Ja aizspēlēsimies līdz karam – uzvarētāju nebūs
Septītajā jūnijā jaunais Krievijas vēstnieks Latvijā Jevgeņijs Lukjanovs rīkoja savu pirmo preses konferenci kopš stāšanās amatā. Biju ticies ar viņu arī pirms tam, un man viņš šķiet esam gudrs cilvēks. Turklāt ar lielu pieredzi augsta ranga Krievijas valsts amatos (no 1993. līdz 2006. gadam – vadošos amatos banku jomā, no 2006. līdz 2010. gadam – Krievijas Federācijas pilnvarotā pārstāvja Ziemeļrietumu federālajā apgabalā vietnieks, no 2010. līdz 2016. gadam – KF Valsts Drošības padomes sekretāra vietnieks). Turklāt – apveltīts ar spēju šo savu pieredzi vērtēt.
Lai arī Lukjanova kungs atrunājās, ka «diplomātam mēle dota, lai slēptu savas domas», man viņš nelikās gludens «protokola» diplomāts. Viņš atļāvās savu viedokli. Turklāt šis viedoklis bija kritisks ne tikai Krievijas ārējās telpas vērtējumā, bet arī tās pašvērtējumā. Ja mūsu, Latvijas, ārlietu resora darboņi attiecībās ar viņu gribēs atskaņot vien te ierastās, nodrāztās klišejas, tad izskatīsies pamuļķi.
Es viņam pajautāju, kā viņš vērtē Krievijas akadēmiķa Aleksandra Dinkina (sk. Neatkarīgā, 7.06.2017.) uzskatu, ka Baltijas valstis izvēlējušās piefrontes valstu lomas, un ko tādas lomas nozīmē Krievijas vēstniekam. Uz to viņš atteica, ka, cik viņam zināms, Latvija Krievijai uzbrukt negrasās. NATO, kā viņiem skaidrots, esot izteikts militāri politisks aizsardzības bloks. Cits jautājums - no kā viņi aizsargājas? Būtība ir cita. Deviņdesmitajos gados aukstais karš beidzās ar Padomju Savienības sabrukumu un sociālistiskā eksperimenta krahu, taču miera līgums sakarā ar aukstā kara beigām netika noslēgts. Tātad - nebija skaidras pasaules iekārtojuma formulas pēc šī kara beigām… «Mūsu Rietumu partneri (vai oponenti?) uzskatīja savu uzvaru par neapstrīdamu - komunisms un ļaunuma impērija ir sabrukuši, tautas ir tikušas vaļā no spaidiem - var likt punktu. Mēs tam piekritām un neuzstājām uz miera līgumu. Bija tikai viens lūgums, kuru mēs diemžēl neuzlikām uz papīra. Mums solīja, ka NATO uz austrumiem nepaplašināsies. Taču šodien NATO valsts Igaunija atrodas 140 kilometru attālumā no manas dzimtās pilsētas Pēterburgas. Mūs piešmauca. Ne pirmo reizi. (..)
Varētu domāt, ka NATO, kurā ietilpst arī Latvija, austrumu flangos tiek radīta aizsardzības barjera pret Krievijas agresiju. Padomājiet, kā nākas, vai ir labi būt šādai barjerai, vai jūs esat piefrontes vai aizmugures valstis? Mums tam nav lielas nozīmes. Es speciāli interesējos mūsu Aizsardzības ministrijā, un uz manu jautājumu par potenciāliem draudiem no Baltijas valstu puses tur atbildēja: šo valstu bruņotie spēki draudus nerada. (..) Draudus rada šajās valstīs izvietotā NATO infrastruktūra. Es nezinu, cik divīzijas saskaņā ar NATO plāniem tiks izvērstas Latvijā, bet tās, no 450 kanādiešiem un citiem zviedriem veidotās kaujinieciskās apakšvienības, kuras dislocētas Ādažos, nav drauds Krievijai. Toties tās rada lielas problēmas teritorijām, kurās šie ārzemju bruņotie spēki izvietojas - tās kļūst par Krievijas bruņoto spēku objektiem un mērķiem.»
Turklāt «es biju pārsteigts, ka, saskaņā ar statistiku, 60% Latvijas iedzīvotāju, neatkarīgi no viņu politiskā un pilsoniskā statusa, ir pārliecināti, ka Krievija uzbruks Latvijai. Tas ir lielisks smadzeņu skalošanas piemērs bez Krievijas «maigā spēka» līdzdalības. (..) Bet, ja mēs aizspēlēsimies līdz karam - uzvarētāju nebūs. Nav svarīgi, kurš kritīs pirmais, kurš otrais.»
Cita starpā Lukjanova kungs atzina, ka viņu neaizvaino Latvijas agresīvā retorika. «Jo Latvija nav brīva savās attiecībās ar Krieviju. Latvija ir subordinēta Eiropas Savienībā un NATO. Ne Latvija noteica sankcijas pret Krieviju - tā šīm sankcijām pievienojās.» Viņš atzina arī to, ka «mūs nemīl. Bet mēs neesam meičas, lai mūs mīlētu. (..) Krievijā ir viss, pat demokrātija, tikai mēs to saucam par savu demokrātiju. Tā nav tāda kā Eiropā. Bet vai tad Amerika ir demokrātiska valsts? Latvijā prezidenta krēsls «maksā» piecdesmit vienu balsi. Ideāla nav nekur. Arī Krievijā tā nav.»
Nedomāju, ka Lukjanova kungs būtiski ietekmēs Latvijas un Krievijas attiecības. Kādām tām būt, mums tiešām noteiks ES un NATO. Bet vēstnieks ar galvu uz pleciem, lai tas nāktu no draudzīgas vai ne tik draudzīgas valsts, manā uztverē ir mobilizējošs faktors mūsu pašu profesionālismam un stājai. Tāpēc es ļoti ceru, ka dialogu par mūsu valstu attiecībām un to perspektīvu turpmāk daudz lielākā mērā noteiks saturs, nevis pozas un vaikstīšanās.