Zaiga un Māris Gaiļi: Mēs visu laiku riskējam

© F64 Photo Agency

«Es joprojām par koka mājām esmu gatava kauties,» saka arhitekte Zaiga Gaile. Kad, būvējot daudzstāvu autonovietni, uzņēmējs Māris Gailis gandrīz pieļāva iespēju zudībā aizlaist koka ēku, viņa vīru brīdināja: Māri, es no tevis šķiros. Neizšķīrās. Un Ģertrūdes ielā aizvien vēl atrodas ēka, tagad tai ir savdabīga dubultā fasāde.

Zaiga un Māris Gaiļi Ķīpsalu no nolaista nomales kakta ir padarījuši par vietu, kurā patīkami dzīvot, tādējādi mainīdami un izvēlēdamies sabiedrību sev līdzās. Kopš 2012. gada Ķīpsalā ir starptautisku atzinību un atpazīstamību ieguvusi ēka – Žaņa Lipkes memoriāls. Latviešiem šis muzejs ir nozīmīgs arī kāda cita iemesla dēļ – lai parādītu mūsu tautiešu varoņdarbu cilvēcībai bīstamā pārbaudījumu laikā. Šovasar muzeju oficiāli atklāja Izraēlas prezidents Šimons Peress.

Rīdzinieki šogad Zaigu un Māri Gaiļus pieteica Rīgas domes balvai Gada rīdzinieks 2013. Žūrija bija vienisprātis ar Rīgas iedzīvotājiem – Gada rīdzinieka tituls viņiem ir pelnīta atzinība.

– Vai vides sajūtu arhitektam iemāca augstskolā? Manuprāt, visas jūsu mājas tiek radītas ar pietāti pret vietu.

– Tā ir mana filozofija, ka neesmu viena pasaulē, tukšā vietā. Tās ir bērnības atmiņas, ģimene, vecāki, bērni. Ļoti baidos no revolūcijām, esmu evolucionāra, atbalstu no pagātnes izrietošu, rāmi plūstošu attīstību. Pasaules vēsturē redzams, ka cilvēki nemācās no savām kļūdām. Atgādinājums tam bija, kad sākām strādāt ar Lipkes muzeju. Pētot ebreju jautājumu, izlasīju literatūru, un kas tur nāk ārā! Hanna Ārente* arī parāda, kā ir jāaizstāv sava pārliecība, kad cilvēki to nepieņem.

– Rīgā pašlaik rāda filmu Hanna Ārente.

– Vai esat redzējusi? Noskatījos, atbraucu mājās un izrāvu no plaukta Ārentes rakstu tulkojumu latviešu valodā. Vai ir ekstrēma situācija vai mierīgs laiks, lielākā cilvēku masa jau nedomā, bet kaut ko motoriski dara. Tas, ko Latvijā pašlaik birokrātija dara – rada birokrātiju, baro darbavietas. Lai saskaņotu projektus, mums liek rakstīt nevajadzīgus papīrus. Liekas, ka valsti birokrātija aprīs. Pirmajos gados pēc neatkarības cilvēki skatījās viens otram acīs un ticēja, bet šodien nav nekādas nozīmes, ko mēs norunājam. Tagad papīrs rada papīru. Man birojā ir štata vieta – cilvēks, kurš tikai staigā pa iestādēm. Tas ir tik absurdi. Paliek tiešām bail, kas ar mums notiks. Lielākā daļa problēmu rodas tāpēc, ka cilvēki nedomā. Viņi nedomā analītiski – šī ir mana vienīgā dzīve, un ar ko es šajā vienīgajā dzīvē nodarbojos.

Valsts jubilejā cilvēki daudz runā, ka viņiem ir vilšanās, skumjas par to, cik esam bezpalīdzīgi. Kā mēs gājām ar karogiem dziedādami, kā mēs pie brīvības tikām un kā mēs tagad paši to iznīcinām. Notiek manipulācijas ar vērtībām. Viss ir tik ļoti baltiem diegiem šūts.

– Manipulācijas notiek arī ar cilvēkiem, ietekmējot to, ko dēvē par sabiedrisko domu.

– Jā, nu nelaidīsim krievus iekšā, nedosim uzturēšanās atļaujas. Tā ir fobija. Man ir daudz klientu no Krievijas. Ja viņi šeit iegulda savu naudu un sakārto vecas mājas, man nav fobija, ka viņi nāks un te visus aprīs. Tās mājas te paliek. Latvijā visos laikos ir dzīvojušas dažādas nacionalitātes, un tomēr mēs esam saimnieki savā zemē. Es saku, ko domāju. Man kā arhitektei daudzi prasa, vai kaut ko ārzemēs daru. Te ir tik daudz ko darīt. Kāpēc man savas spējas izsvaidīt pa pasauli, ja šeit es varu būt noderīga savai zemei? Tā banāli pateicu.

– Ķīpsalu jūs pārveidojāt divatā ar vīru un mainījāt apstākļus plašā teritorijā. Vai jums pirmām kārtām ir svarīga sakārtota vide savā tuvumā, vai gribat glābt uzreiz visu pasauli, rīkoties lielos mērogos?

– Pasauli? Nē. Ķīpsalu atklājām gandrīz nejauši. Es laikam pāris reizes biju tur pastaigājusies un skatījos kā uz pastorālu ainavu. Deviņdesmit piektajā gadā izkāpām no jahtas Ķīpsalā, kad braucām pa Ālandu salām. Māris teica, ka gribētu te dzīvot. Kad Māris beidza savu politisko karjeru, sākām būvēt māju. Man tajā laikā bija labs projekts, un banka iedeva kredītu. Pārdevām lauku māju, un tā iesākām. Kad mēs atbraucām, te patiešām nebija nekādu komunikāciju, bija aukstais ūdens, visiem dārzā sausās atejas un govis ganījās. Ģipša fabrikā ik pa laikam izvietoja cietumniekus. Te bija nevienam nevajadzīga, pamesta teritorija. To redzot, gribējās kaut ko darīt. Pamazām sākām attīstīt Ķīpsalu. Tagad ir pagājuši piecpadsmit gadi.

Māra darbošanās politikā man iedeva drosmi. Redzēju, kā var iet, runāt un nav jābaidās no autoritātēm. Ģipša fabrikā uztaisījām pirmo loftu. Tas bija milzīgs risks. Vai cilvēkiem patiks dzīvot fabrikā? Tie ir dzīvokļi vairākos līmeņos, neparasti plānojumi, kopējs pagalms. Kad Māris sāka attīstīt rindu mājas, mums bija pirmais projekts. Uzbūvējām trīs mājas, un – krīze. Nebija naudas, par ko būvēt tālāk. Bija Vasarsvētki, Māris sēdēja sašļucis. Saku: kur tev saraksts ar tiem, kas bija rezervējuši mājas? Viņš apsēdās un zvanīja visiem pēc kārtas, apsveica Vasarsvētkos un jautāja, vai tomēr negrib apskatīties. Viņi atbrauca. Mēs visu laiku riskējam.

– Ar godalgu par Žaņa Lipkes muzeju nesen atgriezāties no Bukarestes, no Austrumu un Centrāleiropas arhitektūras triennāles.

– Es ļoti lepojos ar Lipkes muzeju. Pagājušā gada oktobrī bijām Singapūrā [tur notika Pasaules arhitektūras festivāls, un Žaņa Lipkes muzejs tika iekļauts pretendentu sarakstā uz galveno balvu kategorijā Kultūra]. Bijām izvirzīti finālam, bija projekti no visas pasaules. Protams, mūsu nominācijā vinnēja Ķīna, vispār lielākoties vinnēja ķīnieši, jaunzēlandieši un korejieši. Bet pēc tam man bija jāpieņem birojā cilvēks, kas strādā tikai ar Rietumu presi. Nemitīgi nāk aplikācijas: sūtiet savu projektu, Lipkes muzeju vai Kaltenes māju. Mēs esam publicēti pat Brazīlijā un Dienvidāfrikā. Lipkes muzejs visu laiku ir apritē. Vienā brīdī mums atrakstīja no Bukarestes un paziņoja: esam jūs iekļāvuši fināla sarakstā. Mēs neko pat nebijām sūtījuši. Savā nominācijā Sabiedriskās ēkas dabūjām galveno balvu un esam ļoti priecīgi.

– Varbūt nav vietā salīdzināt, ka starptautiski šis projekts tika augstu novērtēts, bet Latvijas profesionāļu skatē – ne. Latvijas arhitektūras gada balvu Lipkes muzeja projekts pagājušogad neieguva. Ko tas nozīmē jums?

– Vienmēr maisos apbalvoto sarakstā, bet nekad Latvijas arhitektūras gada skatēs neesmu augstāko apbalvojumu saņēmusi. Esmu pieradusi. Arī Rotko centrs nedabūja. Manuprāt, lieliska ir Ventspils pils renovācija. Bet Saldus skola arī ir pelnījusi [2012. gadā Latvijas arhitektūras gada skates Lielo balvu ieguva Saldus mūzikas un mākslas skolas projekts]. Kad iesniedzām Ķīpsalas koka māju kolekciju, mēs nedabūjām pat šķēli [Lielā balva ir bronzas ananass, gada balvas – ananasa šķēles]. Neviens nesaredzēja, ka tās vecās koka mājas, tās vecās koka būdas ir kaut kas vērtīgs. Acīmredzot cilvēki ir tendēti uz modernu, pamanāmu arhitektūru un tāda knibināšanās ap vecām koka mājām nešķiet perspektīva. Bet ja mums ir kaut kas skaists, kāpēc iznīcināt? Daudzus gadus mana darbošanās Berga bazārā neizraisīja arhitektu sabiedrības interesi – tur taču nevar redzēt, kas izdarīts. Bet man ir ļoti daudz atzinības, kādas astoņas ananasa šķēles. Par Lipkes muzeju piešķīra divas.

Bieži piedzīvoju to, ka internacionālās žūrijas priekšsēdētāji nāk atvainoties. Arī par Rūmenes muižu mums iedeva šķēli. Pēc tam žūrijas priekšsēdētājs atvainojās: ļoti patika projekts, bet saprotiet, ka nevar dot [Lielo balvu] miljonāriem, privātiem investoriem par viņu projektiem. Es dzirdēju zināmu atvainošanos, ka Kaltenes mājai [Lielo balvu] neiedeva. Tanī gadā bija Ventspils bibliotēka, sabiedrisks objekts. Tika jaukti mērogs un sabiedriskā nozīmība ar arhitektūras kvalitāti. Tāpēc mainīja nolikumu. Ir starptautiska žūrija, cilvēki no malas. Tas ir veselīgi, bet, no otras puses, ne vienmēr tās ir pirmā lieluma zvaigznes, ko var dabūt uz Latviju. Un kritēriji ir ļoti dažādi – tie ir arī sociāli. Kāpēc [Lielo balvu] dot pilij, ja labāk iedot skolai? Tas ir saprotami un loģiski. Man nav par to nav nekāda aizvainojuma.

* Ebreju izcelsmes vācu publiciste. 1963. gadā Ārente publicēja darbu Eihmans Jeruzālemē. Eihmans bija nacistu virsnieks, kurš, paklausīgi izpildot priekšniecības pavēles, vienā no Vācijas koncentrācijas nometnēm nogalināja vairākus tūkstošus ebreju. Ārente apgalvoja, ka Eihmana drausmīgo noziegumu pamatā ir nevis ļaunums, bet gan vienkārši nedomāšana. Viņš tikai pasīvi izpildīja savus birokrātiskos pienākumus aiz aklas lojalitātes pret fīreru, ne reizi neiedomādamies, ko īsti dara. (Avots: www.satori.lv)

***

Ko jums nozīmē Rīgas domes balva Gada rīdzinieks 2013?

Māris Gailis, uzņēmējs:

– Protams, jūtos priecīgs un gandarīts! Tas ir patīkami, man ir pārsteigums, ka esam Gada rīdzinieki. Kādreiz par rīdzinieku sprieda pēc komentāriem Delfos, un tur gandrīz nevienu labu vārdu par savu darbību nedzirdēju. Esmu pašpietiekams un pats zinu, ko labu vai sliktu esmu izdarījis. Ja cilvēks vietā, kur dzīvo, cenšas un dara, tas ir piemērs. Tā ir brīnišķīga kustība, kas notiek arī Ķengaragā, Maskavas forštatē vai Kalnciema kvartālā. [Arhitekts Pēteris] Blūms to dara Āgenskalnā. Tas ir viens no pilsoniskās sajūtas veidošanas mehānismiem.

Latvijā

Pirms divām nedēļām, 7. septembrī, Rēzeknes novada Gaigalavas pagastā nokrita Krievijas bezpilota lidaparāts ar 50 kilogramu sprāgstvielu lādiņu. Par šo incidentu Latvijas Aizsardzības ministrija (AM) paziņoja tikai svētdienas pievakarē. Pirmdienā tika sarīkota preses konference, kurā atbildīgās amat/militārpersonas centās paskaidrot, kas noticis un kāpēc šis drons nav ticis notriekts. Sabiedrības vērtējums par šo skaidrojumu – nepārliecinoši.

Svarīgākais