Krāslaviešiem jaunā gada pirmā nedēļa aizrit sēru zīmē – pie namiem izkārti Latvijas karogi ar melnu lenti, sejās redzams rūgtums. Gan pilsētas centrā, gan nomalē spītīgi par sevi atgādina plāna sniega kārtiņa un apledojums, kas pārtrauca dzīvi septiņiem jauniešiem. Arī sēras pilsētā tik drīz nepāries. Krāslavieši nelauž šķēpus un necenšas atrast vainīgos, šobrīd visi kopā aizlūdz par bojāgājušajiem. «Tie taču pašu bērni vien bija,» asarām birstot, līdzjūtīgi saka krāslaviete Anna.
Maija Japiņa, Lauris Stivriņš, Anita Dubra, Sandra Prikņa, Oļegs Kondratjevs, brāļi Deniss un Artjoms Tarasovi – viņi atmiņā paliks kā gaiši, mērķtiecīgi un labsirdīgi cilvēki. Jauno gadu viņi sagaidīja kopā un arī aizsaulē aizgāja kopā, taču zemes klēpī tika guldīti dažādās dienās.
Krāslavas Romas Katoļu baznīcā prāvests Eduards Voroņeckis novadīja vienotu aizlūgumu un svētbrīdī baznīca bija pārpildīta – pieminēt jauniešus pulcējās vairāk nekā 300 novada iedzīvotāju. Uz dievkalpojumu ieradās gan tuvinieki, gan tie, kuri jauniešus vien pāris reižu redzējuši, piemēram, skolas gaitenī.
To, ka nedēļa nav bijusi viegla nevienam, liecina krāslaviešu skumju pārņemtie sejas vaibsti un saraudātās acis. Stāstot par aizgājušajiem, pēc katriem trim vārdiem norit pa asarai. Emocijas neslēpj arī vīrieši. Visi kā viens saka – es atnācu atvadīties, jo viņi bija labi cilvēki.
Dievkalpojumu apmeklēja pat tie, kuri baznīcā, par spīti Krāslavas novada spēcīgajām ticības tradīcijām, nekad nav bijuši. Ne reizi vien pie dievnama vārtiem bija dzirdams jautājums – vai šeit notiek aizlūgums? Kā nokļūt baznīcā?
Mises runā prāvests E. Voroņeckis centās mierināt aizgājušo tuviniekus un draugus, uzsverot, ka viņi visi šobrīd ir Dieva valstībā. «Vecāki, iespējams, sev uzdos jautājumu – kā dzīvot tālāk? Jo mēs vairs nedzirdēsim aizgājušo valodu, viņu balsis. Kādam šķitīs – varbūt dievkalpojums un līdzjūtība ir tikai vārdi, bet tikai ticība ir tā, caur kuru pieņemt notikušo un dzīvot tālāk,» sacīja prāvests.
Jaunieši, kuriem bija nākotne
Vissiltākajiem vārdiem klasesbiedrenes raksturo Sandru un Anitu. «Patīkamas, smaidīgas meitenes bija. Garāmejot vienmēr pasveicināja – čau, saulīt!» stāsta meiteņu klasesbiedrene Diāna. «Anita gribēja kļūt par interjera dizaineri, vienmēr, kad aizbraucu ciemos ar ģimeni, viņa centās mūs izklaidēt. Sandra bija viņas draudzene, par pārējiem es nezinu,» saka Anitas radiniece Lāsma. «Ja viņām kaut ko paprasīja, vienmēr palīdzēja. Anita bija jo īpaši radoša! Daudz zīmēja un atšķirīgi ģērbās. Viņas nekad nestrīdējās, bija ļoti mierīgas. Nekad nepadomātu, ka tieši ar viņām varētu notikt tāda nelaime,» meitenes raksturo klasesbiedrenes.
Sērojošie skumst par Sandru un Oļegu, kuru starpā uzplaukusi mīlestība, un kopā liktenīgajā jaunā gada rītā viņi arī aizgāja. Visi piemin arī dzīvespriecīgo Lauri, kuru kolēģes veikalā iesaukušas par saulīti.
«Iepazināmies pagājušajā gadā diskotēkā Izvaltā, bijām kopā arī Aglonā. Foršs puisis bija – gan kā sarunu biedrs, gan kā draugs,» par savu aizgājušo draugu Lauri stāsta Kaspars. Puisis Višķu profesionālajā vidusskolā mācījies par mehāniķi, gribējis iegūt izglītību un pēc tam doties strādāt ārzemēs. «Žēl, protams, žēl. Vainu mēs nemeklējam – ceļš bija apledojis, šoferis jauns, ar mazu stāžu, ko viņš varēja izdarīt, ja mašīna sāka slīdēt? Protams, mašīnā bija divi cilvēki par daudz, varbūt tā darīt nevajadzēja. Pēc negadījuma aizdomājos, ka arī es tikpat labi varēju būt viņu vietā, ir tagad ko padomāt,» saka Kaspars.
Vairāki vecāki palikuši vieni
«Darbā mums neviena smaida, nekur neskan mūzika, visiem skumjas sejas. Brīnums, kā šī nelaimes spēj cilvēkus apvienot! Krāslavā neviens nav vienaldzīgs!» stāsta Anna. Viņa cer, ka visas aizgājušo ģimenes izturēs pārbaudījumu, jo vairākiem jauniešiem vecāki šobrīd palikuši vieni.
Vainīgo iedzīvotāji nemeklē. «Viņi visi bija no labām ģimenēm, neviens nebija nogājis no ceļa. Tāpēc nav skaidrs, kāpēc tieši viņi. Internetā runā par to, ka vajadzēja barjeru tur uzstādīt, tad nelaime nenotiktu, bet nost sitas jau arī ar jauniem, lieliem džipiem. Acīmredzot Dievs tā bija lēmis paņemt visus kopā pie sevis. Citu izskaidrojumu tur nav,» saka Anna.
Avarēt varēja jebkurš
Pēc negadījuma izskanējuši atšķirīgi viedokļi – vieni žēlo aizgājušos un izsaka līdzjūtību, citi pārmet, ka jaunieši paši vainīgi, jo viņiem trūkusi apziņa slidenā laikā nebraukt ar auto, kuram ir nolietotas vasaras riepas. Jauniešu paziņas pieļauj, ka viņi paši neapzinājās, cik sliktā tehniskā stāvoklī ir sētā nostāvējusī Mazda, turklāt brauciens nebijis plānots, tas noticis spontāni. Izbraucot liktenīgo maršrutu, Neatkarīgā secina, ka arī labi ekipēts auto ar profesionālu šoferi varētu avarēt, – ceļš ir apledojis, līkumains un stāvs. Tāpēc jautājums – kāpēc bojā aizgāja tieši šie jaunieši – visticamāk, paliks bez atbildes.