Latvija paliek vienīgā valsts Eiropā, kur HIV/AIDS pacientu ārstēšana nenotiek saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas vadlīnijām un pacientiem nav pieejama agrīna ārstēšana.
Tāpēc HIV/AIDS nevalstiskās organizācijas, nesagaidot adekvātu valsts iestāžu atbildi un rīcību, vērsušās pie starptautiskām organizācijām, kuras, pēc Neatkarīgās rīcībā esošās informācijas, ir atbalstījušas Latvijas pacientu palīgā saucienus, kā arī šonedēļ aicina ikvienu iedzīvotāju parakstīt vēstuli Latvijas valdībai un Saeimai. Par situāciju Latvijā atbalsta centrs visiem, kurus skar HIV/AIDS, DIA+LOGS nākamnedēļ informēs Eiropas Savienības institūcijas.
Neatkarīgā rakstīja par pacientu piketu pie Veselības ministrijas – kā protestu tam, ka nākamgad nav plānots palielināt kompensējamo medikamentu finansējumu, līdz ar to arī neesot iespējams mainīt krīzes laika diktētās normas AIDS pacientu ārstēšanā. Apvienības HIV.LV vadītājs Aleksandrs Molokovskis norāda, ka 2009. gadā pacientu organizācijas piekrita, ka uz laiku var samazināt ārstēšanas piešķiršanas kritērijus, proti, uzsākt antiretrovirālo terapiju HIV pacientiem vēlāk, nekā to nosaka pasaules vadlīnijas. Taču nu jau pagājuši gandrīz četri gadi, un neviens nedomā situāciju mainīt. «Ja mums saka: krīze ir beigusies, un Starptautiskā Valūtas fonda vadītāja, pat viesojoties Latvijā, uzdzied dziesmu, tad mēs vēlamies tikai to, lai Latvija atgriežas pie agrīnas HIV infekcijas ārstēšanas,» saka A. Molokovskis. Latvijā oficiāli HIV infekcija reģistrēta 5457 cilvēkiem, no kuriem AIDS stadija ir 1167 cilvēkiem jeb 21 procentam pacientu. Tas ir lielākais pacientu AIDS stadijā īpatsvars visā Eiropā, piemēram, Igaunijā, kur ir 9000 HIV pacientu, AIDS ir 4 procentiem, bet Lietuvā no 1700 pacientiem AIDS stadija ir 9 procentiem. Ko tas nozīmē?
Cilvēka imūndeficīta vīruss HIV izraisa hronisku, lēni progresējošu infekciju, kuras gala stadijā attīstās AIDS. A. Molokovskis skaidro: Latvijā ārstēšana tiek uzsākta novēloti, normatīvi liek gaidīt, kad cilvēks nonāks jau AIDS stadijā, kad organisms jau ir novājināts, nepieciešami stiprāki medikamenti un to kombinācijas izmaksā daudz dārgāk nekā tad, ja ārstēšana būtu uzsākta laikus. «HIV infekcija nav nāves spriedums, man apkārt ir daudz cilvēku, kuri strādā, dzīvo normālu dzīvi jau desmit gadus, taču tas ir iespējams tikai tāpēc, ka viņiem bija pieejama agrīna ārstēšana,» saka HIV/AIDS aktīvists.
Ir veikti dažādi aprēķini: ja ārstēšanu uzsāk agrīni, tas pacientam mēnesī izmaksā vidēji 291 eiro, savukārt, ja atbilstoši pašreizējām rekomendācijām – tad jau 1200 eiro. Arī Nacionālā veselības dienesta dati liecina, ka vidējās izmaksas vienam pacientam 2010. gadā antiretrovirālās terapijas zālēm bija 2202 lati, bet pērn jau 3178 lati. «Šie skaitļi skaidri pasaka: pacientu ārstēšanai izmanto daudz dārgākas medikamentu kombinācijas, kad vairs neder vienkāršākās, lētākās,» skaidro A. Molokovskis. Sabiedrībai būtisks aspekts ir arī fakts: cilvēks, kurš saņem terapiju, nav bīstams apkārtējai sabiedrībai, jo tā sauktā HIV vīrusa slodze samazināta līdz minimumam.
Vēstulē valdībai HIV/AIDS organizācijas prasa noteikt, ka no valsts budžeta līdzekļiem apmaksāta antiretrovirālā terapija HIV infekcijas ārstēšanai jāuzsāk brīdī, kad pacienta CD4 šūnu skaits samazinās zem 350 šūnām mililitrā, nevis zem 200, kā tas ir noteikts tagad. Tas ir pretrunā ar starptautiskām vadlīnijām. Antiretrovirālo terapiju saņem aptuveni 600 inficēto, bet vajadzētu saņemt divreiz lielākam skaitam pacientu.