Kuras partijas biedrene ir morāle?
Piekrītu Guntai Līdakai un kolēģiem – sākusies Saeimas priekšvēlēšanu kampaņa. Aktīva, agresīva un pagaidām samērā netīra. Tās nolūks manā subjektīvā uztverē pagaidām nav vis likt galdā kvalitatīvu valsts politiskās sistēmas, varas kvalitātes uzlabojumu piedāvājumu, bet līdz vēlēšanām panākt, cik iespējams, stabilu negatīvu attieksmi pret galvenajiem konkurentiem. Saskaņu, Gods kalpot Rīgai un, lai cik dīvaini neliktos – Zaļo un zemnieku savienību.
Faktiski šī kampaņa sākās jau pirms pašvaldību vēlēšanām, kad atsevišķas partijas bez kādas kvalitatīvas argumentācijas mēģināja bīdīt «aizsēdējušos» pašvaldību vadītāju tēmu. Par kritēriju ņemot nevis kvalitāti, nevis trūkumu pamatojumu, bet tikai termiņu amatā. Manuprāt, Rīdzenes sarunu publikācijas žurnālā Ir un teksti ap tām nav nekas vairāk kā vien šādas kampaņas turpinājums. Tiek gan piesaukts tiesiskums un morāle. Bet tad gan situācijas vērtējumam, gan kopainas redzējumam būtu bijis jābūt krietni pilnīgākam un godprātīgākam. Turklāt, ja jau tiesiskums un morāle, tad vajadzētu savās izpausmēs cerēt pamatā nevis uz to pilsoņu daļu, kurai, kā saka Vaira Vīķe-Freiberga, ir grūtības ar intelektu, bet mobilizēt tieši intelektu precīzam un godīgam valsts varas raksturojumam. Ja runājam par tiesiskumu - kāda jēga bez mitas čīkstēt par to, ka Ģenerālprokuratūra vai KNAB nav saskatījuši oligarhu lietā (vai Rīdzenes sarunās) «noziedzīga nodarījuma pazīmes» un to izbeiguši. Ja jūs esat citās domās, ja jums liekas, ka prokuratūra un KNAB kaut ko pieseguši, nav ko čīkstēt. Pieaiciniet profesionāļus un definējiet «noziedzīga nodarījuma pazīmes» šajā būšanā paši. Skaidri definējiet, pamatojiet un paskaidrojiet, ko konkrēti nav izdarījušas, nav pamanījušas vai nav gribējušas pamanīt valsts tiesībsargājošās iestādes. Tad būs skaidrs, ko kurš grib un ko kurš domā tieši tiesību, likuma, nevis kādā citā telpā. Lai tad prokuratūra un KNAB mēģina to tikpat profesionāli un uzskatāmi atspēkot. Manā uztverē tas būtu daudz produktīvāks gājiens nekā vaimanas par valsts iestāžu un partiju nepareizo (?) attieksmi pret sev partijiski, politiski netīkamiem cilvēkiem. Ja vien galvenais mērķis te tiešām ir patiesība, nevis publiskas attieksmes veidošana pret konkurentiem cīņā par varu.
Ja runāt par morāli…. Ja runāt par morāli, tad būtu jāredz un jāvērtē visa politikas telpa un visi, kas tajā ir vai bijuši, kopumā. Bez izņēmumiem. Neizslēdzot arī sevi pašus. Bet 2011. gada Rīdzenes sarunas, manuprāt, ne tuvu neatklāj visus šodienas (!) aktierus varas gribēšanas un izmantošanas teātrī. Un, ja morāles piesaucēji šajā ziņā grib likties pusakli, tad tā atkal ir tikai kampaņa, bet šādi morālēs sludinātāji - tik vien kā moralizētāji Oļiņietes garā. Un ko nozīmē partijiskums morāles lietās? Vēlmi noslēpt aiz citiem pievērsta trokšņa baļķi savā acī.
Jā, starp citu, deviņdesmitajos gados arī es šad tad kopā ar politiķiem, kurus cienīju un cienu (no dažādām partijām), piedalījos kuluāru sarunās par varu... Jā, mēs modelējām varu, samērā ciniski vērtējām visu kļūdas, to iemeslus, apsvērām iespējamo taktiku, potenciālās kombinācijas un to efektivitāti, zīmējām oponentu psiholoģiskos portretus… Man bija interesanti. Bet jau tolaik (pēc Tautas frontes) mani izbrīnīja tas, ka vara (taktika) šajā polemikā ir tik prioritāra, bet valsts (stratēģija) - bezmaz sekundārs faktors. Jā, tā var tikt pie varas kārtējā kampaņā. Bet ar to vien šīs partijas nekad nebūs stabilas. Un, manuprāt, tieši tāpēc mēs tagad redzam to, ka nevienai partijai nav gandrīz nekā, ko likt valsts nākotnes galdā. Bet varu grib visas. Un, lūk, tas manā izpratnē ir amorāli. Un tad šausmināšanās par kuluāru sarunu ētiku un estētiku ir tik vien kā liekulība.
Turklāt, manuprāt, ir amorāli izpausties publiski, bāzties uz laukuma iepriekš nesagatavotiem, nezinot mērķi. Tie, kas tā dara, ir vien kūdītāji un provokatori, kuri iedvesmo vien Saeimas logu dauzīšanai. Tāpat amorāli ir teikt vārdu «reformas», ja galvā ir tikai noliegums, bet nav konstruktīva satura. Tāpat amorāli ir pārmest vieniem, ka tie veido paralēlas varas struktūras, bet neredzēt kaut vai to, ka Koalīcijas padome faktiski ir tāda pati likumiski apšaubāma paralēlās varas struktūra. Utt.
Diemžēl pagaidām es šajā «kampaņā» vairāk redzu nevis skaidrības alkas, bet vēlmi pataisīt morāli par preci.