Pirms deviņiem gadiem Rīgā, Mirdzas Ķempes ielā, daudzstāvu mājā izcēlās ugunsgrēks. Nesagaidot palīdzību, no astotā stāva loga izmetās ģimene – tētis Vadims, mamma Irina un trīs bērni – Nikola, Artūrs un Ernests. Četri cilvēki gāja bojā, 11 gadu vecais Artūrs izdzīvoja. Kopš 2006. gada traģiskās nakts viņu audzina vecmāmiņa, bojāgājušā Vadima mamma Nadežda Lisjonoka. Artūrs tagad mācās par programmētāju.
Tiesa šomēnes ir pasludinājusi spriedumu pēc kopumā deviņu gadu ilgas tiesāšanās – viens ugunsdzēsējs attaisnots, diviem – nosacīts sodamērs. N. Lisjonoka saka: ugunsdzēsēji savu sodu ir saņēmuši, bet neatbildēts ir jautājums par Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) atbildību.
Maksimam Kisļakam un Leonīdam Ivanovskim Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa par valsts amatpersonas bezdarbību piemēroja nosacītus sodus – brīvības atņemšanu uz trīs gadiem, atņemot tiesības ieņemt amatus Iekšlietu ministrijas struktūrvienībās uz trīs gadiem. Trešā apsūdzētā – Ivara Žagatas – vainu tiesa neatzina, un viņš tika attaisnots. VUGD strādā divi no apsūdzētajiem – I. Žagata un M. Kisļaks, informē ziņu aģentūra LETA.
N. Lisjonokai sarunā ar Neatkarīgo ir grūti atkal atcerēties dēla, vedeklas un mazbērnu bojāeju. Viņa noteic: «Šo lēmumu nepārsūdzēsim. Šie cilvēki ir vainīgi. Viņiem, apsūdzētajiem, vajag dzīvot, viņi ir vienā vecumā ar manu dēlu. Sešus gadus bija tiesas process, tas jau ir sods. Viņi to saprot. Bet pret dienestu – mēs vēl domājam [vai celt prasību].»
Artūra vecmāmiņa saprot, ka ugunsdzēsēji strādāja pēc tādiem priekšrakstiem, kādi pastāvēja VUGD, bet vai tiešām tas nozīmē, ka «viņi brauca uz darbu pastaigāt speciālā kostīmā»? N. Lisjonoka norāda, ka, piemēram, atklājies – pretēji līdz šim tiražētajai informācijai, ka daudzstāvu ēku no visām pusēm norobežoja iedzīvotāju automašīnas, tāpēc glābēji nevarēja laikus izglābt ģimeni, mašīnas bija tikai vienā ēkas pusē.
«Manam bērnam no šā sprieduma nekāda labuma nav. Tas ir signāls sabiedrībai, ka lietas notiek pozitīvi, bet ne mums. Bet kāda ir paša dienesta atbildība? Tas ir neatbildēts jautājums. Tas ir svarīgāk, jo dienests ir vainīgs. Nekas [valstiskā līmenī] jau nav mainījies pa šo laiku.» Viņa atzīst, ka mieles joprojām palikušas, jo izmeklētāja, kura šajā lietā sākotnēji strādāja un gribējusi šo lietu izbeigt, aizgāja strādāt uz VUGD, un tur viņai izmaksāti 3000 latu. Kā saka N. Lisjonoka, nevis prēmija, bet «iestāšanās nauda».
Neatkarīgā 2013. gada novembrī piedalījās tiesas sēdē, kurā L. Ivanovskis un I. Žagata ļoti daudz atsaucās uz Ministru kabineta noteikumiem un reglamentu, kas viņiem bija jāievēro un saskaņā ar ko viņi darbojušies. Citēsim tolaik rakstīto: «Vienubrīd tiesnesis Viesturs Gaidukēvičs pat aizrādīja, ka viņiem ir nevis jāatsaucas uz tiesību normām, bet gan jāliecina par katra darbībām ugunsgrēka dzēšanas laikā. Klausoties viņu stāstīto, varēja secināt, ka ugunsdzēsēji ir darbojušies, rīkojušies, pavēlējuši viens otram un pildījuši pavēles, bet neviens no viņiem nav redzējis, kā pa logu izlec pieci cilvēki. Viņi atsaucās uz instrukcijām, kad stāstīja par to, kāpēc autopacēlāju, ar kuru būtu iespēja izglābt cilvēkus, nedrīkstēja novietot ēkas fasādes pusē, kāpēc savām acīm vajadzēja redzēt, ka degošajā dzīvoklī pie loga stāv cilvēki vai cilvēks, un tā tālāk. L. Ivanovskis sacīja – ja viņš logos redzētu cilvēkus, tad rīkotos citādi.» Tikmēr piecu cilvēku ģimene, iesprostota degošā dzīvoklī, savu izglābšanu gaidīja pusstundu. Pēc tam izmisumā pieņēma lēmumu izlēkt pa logu no astotā stāva. Ugunsdzēsēji tobrīd bija aiz stūra – tikpat kā rokas stiepiena attālumā.