Ja ignorē represēto pieredzi, vēsture var atkārtoties
Nav grūti savā brīvā valstī izkārt tās karogu. Nav grūti, ja tas tā noteikts, piesiet tam melnu lenti. Mums ir piecas dienas gadā, kad mūsu karogs sērās. Visām tām faktiski ir viens iemesls – komunistiskais genocīds, okupācija. «Genocīds» – oficiāls, pieklājīgs vārds. Tādu var likt kalendāros. Ja būtu likts vārds «represijas», «tautas iznīcināšana», «noziegums pret cilvēci»… tas taču skanētu pārlieku griezīgi un… neinteliģenti. Kāpēc es te ironizēju, cerams, būs skaidrs no turpmākā. Bet – izkārt savā brīvā valstī tās karogu tiešām nav grūti.
Grūtāk ir tikt skaidrībā par to, ko mēs esam izdarījuši ar šo vēstures faktu savā apziņā. Es te nerunāju par vēsturnieku darbu, par izpēti, bet par to, ko mēs, kas jaunāki, esam mācījušies no šo savu tautiešu, savu nu jau lielum lielā skaitā aizsaulē mītošo radinieku pieredzes, kā mēs to esam izpratuši katrs (!) savā dzīves praksē. Ja esam vīžojuši sakopt viņu kapus, vai esam kā pienākas pratuši kopt savus tīrumus? Vai ne to viņi būtu gribējuši vairāk par visu? Ja protam vajadzīgos brīžos noliekt galvu un publiskās vietās no sirds sacīt izjustus vārdus, vai esam darījuši savu gribu un caur sevi savu valsti pietiekami spēcīgas, lai beigtu slimot ar okupācijas lāstu un attaisnot paši savus trūkumus ar to? Vai ne šādu mūsu katra brīvību, kas vienlaikus pievērsta valstij, viņi būtu gribējuši vairāk par visu?
Bet ierosmi šādi rakstīt man deva viena pērnā gada aptauja, kuru, gribēdams tikt lielākā skaidrībā par to, kas notiek Krievijā, nejauši tur uzraku. Tā netika veikta tikai staļinistu un komunistu aprindās. Te to piesaukt es uzskatu par vajadzīgu tāpēc, ka līdzīgas noskaņas palaikam dzirdu arī te un pat no latviešu mutēm. Neviens gan neiesaka represijas reabilitēt, bet mutes palaišana izpaužas tā, ka «lielas politikas» mērķu dēļ tās varot attaisnot. Dažbrīd man pat sāk likties, ka mēs sākam ar represēto dzīvēm, viņu likteņiem, tātad - ar savu vēsturisko pieredzi, itin kā spēlēties. Es to uzskatu par nepieļaujamu.
Ko tad vēsta šī aptauja? To, ka 45% represijas uzskata par politisku noziegumu, 26% - par politisku nepieciešamību, bet 30% nav attieksmes. To, ka 62% šķiet - Staļins ir necilvēcīgs tirāns, 23% - simpātisks tirāns, bet 54% uzskata, ka viņam bija pozitīva loma vēsturē (tātad tā uzskata arī liela daļa no minētajiem 62%). Turklāt 2016. gada martā cieņu un simpātijas šim režīmam Krievijā izteica 37%, bet 2017. gada janvārī - 46%. Iespējams, šo noskaņojumu kaut kādā mērā var saistīt ar Krievijā pastāvošo politisko režīmu, taču man labpatīk to uztvert vairāk kā Krievijas (un Latvijas, kurā dažbrīd jūtu līdzīgu attieksmi) pilsoniskuma izlaidību. Padomājiet, lūdzu, ko tāds šodienas paaudžu noskaņojums nozīmē. Ij Krievijā, ij Latvijā.
Man ir laimējies pazīt krievu cilvēkus, kuri savulaik vērtēja padomju represijas krietni dziļāk un bezbailīgāk nekā latvieši. Viens no viņiem bija Platons Nabokovs, rakstnieka Vladimira Nabokova tuvs radinieks, arī rakstnieks, dzejnieks. Viņš sēdēja Ozerlagā kopā ar manu sievastēvu, dakteri Rošonoku. Iesākumā es klausījos viņu abu sarunas, bet pēc sievastēva nāves mēs tikāmies gan Rīgā, gan Maskavā, un viņš mani iepazīstināja ar sava loka inteliģentiem. Tur bija, piemēram, cilvēki, kuri bija sēdējuši Vācijas gūstekņu, bet pēc tam - daudz ilgāk - savas tēvijas nometnēs. Viņu uzskati, atklātais un argumentētais režīma raksturojums, kā arī pārliecības spēks pamatā noteica manu uzskatu transformāciju un gatavību, teiksim, Tautas frontei. Šī paaudze, šī represēto paaudze (mani radi, krievi, ebreji, latvieši) man ir devusi stājas piemēru, un es uzskatu, ka ir nepieļaujama tās dzīves principu devalvācija mūsu valsts praksē.
Es domāju, ka tas nav vis Krievijas propagandas iespaids, bet mūsu pašu apziņas izlaidība, kura, kā esmu dzirdējis runājam dažās latviešu auditorijās, pieļauj… nē, ne jau kādu Staļina režīma attaisnošanu, bet, ja tā var teikt, zināmu tā laika «objektivizāciju».
Iespējams, tā pati okupācija tomēr ir attaisnojums mūsu apziņas stāvoklim. Iespējams. Tomēr man negribas turēt par pieļaujamu to, ka attieksme pret tiem, kas represēja mūsu tautu, tiek relativizēta, tiek padarīta, manā uztverē, aptuvena, pamatojot to «ar skatījumu no laika distances». Ja distancēties no šīs paaudzes pieredzes, vēsture var atkārtoties.