Absolūtais vairākums dzelzceļa līniju Latvijā ir būvētas ar pamatmērķi – ērta kravu pārvadājumu veikšana, bet Rīgas–Jūrmalas līnija jau sākotnēji ir radīta galvenokārt pasažieru pārvadājumiem – Jūrmalā strauji attīstījās kūrmājas, peldvietas, vannu mājas, kas vēlāk tika pārdēvētas par sanatorijām un kūrortviesnīcām.
Padomju laikos Jūrmala bija vissavienības nozīmes kūrorts, un lielā mērā tā attīstību veicināja dzelzceļa līnija. Sezonas laikā tā bija ļoti noslogota, un daudziem noteikti atmiņā palicis vecais teiciens: "Pilns kā Jūrmalas vilciens."
Rīgas–Tukuma dzelzceļa līnijas iniciators bija cariskās Krievijas satiksmes ministrs, kurš 1872. gada 1. jūlijā ierosināja privātajām dzelzceļu biedrībām sākt attīstīt dzelzceļu tīklu Latvijas teritorijā, tostarp atklāt satiksmi starp Rīgu un Tukumu.
Jau pēc pusgada – 1873. gada 8. februārī – Rīgas rātskungam Aleksandram Faltinam tika izsniegta koncesija Rīgas–Tukuma Dzelzceļa sabiedrības izveidošanai. Jaundibinātais uzņēmums dzelzceļu sāka būvēt 1875. gada 13. maijā inženiera P. fon Getes vadībā. Satiksmi pa 58 km garo vienceļa līniju atklāja pa posmiem.
No Zasulauka līdz Majoriem – 1877. gada 25. jūnijā, bet no Majoriem līdz Tukumam – tā paša gada 21. septembrī. Ātrākai dzelzceļa izbūvei šķēršļus radīja Lielupes tilta celtniecības problēmas un Lielupes krasta starp Majoriem un Dubultiem nostiprinājumu izskalošana pavasara plūdos. Kopš 1891. gada, izmantojot paredzēto iespēju, Rīgas–Tukuma dzelzceļu sāka ekspluatēt valsts. 1895. gadā to iekļāva Rīgas–Orlas dzelzceļa struktūrā. Līdz 1911. gadam līnijā līdz Slokas stacijai, izņemot Lielupes tiltu, izbūvēja otro ceļu.
Pirmā pasaules kara gados līnija Rīgas apkārtnē, kā arī Lielupes tilts smagi cieta. To atjaunoja 1922. gadā, savukārt kara gados noņemto otro ceļu līdz Slokai izdevās atjaunot tikai 1930. gadu vidū.
PSRS varas gados šī dzelzceļa līnija pelnīja īpašu ievērību, jo Jūrmala bija ļoti iecienīts vissavienības kūrorts. 1950. gadā, praktiski vienlaikus ar Daugavas tilta atjaunošanu, tika elektrificēts Rīgas–Dubultu iecirknis, gadu vēlāk nodrošinot elektrovilcienu satiksmi līdz Ķemeriem. 1966. gadā elektrificēts iecirknis Ķemeri–Tukums II.
Interesanti, ka stacija, ko šodien pazīstam kā Imantu, savulaik ar nosaukumu Zolitūde atvērta 1894. gadā Šampētera, Zolitūdes un Anniņmuižas rajonu iedzīvotāju un vasarnīcu īpašnieku apkalpošanai, kā arī piena un sīkas lauksaimniecības rakstura produkcijas pārvadāšanai. 1928. gadā tā pārdēvēta par Imantu, taču Otrā pasaules kara gados vāciski atkal saukta par Zolitūdi. Sākotnējā stacijas ēka ar nelielām pārbūvēm saglabājusies līdz mūsdienām. Šodien zināmais pieturas punkts Zolitūde atvērts 1989. gadā Zolitūdes dzīvojamā masīva iemītniekiem un viesiem. Tad arī šeit izbūvēta biļešu kase un uzgaidāmās telpas.
Šodien zināmā Babīte sākotnēji dēvēta par platformu Pūpe. Tā Piņķu un Pūpes kroga iedzīvotāju apkalpošanai atvērta līdz ar dzelzceļa izbūvi 1877. gadā. Tad šeit izbūvēta segta pasažieru platforma. 1926. gadā pēc arhitekta P. Federa projekta te izbūvēta stacijas ēka, kas daļēji nopostīta Otrajā pasaules karā. 1950. gadā atjaunota, zaudējot dažus dekorus un tornīti.
Platforma Sosnovij (tagad Priedaine) ierīkota 1909. gadā sakarā ar Priedaines kā Jūrmalas kūrorta attīstību. Tad arī šeit izbūvēta divstāvu koka stacijas ēka. 1937.–1938. gadā tās vietā pēc būvinženieru A. Grundmaņa un J. Šarlova projekta izbūvēta jauna ēka. Tajā pašā gadā ierīkota pārmiju centralizācija, Lielupes tilta izgriežamās daļas bloķēšanas sistēma un gaismas signāli – pirmie Latvijas dzelzceļos.
Buļļu pieturas punkts (tagad Lielupe) atvērts 1913. gadā Buļļu muižas sīksaimnieku, zvejnieku apkalpošanai un atpūtnieku apkalpošanai, kā arī sakarā ar jaunu vasarnīcu rajonu attīstību. 1932. gadā stacija pārdēvēta par Lielupi, Otrā pasaules kara gados īslaicīgi atgūstot labskanīgo vācu Bullen.
Bilderlingshofas (tagad Bulduri) stacija atklāta 1877. gadā un ir pirmā pilnasinīgā stacija jaunajā Zasulauka–Tukuma dzelzceļā. Stacija izbūvēta Bulduru vasarnieku un pamatiedzīvotāju vajadzībām. Kopš 1919. gada tās nosaukums ir Bulduri.
Tā, ko tagad zinām kā Dzintaru staciju, izveidota, apvienojot divas stacijas – Edinburga I un Edinburga II, kas atradās vien 600 metru attālumā viena no otras, 1929. gadā attiecīgi pārdēvētas par Avoti un Dzintari. Edinburga atklāta jau 1877. gadā, bet platforma Edinburga I atklāta 1907. gadā sakarā ar jaunu sanatoriju, pansionātu un peldvietu iekārtošanu Dzintaros. 1964. gadā atvēra apvienoto Avotu–Dzintaru pieturas punktu ar nosaukumu Dzintari. 1980. gadā te uzbūvēta jauna uzgaidāmo telpu un biļešu kases ēka.
Majorenhofas (tagad Majori) stacija ierīkota līdz ar dzelzceļa būvniecību. Īslaicīgajā līnijas gala stacijā sākotnēji ierīkota platforma, koka stacijas ēka ar nojumi, 2 pārmijas, perons, rampa. 1905.–1907. gadā, paplašinot uzbērumu gar Lielupes krastu, ierīkots otrais sliežu ceļš. Kopš 1919. gada stacijas nosaukums ir Majori. Sākotnējā stacijas ēka nojaukta 1992. gadā, pirms tam izbūvējot jaunas biļešu kases un uzgaidāmās telpas.
Arī Karlsbādes (tagad Pumpuri) platforma atklāta 1877. gadā vasarnieku, kūrmājas, pansionātu un vannas iestāžu atpūtnieku vajadzībām. 1914. gadā tā pārdēvēta par staciju Karlsbad I, 1919. gadā tās nosaukums ir Melluži, 1922. gadā – Melluži I, bet kopš 1939. gada šā pieturas punkta nosaukums ir Pumpuri. Te saglabājusies sākotnējā stacijas ēka.
Karlsbādes otrā stacija (tagad Melluži) atvērta 1914. gadā, tomēr starp 1915. un 1922. gadu tajā vilcieni nepieturēja. Kopš 1922. gada pieturas punkts Melluži II atkal ir atrodams vilcienu sarakstos. 1925. gadā te atjaunota pasažieru ēka, kas nedaudz mainītā izskatā saglabājusies līdz mūsdienām. Kopš 1939. gada pieturas punkta nosaukums ir Melluži.
Arī Ķemeru stacija atklāta līnijas būvniecības laikā – 1877. gadā – Ķemeru kūrorta, peldu iestādes un pansionātu viesu vajadzībām. 1911. gadā starp Ķemeriem un Maskavu atklāta tiešā (bezpārsēšanās) satiksme. Pirmā pasaules kara gados sākotnējā tipveida stacijas ēka nodega. 1922. gadā pēc arhitekta A. Medlingera projekta izbūvēta jauna stacijas ēka, kas, nedaudz pārbūvēta pēc Otrā pasaules kara ugunsgrēka, saglabājusies līdz mūsdienām.