Straupes narkoloģiskā slimnīca atrodas Lielstraupes pilī. Skaistā ēka nodota valstij, un teorētiski šis īpašums ir Veselības ministrijas pārziņā. Taču faktiski Lielstraupes pili var uzskatīt par bezsaimnieka mantu, jo tiesāšanās dēļ ar Straupes evaņģēliski luterisko draudzi īpašumu nevar ierakstīt Zemesgrāmatā.
Straupes narkoloģiskā slimnīca, par kuras likteni ministrija vēl lemj, izvietota Lielstraupes pils ēkā. Neatkarīgā rakstīja, ka, visticamāk, jau ir pieņemts lēmums par slimnīcas reorganizāciju un pacientus ar alkoholisma problēmām turpmāk ārstēt Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Pagaidām oficiāli gan šāds lēmums nav pieņemts. Interesējoties par to, kas varētu notikt ar skaisto un vēsturiski nozīmīgo Lielstraupes pils ēku, Neatkarīgā noskaidroja, ka pagaidām neko ar ēku kompleksu valsts nevar un nedrīkst darīt, jo, lai gan pils ir valsts pārvaldījumā, īpašnieka tiesības nav nostiprinātas Zemesgrāmatā.
Lielstraupes pils celta 13. gadsimtā, īpašnieki bieži mainījušies, piemēram, 17. gadsimta pirmajā pusē pils tiek pārdota un ieķīlāta. Krievijas cars Aleksandrs II 1857. gadā šo muižu pārdeva ģenerālleitnantam baronam Rozenam, kurš to nostiprina par savas dzimtas īpašumu. Savukārt baznīca tieši pie pils austrumu sienas uzbūvēta 14. gadsimtā. Tā ir vienīgā baznīca Latvijā, kurai ir no tās atdalīts koka zvanu tornis, kurš būvēts atsevišķi 1848. gadā (tornis pašlaik ir apvilkts ar norobežojošo lenti kā brīdinājumu - tornim netuvoties un tajā nekāpt).
Lai kāda arī būtu vēsture, šodien tiesas procesa dēļ Straupes baznīca kļuvusi par bezsaimnieka mantu. «Īpašuma tiesības nav reģistrētas tiesāšanās dēļ par it kā nepareizi novilktu robežu starp valsts īpašumu - pili, un draudzes īpašumu,» Neatkarīgajai stāsta Straupes slimnīcas valdes locekle Maija Ancveriņa. Atbildētājs tiesā ir Valsts zemes dienests, kurš, pēc Straupes evaņģēliski luteriskās draudzes domām, nepareizi nozīmējis robežu starp īpašumiem. «Slimnīca pat vēlējās panākt mierizlīgumu un vienoties ar draudzi, bet tas neizdevās, jo viņi pastāv uz to, ka robeža ir nepareizi iezīmēta un ka draudzei esot tiesības arī uz dažām slimnīcas telpām,» saka M. Ancveriņa. Šīs telpas ir divas slimnīcas palātas austrumu pusē, kuras piekļaujas tieši baznīcas ēkai un zem tām iet īpašumus norobežojošais ceļš pils pagalmā.
Straupes draudzes mācītāja pienākumu izpildītāja Daiga Ummere garākā sarunā ar Neatkarīgo neielaidās, sakot, ka visu izšķirs tiesa, un sīkāk neatklājot, kādas ir draudzes intereses - telpas, zeme vai kas cits. «Runa ir par robežu,» saka D. Ummere. Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) virsvaldes sekretārs Romāns Ganiņš Neatkarīgajai stāsta, ka Straupes baznīcas ēka, zeme ir draudzes juridiskais īpašums un faktiski LELB šajā tiesas procesā nekādi nav iesaistīta. Taču par to ir informēti. «Nekādā gadījumā draudze nevēlas daļu no slimnīcas ēkas - kas ir slimnīcas ēka, tas ir slimnīcai, kas baznīcas - tas baznīcai,» saka R. Ganiņš. Savulaik draudzei ieteikts vienoties par to, lai ceļš, kas nodrošina piekļuvi baznīcai un iet cauri pils pagalmam, būtu servitūts, un to, neraugoties ne uz kādiem apstākļiem, piemēram, ja mainās īpašnieks pilij, draudze varētu izmantot. «Bažas bija un ir par to, ka vārti kādreiz varētu tikt slēgti un neviens netiks iekšā baznīcā,» saka R. Ganiņš. Slimnīcā apgalvo, ka nekad vārti nav slēgti, uz ko R. Ganiņš saka: draudze vēlas šo drošību ilgtermiņā, jo gadījumā, ja mainās īpašnieks, šī drošība zūd. Taču, kā atzīt LELB amatpersona, draudze tomēr nav paklausījusi ieteikumam un tiesājas par robežām.
Straupes slimnīcas vadītāja M. Ancveriņa saka: tiesāšanās vietā draudze enerģiju varētu ielikt «apskaidrošanas darbā» ar slimnīcas pacientiem. «Tieši tā iemesla dēļ, ka pils ēkai nav nostiprināts īpašnieks valsts personā, pils atjaunošanas darbiem, kuri ļoti vajadzīgi, ir gājuši garām Eiropas struktūrfondu līdzekļi,» secina M. Ancveriņa.