Lūdzēji vai noteicēji?
Ja inteliģences, intelektuāļu saprašanās ar varu demokrātiskā (!) iekārtā nekādi nesanāk, man tāda demokrātija liekas apšaubāma. Es ar to vairāk domāju apgaismotu mijiedarbību nekā inteliģences tiešu iekļaušanos politiskajā elitē. Lai gan, ja inteliģence grib un spēj būt varā, ja tā spēj, tur esot, saglabāt gan savu galvu, gan stāju (savā ziņā man šķiet, ka tas tā bija Latvijas republikas Augstākās padomes laikā), man tas šķiet pieņemami un grūtos laikos varbūt pat vēlami.
No otras puses - esmu jau izteicies, ka demokrātiskā (!) iekārtā nekādus inteliģentu, intelektuāļu, ārstu, skolotāju u.tml. streikus neatbalstu. Tik ilgi, kamēr attiecīgie profesionāļu kopumi nebūs valstij, likumdevējam iesnieguši kompleksu, konkrētu, profesionāli (visos, arī nodrošinājuma, personāla atalgojuma… aspektos) pamatotu nozares politikas redzējumu. Lūk, ja vara to ignorēs, tad gan man šādas inteliģentu nozares streiks liksies ne tikai atbalstāms, bet pelnījis arī plašas sabiedrības pievienošanos tam.
Taču, kamēr es šādu reljefu, no ārstiem vai skolotājiem nākušu pašiem savas nozares nākotnes apjēgumu neredzu, tikmēr mani nespēj aizkustināt pat (iespējams, pilnīgi pamatotie) apgalvojumi, ka «tik pazemota, iznerrota un nomākta kā primārā veselības aprūpe nav neviena nozare Latvijā» (P. Apinis). Jo es uzskatu, ka šādos gadījumos inteliģence, kurai būtu jābūt vismaz tautas ruporam (dažs saka - sirdsapziņai) un faktiskajam tautvaldības kursa noteicējam valstī, uzskata par labāku (nepadarījusi savus mājasdarbus) proletarizēties. Identificēt sevi ar industriālā laikmeta sākotnes visai neizglītotiem fabriku strādniekiem un pietikt ar šo lomu. Faktiski - turpināt izlaist varu, jo vara redz, ka tai nav nopietna oponenta, tai ir tikai protestētāji, kuru rīcību nosaka vien viņu pašu, nevis valsts vai nozares stāvoklis. Turklāt šodien šajā gadījumā vēl nāk klāt tāda kā Veselības ministrijas «piesegšanās» ar streikotājiem. Proti - nespēja pilnībā un godīgi definēt sistēmas neefektivitātes iemeslus, to, kas ir faktiskais un būtiskais protestu cēlonis (skat. šajā sakarā - J. Zaiceva, nra.lv). Tā ir spekulācija, kuru manā uztverē veicina arī šo profesionāļu kopuma vēlme nevis pašnoteikties vismaz savā jomā, bet klausīt.
Man šī ārstu «streikošana» atsauca atmiņā, piemēram, ne visai lielas inteliģences grupas sēdošo streiku Armēnijā 2011. gadā. Streiks bija vērsts gan pret valsts varas kvalitāti, gan arī pret armēņu sabiedrības pasīvo konformismu. Es uzskatu, ka Latvijas mediķu streiks, tā kā tas tiek pasniegts, ir tik vien kā šādu pasīvas konformistu sabiedrības streiks. Savulaik liela daļa šo pašu ļaužu, iespējams, bija spējīga nevardarbīgi pretoties spēcīgam politiskam režīmam un tikt pie savas valsts. Taču tagad tā nav spējīga savākties pat tik daudz, lai prasītu pragmatisku savas nozares sakārtošanu un lai tieši caur šo sakārtošanu panāktu nevis kādu pārejošu, bet stabilu un ilglaicīgu savu (!) tagad izvirzīto prasību apmierināšanu.
Nedomāju, ka demokrātijā (!) inteliģences statusam jābūt nožēlojamam. Piekrītu, ka Latvijas politikas, politiķu sistēmiskās kļūdas visai bieži dara to nožēlojamu. Attieksmē pret izglītību un veselības aizsardzību es pat saskatu zināmu (apzinātu?) varas cinismu, kurš tiecas padarīt sabiedrības izglītotos slāņus (vismaz to sociālā statusa ziņā) par zemslāņiem. Bet - lai kā arī nebūtu un lai cik vārds «inteliģence» patlaban nešķistu vecmodīgs, es to lietoju kā vārdu, kura garīgais tilpums, manuprāt, ir krietni plašāks par vārda «intelektuālis» garīgo tilpumu. Varbūt tieši tāpēc es no pašas inteliģences gaidu vairāk, nekā šobrīd var cerēt.
Es nezinu, kā šodien veikt intelekta, inteliģences mobilizāciju par labu valstij un nācijai. Es nezinu, kā sacītu filozofe Maija Kūle, «īstos vārdus», kas tālab tagad būtu jāsaka. Varbūt šādā, aptverošā ziņā tiešām nav «īstais brīdis», īstā situācija. Taču, lai apjēgtu atsevišķas profesionālas nozares efektīvāko nākotnes ceļu konkrētā valstī un konkrētā situācijā, manuprāt, nav vajadzīga dievišķā atklāsme. Pietiek ar prātu, profesionālismu un gribu. Varbūt tieši šīs gribas dēļ intelektuāļus dēvē par inteliģenci. Bet - ja šī griba neizpaužas atbilstoši tās vai citas nozares (izglītība, medicīna, zinātne, arī ražošana un arī valsts pārvalde) stāvoklim, skaidrs, ka šo jomu profesionāļu kopuma inteliģences, intelekta līmenis atpaliek no laika. Tie ir tikai lūdzēji, nevis politikas pasūtītāji un noteicēji.