Par viedu vidi Rīgā

© F64 Photo Agency

Lai jau palēnām dilst Latvijas un arī Rīgas iedzīvotāju skaits. «Iedzīvotāji atstāj aiz sevis tukšumu, ko iespējams pārveidot kvalitatīvā vidē,» atzīmēja arhitekts Andris Kronbergs (projektēšanas birojs ARHIS). Kopā ar viņu rāma, emigrācijas un imigrācijas viļņu neaizskalota attīstības ceļa iespējas pārsprieda Latvijas Republikas Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks Gatis Ābele, Fizikālās enerģētikas institūta direktors Juris Ekmanis un Pasaules enerģētikas padomes Latvijas nacionālās komitejas valdes loceklis Ilmārs Stuklis.

Juris Ekmanis: – Kopš 90. gadu vidus mūs apciemo ārzemju eksperti ar ieteikumiem, kā uzrakstīt ilgtspējīgas attīstības programmu. Bieži vien tiem norādīts, ka Latvijā viss esot acīm redzams: ir Rīga un tai apkārt visa Latvija kā skaists dabas parks, ko apkopt par Rīgā nopelnītu naudu. Pat ja to visu pārklāj ar solījumiem neaizmirst laukus un mazākus attīstības centrus, trešdaļa valsts iedzīvotāju Rīgā jau ir un pievelk nākamos. Protams, ir vesela virkne problēmu, lai tiktu tuvāk ideālajai – ērtajai, zaļajai – Rīgai. Šobrīd piesārņojums Rīgā jau ir tāds, ka to pamanījušas Eiropas Savienības institūcijas, no kurām tiek sūtītas brīdinājuma vēstules uz Rīgas domi. Lielu daļu no piesārņojuma sagādā transports, nākamo lielāko daļu – Rīgas apkurināšana. Iespējamos risinājumus varētu dalīt divās grupās: tādos, kuros jāiegulda ne mazie līdzekļi, un tādos, kas panākami ar likumdošanas normām. Raugoties no zinātnieku viedokļa, Rīga varētu tapt par vietu, kur tiek realizēti pilotprojekti Baltijas jūras reģionā iespējamiem pilsētu attīstības risinājumiem.

Gatis Ābele: – Vieglākais ir paveikts! Jokoju, jo nebija viegli nonākt līdz Ministru kabinetā apstiprinātai Enerģētikas stratēģijai 2030*.

Neatkarīgā: – Vai jūs pašu patiešām interesē tas, ko esat apsolījis uz 2030. gadu?

G. Ā.: – Nē, nē, viss jau ir sācies vakar jeb pēdējā gada laikā, kad mēs skaidrojām vienu vai otru lēmumu ar stratēģiju, kas vēl tikai tapa. Caur Nacionālo attīstības plānu šī stratēģija ir sasaistīta ar kapitālieguldījumiem nākamajā ES plānošanas periodā. Mēs necentāmies radīt jaunu normatīvu kopumu, bet iesaistījām diskusijā visas ieinteresētās grupas un nonācām līdz 34 baušļiem, kurus var nodrukāt uz vienas A4 formāta lapas. Galvenā lieta – tā ir konkurētspēja. Mums izdevās pārliecināt citus, ka tieši konkurētspēja ir galvenā enerģētikā.

Neatkarīgā: – Vienā citā Ekonomikas ministrijas papīrā galvenais ir «ienesīgums», nesen publiskajā telpā rēgojās Nacionālais attīstības plāns ar «drošumspēju», bet «augsta pievienotā vērtība» mūžam dzīva kopš padomju laikiem.

G. Ā.: – Zinām, paši labi zinām, ka vēmiens nāk no jebkā, ko pasaka ierēdnis. Zinām, ka ar politiķu vārdiem parasti nav labāk. Tieši tāpēc taisījām šo stratēģiju pilnīgi atšķirīgu no citām, jūs neatradīsiet neko īsāku. Parasti tās stratēģijas uzraksta tik garas, ka nevienam un jo īpaši politiķiem nav laika tās studēt un saprast, kas tur īsti pateikts.

J. E.: – Labāk lai ir tas, kas ir, nekā nav nekā. Patlaban mēs enerģētikā esam nonākuši līdz haosam, ko mēģinām kaut palēnām sakārtot.

Neatkarīgā: – Vai konkurētspējai ir atrastas mērvienības?

G. Ā.: – Jā, plāna izpildes indikators būs apstrādājošās rūpniecības īpatsvara palielināšanās iekšzemes kopproduktā no tagadējiem 14% līdz 20%. Tas ir jāsasniedz līdz 2030. gadam, un nebūs viegli, jo ne treknajos gados, ne krīzes gados šie procenti nepieauga. Apstrādes rūpniecība tikai svārstījās kopā ar IKP. Daži saka, ka mūsu mērķis ir utopija, bet tomēr to vajag minēt.

Neatkarīgā: – Vai Kronberga kungs nekļūst nervozs? Kopējais resursu apjoms taču ir ierobežots, ja resursi iet rūpniecībai, tad tie neiet būvniecībai.

G. Ā.: – Būvniecībai rūpniecības izaugsmē ir ārkārtīgu slodzi nesoša loma. Energoefektivitāte, agresivitāte, intensitāte – tas viss vēl ir jāsasniedz Latvijas būvniecībai. Pateicoties Kronberga kungam un vispār arhitektiem, Latvijā celtās ēkas turas Eiropas līmenī, bet to nevar teikt par pašas celtniecības inženiertehnisko izpildījumu. Enerģētikas stratēģija nosaka minimālās prasības jaunceļamo ēku energoefektivitātei un prasa esošo ēku siltināšanu jeb renovāciju, kas jāpaveic līdz 2020. gadam.

Andris Kronbergs: – Siltināšana – jā, protams, bet mēs, arhitekti, esam nobažījušies, ka siltināšana notiek ne tā, kā vajadzētu. Siltināšana neiet kopā ar dzīvojamā fonda renovāciju, kas nav vienkārša stikla vates aplipināšana gar ēku ārsienām. Arhitekti ir mēģinājuši to pateikt, ir vērsušies arī Ekonomikas ministrijā, bet nekas prātīgs mums nav sanācis. Nedrīkst runāt tikai par stikla vati ar tiem padomju laika mājokļu iemītniekiem, kuriem ir izredzes savus mājokļus pārvērst par mīļām mājām. Te ir jārisina jautājumi par iedzīvotāju komūnas veidošanu, par blakus ēkām esošās ārtelpas sakārtošanu. Ir ļoti bīstami iztērēt lielu naudu, neapzinoties problēmas mērogu. Mājokļu stratēģijas Latvijas valstij šobrīd taču nav, nav pat Mājokļu aģentūras, kāda kādreiz pastāvēja un kaut kādas vīzijas veidoja. Tagad ir tikai nezin cik miljardi latu vai eiro iezīmēti vatei, ko aplipinās arī ap tādām mājām, kurās pēc desmit gadiem nedzīvos vairs neviens.

G. Ā.: – Uzskatīsim tagadējo ēku siltināšanu par reklāmas kampaņu, ar mērķi pievērst cilvēku uzmanību, varbūt pat izraisīt skaudību tajos, kas dzīvo noplukušās mājās. Kādi 50 miljoni latu šādai kampaņai norakstāmi, bet nopietnai siltināšanai jābūt tādai, kā Kronberga kungs saka.

Ilmārs Stuklis: – Mani interesē ne tik daudz mājokļu stratēģija kopumā, cik atbilde uz pavisam vienkāršu jautājumu, cik gadu vispār kalpos paneļu mājas. Celtas tās tika uz 40 gadiem, vadoties no tā, kādā ātrumā notiek paneļu metāla šuvju elektrokorozija jeb sairšana. Bez šīm šuvēm māja kļūst par betona klucīšu krāvumu, kas sagāzīsies pie pirmās vibrācijas. Vai varbūt šīm mājām vairāk nekā stikla vati vajag stīpas, kas ēku kaut cik sastiprina?

A. K.: – Reāli tās mājas ir nostāvējušas jau 50 gadu un sabrukušas nav, gan jau arī turpmāk nesabruks. Svarīgākā par metāla stīpām ir cilvēku attieksme pret savu māju. Svarīgi, lai tā būtu mīlestība.

J. E.: – Pēdējo 10–15 gadu lozungs bija «ārā no pilsētas»: lai katram būtu sava māja, to nu gan cilvēki mīlēs un aprūpēs. Es gan dzīvoju pilsētas centrā visu savu mūžu un ne par ko negribētu tērēt vienu divas stundas ceļam uz darbu un ceļam uz mājām.

A. K.: – Amerikāņi paguva visu valsti noklāt ar privātmāju rajoniem un tagad nav laimīgi. Zaļo teritoriju un lauksaimniecības zemju vietā tur stiepjas milzīgas platības ar mājām ceļu malās. Ietvju tur nekur nav, tur var tikai braukāt un iedomāties, cik labi esot Eiropā, kur pilsētas atbilst cilvēka mērogam. Tas gan netraucēja mums būvniecības buma periodā pļavās ap Rīgu sacelt ciematiņus ar visām tām pašām problēmām, kādas ASV sen bija atzītas. Mierināsim sevi ar to, ka mūsu problēmas ir tikai problēmiņas, tāpat kā automašīnu sastrēgumi ap Rīgu nav nekādi sastrēgumi, bet iespēja vienas ģimenes locekļiem savā starpā pusstundu mierīgi parunāties, kam citā situācijā laika vairs neatliek. Cilvēki dzīvo pilsētās vai katru dienu dodas uz pilsētām tāpēc, ka pilsēta, lai cik nejēdzīgs organisms tā būtu, tik un tā sakoncentrē ļoti daudz enerģijas, kas cilvēkiem dod iespēju būt radošiem. Šodienas jautājums ir tāds, kā vietu ar milzīgo enerģijas krājumu padarīt apdzīvojamu, t. i., kā padarīt dzīvi kvalitatīvu nevis no enerģijas uzkrāšanas un pārveidošanas ierīču, bet no cilvēku viedokļa. Rīgai šajā ziņā ir milzīgas iespējas tāpēc, ka tā ir sarūkoša pilsēta. Iedzīvotāji atstāj aiz sevis tukšumu, ko iespējams pārveidot kvalitatīvā vidē. Citiem vārdiem sakot, kvalitatīvākā vidē, nekā veidojas tad, kad iedzīvotāji nāk un nāk klāt un ir, lai vai kā, bet jāizvieto. Kvalitātes var būt dažādas: apzaļumojuma kvalitāte, sabiedriskā transporta kvalitāte un kultūras iestāžu tīkls. Visas lielās pilsētas grib, lai tur būtu lielās celtnes,, jo citādi – kāpēc cilvēkiem dzīvot lielpilsētās? Tikai tāpēc, ka tur ir tas, kā nav un nekad nebūs mazākās pilsētās. Rīga jau arī kaut ko tādu grib, bet tas tikai pieļāvumu formā. Tādā pilsētā kā Oslo runā pavisam savādāk: operu jau uzbūvējām, Munka muzeju ceļam**, bibliotēku tūlīt rekonstruēsim un tā tālāk 50 gadu uz priekšu.

Neatkarīgā: – Tikai ar nosacījumu, ka viņi vēl 50 gadus varēs smelt naftu no Ziemeļjūras un lētu darbaspēku no Latvijas.

A. K.: – Ja Rīgai būtu liels mērķis uz 50 gadiem, tad vismaz no mums norvēģi vairs darbaspēku nedabūtu.

Neatkarīgā: – Pirmā nāk prātā Demakovas kundze***. Viņa ļoti centās rīkoties tā, kā jūs iesakāt, bet īsti labi tas nebeidzās.

I. S.: – Nesaku ne vārda, ka koncertzāles, izstāžu zāles un bibliotēkas nebūtu labas lietas. Tomēr tīrs gaiss pilsētā ir ne mazāk būtisks. Lielāko daļu no gaisa piesārņojuma pilsētās dod transports, kura dēļ Rīga ir izpelnījusies pārmetumus no vides uzraudzības starptautiskajām institūcijām.

G. Ā.: – Par to, ka transporta sastrēgumi Rīgā nav nekādi sastrēgumi, mēs jau vienojāmies, bet Rīga ir pirmajā vietā Eiropā pēc elektriskā transporta īpatsvara pilsētas sabiedriskajā transportā. Kolīdz kļūsim bagātāki, tā noteiksim stingrākus izmešu ierobežojumus autotransportam, jo veco automašīnu lietošana ir tikai nabadzības rādītājs.

I. S.: – Arī daudzi skursteņi vēl ne pārāk sen kūpēja Rīgas centrā, bet tagad tur ir tikai skursteņi bez kādiem dūmiem un kvēpiem. Tik siltuma, cik Rīgai vajag, tiek radīts dažās kurtuvēs ar augstu lietderības koeficientu un relatīvi mazu daudzumu izmešu.

Neatkarīgā: – Ir palikuši skurstenīši privātmājām, par kuru iemītniekiem aizvien brīnos: kur viņi ņem tik daudz lupatu vai beigtu žurku, ar kurām piesmirdināt puskilometru apkārt katram mazajam skurstenītim, un kādu siltuma daudzumu viņi no tāda kurināmā iegūst.

G. Ā.: – Enerģētikas stratēģija par šo gadījumu saka, ka ir jāstiprina centralizētā siltumapgāde līdz pat aizliegumiem lietot apkures ierīces ar normām neatbilstošu izmešu daudzumu. Pat gāzes katli var pakļūt zem šādiem aizliegumiem. Pilsētas plānos tam ir jābūt stingri noteiktam principam. Konkurēt ar centralizēto siltumapgādi jāļauj tikai siltumsūkņiem.

A. K.: – Vai jūs savā stratēģijā esat nonākuši līdz atkritumiem kā enerģijas avotam?

G. Ā.: – Jā, jā, atkritumi tur pieminēti. Diemžēl mēs joprojām ierokam zemē milzīgu daudzumu atkritumu.

J. E.: – Atkritumi ir ļoti īpatnēja izejviela no tāda viedokļa, ka visas izmaksas par tās radīšanu jau sedzis tas, kurš pirka un lietoja preces, no kurām atkritumi cēlušies. Un kaut ko iegūt no bezmaksas izejvielas – tur nu gan ir izdevīgums attiecībā pret jebkuru citu enerģijas ieguves veidu!

I. S.: – Latvenergo pēta iespējas diversificēt enerģijas ieguves avotus. Uzņēmuma rīcībā ir Rīgas TEC–2 vecie, pamestie korpusi, kur iespējams izvietot visdažādākās ražotnes, tajā skaitā tādas, kas izmanto no atkritumu dedzināšanas iegūtu siltumu. Cementa ražotāji CEMEX jau tagad sadedzina daudz atkritumu. Jāpatur gan vērā, ka siltums nav vienīgais, ko iespējams izdabūt no atkritumiem.

J. E.: – Kāda ir šķeldas nozīmē Rīgas siltuma bilancē?

I. S.: – Šķeldu izmantojošās tehnoloģijas ir izmantotas vairākās Daugavas krasta katlumājās, bet labajā krastā strādā lielās dabasgāzes stacijas TEC–1 un TEC–2. Rīga atšķiras no citām Eiropas pilsētām ar relatīvi lielu un labi attīstītu centralizētās siltumapgādes tīklu. Tā ir liela vērtība. Ja tāda tīkla nebūtu, tad tagad to vairs neuzbūvētu – būtu jāpārrok visas ielas un jāaizskar privātīpašumi, ko tagad neviens neuzņemsies. Šī bagātība ir jāsaglabā vēl jo vairāk tāpēc, ka tā dod iespēju elektroenerģijas ražošanai koģenerācijas režīmā. Tas nozīmē kurināmā ekonomiju, kad tas nav jādedzina siltuma iegūšanai atsevišķi un strāvas ražošanai atsevišķi. Energoefektivitātes ziņā Latvija ar savām Rīgas termoelektrocentrālēm atrodas pirmajā vietā Eiropā. Koģenerācijā saražotā siltuma daudzuma ziņā mēs esam otrajā vietā aiz Dānijas.

Neatkarīgā: – Un kurā vietā Eiropā mēs esam ar saviem apkures parādiem?

I. S.: – Ja ražotnes nebūtu tik efektīvas, siltuma cenas un parādu summas būtu daudz augstākas.

Neatkarīgā: – Par to var šaubīties. Nesadedzinātās gāzes ietaupījums siltuma rēķinos tiek aizvietots ar maksu par Latvenergo 700 miljonu latu parādu apkalpošanu.

G. Ā.: – Spēlītes ar zaļo enerģiju Eiropas Savienībā beidzas. Uz ekonomiku tās atstājušas ļoti negatīvu efektu. Agrāk ES politiķiem zaļā enerģija bija katrā vārda galā, bet tagad viņi par to ieminēties baidās, jo elektrības patērētāji sapratuši, cik daudz viņiem jāpiemaksā par vēja ģeneratoru darbināšanu un visu pārējo. Tagad ES mums iesaka tikai ēku siltināšanu un centralizētās siltumapgādes sistēmas saglabāšanu.

A. K.: – Tomēr neizskatās, ka gala patērētāji taupītu siltumu. Pats dzīvoju centra mājā, kuras siltummezgls pagrabā izskatās kā pirms piecdesmit gadiem. Siltuma taupīšanu tur saprot kā šķirbu aizbāšanu ar lupatām.

I. S.: – Jūsu mājas pagrabtelpa varbūt netiek uzturēta kārtībā, bet telpa jau nav tieši siltummezgls. Tie tagad praktiski visur nomainīti, no desmit tūkstošiem siltummezglu palikuši kādi septiņdesmit vecie, kur namīpašnieki ir pavisam dīvaini.

A. K.: – Neesmu namīpašnieks, bet kāpņutelpas logus iestikloju par savu naudu, jo nespēju noskatīties, kā pa tiem iet laukā siltums.

G. Ā.: – Valsts sekretāru sanāksmē tik tikko ir nodotas saskaņošanai minimālās prasības ēku renovācijai, kas noteiks arī logu spēju noturēt siltumu. Tas ir visur apstiprinājies, ka bez drastiskām valsts prasībām nekādas pārmaiņas nenotiek. Tas viss jādara soli pa solim. Par siltināšanas popularizēšanu es jau runāju, bet tagad jāiet uz nākamo līmeni, kaut vai pārņemot Vācijas standartus. Tiem cilvēkiem, kuri izlēmuši palikt uz vietas desmit gadu, jādod iespēja veikt mājokļu renovāciju, nevis tikai fasādes atjaunošanu.

Neatkarīgā: – Nobeigsim šo sarunu, atgriežoties pie projektiem, kuri spētu piesaistīt Rīgai cilvēkus uz desmit gadiem un visu mūžu.

A. K.: – Nacionālās bibliotēkas jaunās ēkas nodošana ekspluatācijā būs ļoti svarīga kā apliecinājums, ka mēs spējam kaut ko izdarīt līdz galam. Ar Nacionālo mākslas muzeju droši vien būs līdzīgi. Lai cik aizkavējusies, būvniecība tur notiek. Tas pats attiecas uz Rīgas Jaunā teātra jeb vecās Dailes rekonstrukciju. Žēl, ka apstājusies Kongresu nama pārbūve par akustisko koncertzāli, bet gan jau pie tās nāksies atgriezties. Līdzīgi jāsaka par Mežaparka Lielās estrādes pārbūvi. Modernās mākslas muzejs ir nepieciešams.

Neatkarīgā: – Te svarīgi nesajaukt Nacionālo mākslas muzeju, ko tagad pārtaisa, ar Modernās mākslas muzeju, kura projekts pazuda kopā ar Demakovas kundzi.

A. K.: – Pārāk uzpūsts tas projekts bija, tagad darba kārtībā ir reālistiskāki plāni piemērot muzejam citu ēku. No citiem būvniecības virzieniem es gribētu izcelt sabiedriskā transporta attīstību. Pieņemsim, ka tiešām vajadzēja pilnīgi pārtaisīt tramvaja līniju uz Juglu, bet žēl, ka neatradās iespējas to pagarināt. Pretējā virzienā būtu vajadzīga tramvaja līnija līdz Rīgas lidostai. Mārupes pašvaldība ir ļoti ieinteresēta, lai šāda līnija būtu un pārvadātu novada iedzīvotāju pieaugošo skaitu. Esmu ļoti priecīgs, ka lidostas paplašināšanas plāns atkal ir aktualizēts.

J. E.: – Vai aktualizējas jūsu projekts****?

A. K.: – Arī mēs tur piedalāmies, lai palielinātu lidostas kapacitāti līdz 10–12 miljoniem pasažieru gadā. Pašreizējā lidosta jau ir pārslogota ar pieciem miljoniem pasažieru gadā.

J. E.: – Juglas tramvaja līnijas rekonstrukcija mani pārsteidza ar to, ka starp sliedēm tika radīta jauna zaļā zona. Atliek pievienot aitas vai kazas ekosistēmas uzturēšanai.

*

* Latvijas valdība šā gada 28. maijā apstiprināja informatīvu ziņojumu Latvijas Enerģētikas ilgtermiņa stratēģija 2030 – konkurētspējīga enerģētika sabiedrībai.

** Norvēģu slavenākā gleznotāja Edvarda Munka (1863–1944) muzeja atklāšana bija pieskaņota viņa simtajai dzimšanas dienai; jādomā, ka 150. dzimšanas diena bija labs iegansts šo iestādi modernizēt.

*** Helēna Demakova bija Latvijas Republikas kultūras ministre četrās valdībās no 2004. līdz 2009. gadam.

**** 2008. gada beigās lidostas Rīga priekšnieks Krišjānis Peters stāstīja, ka lidostai jāmaksā par to, ka arhitektu birojs Arhiss esot iesniedzis nederīgu, bet lidostas iepriekšējo vadītāju prasībām atbilstošu lidostas paplašināšanas projektu. Pēc tam tika radīti un izbrāķēti vairāki K. Petera pasūtītie projekti, pēc tam izbrāķēts K. Peters un vairāki viņa pēcteči.

Latvijā

Lietuvā šogad notikuši jau 13 ugunsgrēki, ko izraisīja degoši skrejriteņu akumulatori, tiek ziņots interneta vietnē “respublika.lt”. Cilvēki, kuri mitinās daudzdzīvokļu mājās, sākuši bažīties par savu veselību un drošību, kā arī, protams, par savu īpašumu, jo daudzviet dzīvokļos un kāpņu telpās šie agregāti tiek pieslēgti elektrotīklam, lai uzlādētos. Kādā vēstulē pat ir rakstīts: “Mēs dzīvojam blakus bumbai!” Kas notiek Latvijā ar tik populārajiem skrejriteņiem?

Svarīgākais