Autobusus sapoš uz pēdējiem reisiem

Satiksmes ministrijas rīkojums samazināt valsts dotēto apjomu pasažieru pārvadājumiem ar starppilsētu autobusiem ir izraisījis skaļus un jau iepriekš paredzamus pašvaldību protestus. Vai tiešām tagadējā valdība nevarēja novilcināt šo rīkojumu līdz Saeimas vēlēšanām un atstāt autobusu reisu slēgšanu mantojumā nākamajai valdībai?

«Tā nav spēle publiskajā telpā,» apliecina valsts SIA Autotransporta direkcija valdes priekšsēdētājs Kristians Godiņš. Viss ir tik vienkārši, ka viņš vada tādu valsts instanci, kurai jāsavāc rēķini no uzņēmumiem, kas pārvadā autobusu un vilcienu pasažierus atbilstoši valsts pasūtījumiem. 2017. gada rēķini pārsnieguši Autotransporta direkcijai piešķirto finansējumu par 11 miljoniem eiro. Direkcijai tas nav nekāds jaunums - tā atkārtojas gadu no gada. Direkcijai iestaigāts ceļš uz Satiksmes ministriju, ministrijai - uz valdību, kas jau papildus piešķīrusi pārvadājumu dotēšanai četrus miljonus eiro. Turpinot šādā garā uz priekšu, valdība varētu vēl mazliet pažēlot pārvadātājus ar pāris miljoniem eiro, bet arī pārvadātāji var pažēlot valdību un visus rēķinus līdz pēdējam eirocentam nepiedzīt. Valsts dotācijas pārvadātājiem šobrīd sniedzas uz 100 miljoniem eiro, tāpēc pārvadātāji ir vairāk ieinteresēti pasūtījumu saglabāšanā nekā savas taisnības panākšanā ar publisku uzstāšanos un tiesāšanos. Vēl dziļāk pētot, jānorāda uz pārvadātāju skaitā esošo valsts uzņēmumu Pasažieru vilciens, kas noteikti neizputēs, ja valsts ar to nenorēķināsies pašas noteiktā apmērā un termiņā. Tas nenozīmē, ka Pasažieru vilciens ir bagāts, bet ka valstij ir vēl citas iespējas, kā nodrošināt sev piederošo uzņēmumu tālāko pastāvēšanu.

Skolu slēgšana iedrošina

Šobrīd publiskajā telpā ir izvilkta tā pārvadājumu sadaļa, ko ar autobusiem veic apmēram četrdesmit privātfirmu, kurās mēdz būt arī pašvaldību kapitāla daļas. Tieši pašvaldības ir valsts apmaksāto pārvadājumu pasūtītājas, ka nevēlas pasūtījuma apjomu samazināt. Citādi vismaz formāli iznāktu tā, ka pasažieri paliek bez autobusa tāpēc, ka viņu pašvaldība nav vēlējusies vai vienkārši aizmirsusi pasūtīt konkrēto maršrutu vai reisu. Autopārvadājumu apmaksas organizācija lielā mērā sakrīt ar vidējās izglītības apmaksas organizāciju. Skaitās, ka pamatskolas un vidusskolas dibina un slēdz pašvaldības, bet uztur valsts. Ja valstij ir izdevies piedabūt pašvaldības slēgt skolas masveidā, tad tā laikam ir zīme, ka ar autobusiem jādara tas pats. Autotransporta direkcija gada sākumā gan publiski, gan tieši pašvaldībām paziņoja, ka līdz gada beigām māksies samazināt caurmērā par vienu miljonu kilometru gada nobraukumu katrā no pieciem Latvijā iezīmētajiem plānošanas reģioniem. Citā rakursā mērot, jāsamazina nobraukums par pieciem no 80 miljoniem kilometru.

Plānošanas reģionu reakcija

Plānošanas reģioni Latvijā nes Kurzemes, Vidzemes, Latgales, Zemgales un Rīgas vārdus. Rīgas plānošanas reģions ir pavisam kas cits nekā Rīga ar tai piegulošajiem novadiem. Rīgas plānošanas reģions stiepjas no Kandavas līdz Ērgļiem un no Ainažiem līdz Vecumniekiem. Lai gan ne ļoti cieši, bet tomēr ir šī plānošanas reģiona kontūrām saistība ar pasažieru vilcienu līniju radiālo izkārtojumu no Rīgas uz vairākām pusēm. Nu jau senos laikos viena šāda līnija gāja uz Ērgļiem. Šī reģiona specifika ir cilvēku piesaiste no visiem citiem reģioniem, tāpēc šeit mēdz runāt arī par to, ka sabiedriskā transporta kustība nevis jāsamazina, bet jāpalielina. Ādažos un vēl dažās vietās tā tas noticis, bet kopējā autobusu nobraukuma samazināšana šeit tiek prasīta ar norādi uz cilvēku iespējām pārsēsties vilcienos.

No reģioniem ar nenoliedzamu cilvēku kopskaita un autobusu pasažieru skaita zudumu Autotransporta direkcijas prasības, pēc K. Godiņa teiktā, par izpildāmām atzinusi Kurzeme un Latgale. No Zemgales pašvaldībām atsauksmes dažādas, bet Vidzemē turas pie ļoti izplatītas taktikas pieņemt nepatīkamas prasības nevis izpildīšanai, bet «rūpīgai izvērtēšanai» gadu gadiem.

Agrāk bija labāk

Kā gan var veidoties neatbilstība, ja gan dotāciju, gan pasūtījumu apjomus īstenībā tomēr nosaka valsts? Vienkāršākā atbilde ir tāda, ka pasūtījumu apjoms atspoguļo Latvijas iedzīvotāju skaitu, izvietojumu un pārvietošanos pirms nepilniem desmit gadiem, kad notika iepriekšējā lielā pārvadājumu tīkla tīrīšana atbilstoši tam, cik daudz naudas valsts varēja atvēlēt pārvadājumu dotēšanai ekonomiskās krīzes brīdī. Tā brīža dotāciju un pasūtījumu apjomus pašvaldībām izdevies ieķīlēt, bet autopārvadātāju zaudējumi aug tāpēc, ka pārvadātāji nesaņem to ienākumu daļu, kādu kādreiz saņēma par biļetēm, kad potenciālie pasažieri dzīvoja Latvijā vai vispār zemes virsū.

Autotransporta direkcija vēl nav izveidojusi izvērstu pārskatu par pasažieru pārvadājumiem 2017. gadā, bet tajā nebūs lielu izmaiņu, salīdzinot ar 2016. gadu, kad pasažieru skaits gada laikā krita par 6% un pārvadātāju zaudējumi - par 9,2%. Būšot tikai kosmētiski uzlabojumi pasažieru un naudas zaudējumu pieauguma tempa palēnināšanās līmenī. Par 2018. gadu jau zināms tas, ka vismaz vienu miljonu eiro pārvadātājiem nāksies piemaksāt valstij atbilstoši degvielas akcīzes nodokļa likmju pieaugumam, kura kompensāciju dotāciju summā valsts jeb Finanšu ministrija šobrīd aizmirsusi ielikt droši vien tāpēc, ka tai šādas naudas nav. Iekšzemes kopprodukta pieauguma procenti vismaz Latvijā par reālu naudu nepārvēršas.