā ar akmens krāsas kažociņu. Tagad viņam ir cita sirdsdāma – vārdā Žanete, ņipra, maza bumbiņa. «Parādi, Žanete, kurš vaidziņš smukāks? Kādreiz mācēja uzreiz tā galvu izteiksmīgi grozīt, bet – nu pa ziemu tā smukā pozēšana aizmirsusies,» pasmaida S. Tetere.

Latvijā

Latvijā bioloģiski sertificētās lauksaimniecības platības šogad ir pieaugušas par 3,5% - līdz 306 500 hektāriem, aģentūrai LETA pastāstīja Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija (LBLA) valdes priekšsēdētājs Raivis Bahšteins.  Latvijā bioloģiski sertificētās lauksaimniecības platības šogad ir pieaugušas par 3,5% - līdz 306 500 hektāriem, aģentūrai LETA pastāstīja Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija (LBLA) valdes priekšsēdētājs Raivis Bahšteins.

Svarīgākais