Gleznās – rožu ziedlapiņas

Floriste Karolīna Novicka apmēram pirms diviem gadiem nejauši atradusi interesantu aizraušanos – no kaltētu ziedu smalkajām lapiņām sākusi veidot krāsainas kolāžas jeb gleznas. Tās vizuāli izskatās tā, it kā būtu gleznotas ar eļļas krāsām.

«Ja iepatīkas kāds attēls internetā, tad izprintēju to un veidoju darbu,» stāsta Karolīna.

Svarīgi ir savākt pietiekami daudz ziedlapiņu, no kurām veidot gleznas. Tā kā Karolīna strādā ziedu tirdzniecības bāzē, problēmu ar izejmateriālu neesot. Viņa ziedlapiņas izkaltē, liekot zem preses, un, kad materiāls ir sarūpēts, tad var ķerties pie darba. Parasti izvēlēto ziedlapiņu krāsas nav identiskas tām, kas redzamas attēlā, tāpēc nākas pārdomāt, kā tās kārtot uz papīra un pēc tam pielīmēt. Lai izveidotu skaistu kompozīciju, Karolīna ar šķērēm ņem vienu lapiņu pēc otras, kuras pirms tam salauza mazos gabalos (viņai patīk labāk darīt tā, nevis sagriezt ar šķērēm), liek uz papīra un ar otas palīdzību pielīmē. Ja kāda lapa, pēc viņas domām, konkrētajā vietā īsti neiederas, Karolīna ņem nost un liek tās vietā citu, pakāpeniski aizpildot balto papīra laukumu. Viņa pati savus darbus arī ierāmē. Gleznu autores izdoma, rūpība un lapiņu krāsu daudzveidība palīdz izgatavot brīnišķīgus mākslas darbus. Protams, tapšanas procesā svarīga ir pacietība, bet visgrūtāk esot piemeklēt atbilstošas krāsas. «Darbam jāizskatās dabiskam un harmoniskam. Tas atšķiras no oriģināla, taču vēlos tajā ielikt arī kaut ko savu,» atklāj Karolīna.

Informācijas ir maz

Gleznu veidošanu no dabas materiāliem – sausajiem ziediem, lapām un sēklām – dēvē par senu japāņu mākslu – ošibanu jeb presēto floristiku. Par to Karolīna uzzinājusi interneta vietnē, nolēmusi izmēģināt, un iepaticies. Viņa atzīst, ka diemžēl informācijas par šo mākslu, darbu veidošanas tehniku varot atrast diezgan maz. Pirmie darbi bijuši vienkāršāki, pēc tam vēlējusies kaut ko grūtāku, mainīt krāsas. «Veidot gleznas ar ziedlapiņām nav tas pats, kas krāsot, ar laiku tās kļūst gaišākas. Tāpēc šādas gleznas nevar piekārt pie sienas saulainā vietā, jo izbalo, lai gan darbus apstrādāju ar laku,» atklāj floriste. «Plānoju iegādāties speciālu pulveri, ko sajaukt ar laku, lai glezna iegūtu spīdumu. Vēlos pamēģināt, kā izskatīsies.» Viņai šķiet, ka mākslinieciskā izglītība būtu pluss, nodarbojoties ar ošibanu. «Bērnībā man patika zīmēt, tētis labi zīmēja, un šāda izglītība tagad noderētu. Darbus veidoju pēc savām izjūtām, izvērtēju, vai konkrētajā vietā ziedlapiņa der vai neder, bet, kā īsti pareizi to darīt, nezinu.» Autore stāsta, ka izmantojot tikai kaltētas rožu ziedlapiņas un lapas, arī eikalipta lapiņas. «Rozēm ir piemērota struktūra, un tās ir viegli pieejamas. Esmu mēģinājusi izmantot arī mimozas.» Karolīna izvēlas pavisam mazus ziedlapiņu gabaliņus, lai gan tas darba procesu padara piņķerīgāku. Viņa neslēpj, ka vēlētos izveidot arī lielformāta darbu, bet pagaidām vēl neesot uzdrošinājusies.

Savus darbus dāvina

Kad ir brīvs laiks, Karolīna nododas iemīļotajam vaļaspriekam – top gleznas ar pilsētas skatiem, pilīm, kuģiem un lavandu laukiem. Viņa secina, ka tumšajos rudens vakaros būšot vairāk laika, lai nodarbotos ar hobiju. Gleznas ar portretiem nav mēģinājusi, bet varbūt kādreiz taps arī tādi. «Sīkāku detaļu veidošana paņem daudz laika, bet fons parasti top ātrāk,» skaidro viņa. Pagaidām darbu klāsts skaitliski nav liels, kāds no tiem ir pārdots, bet lielākā daļa – uzdāvināti draudzenēm un radiniekiem, tāpēc pašai to neesot. Šī nodarbe neprasa lielas izmaksas, jo izmantojamos materiālus sniedz daba, pārējais ir darbs. «Gleznu veidošana mani nomierina, it sevišķi pēc saspringtas darbdienas tā ir patīkama relaksācija.» Viņai galvenais esot vēlēšanās darīt, taču īpaša iedvesma neesot vajadzīga. «Ir bijis tā, ka pirms kāda laika esmu atradusi kādu attēlu, izdrukājusi un tas ilgi nostāvējis. Parasti man ir grūti darbu iesākt, pēc tam aizraujos un vēlos ātrāk pabeigt. Tā man ir arī ar citām lietām.»

Mīļākie ziedi mainās

Karolīna pirms astoņiem gadiem beigusi Ritas Garaissils floristikas kursus, bet jau no 17 gadu vecuma saistīta ar ziedu pasauli. «Esmu dzīvojusi un izaugusi privātmājā, vecāki nodarbojās ar puķu audzēšanu, mums bija siltumnīcas. Tāpēc man bija viegli izvēlēties savas nākotnes plānus.» Bijis viens periods, kad Karolīnai šķita, ka vēlas strādāt birojā. Apguvusi angļu valodu, saņēmusi arī darba piedāvājumu tūrisma biznesā, bet sākusies krīze, sieviete izvērtējusi reālo tā brīža situāciju un atteikusies no šīs iespējas. «Nenožēloju to, jo esmu īstajā vietā un daru to, kas man patīk. Droši vien visu darbadienu pavadīt ofisā pie galda man apniktu.»

Karolīnai esot grūti pateikt, kuri ziedi esot mīļākie, jo tie mēdzot mainīties. Vairāk sajūsmina pavasara un vasaras puķes, nevis rudens ziedi. «Vienu brīdi man patika sarkanas rozes, tagad vairs ne. Ļoti patīk lizantes, kuru šķirņu ir daudz, arī krūmu rozes ar pildītiem ziediem, līdzinās peonijām, un frēzijas.» Karolīnai gandarījumu sagādā arī telpu dekorēšana svinībām ar ziediem, lai gan tas neesot viegls darbs, taču aizraujošs, it sevišķi, ja tas citiem sagādā prieku. «Man pašai reti dāvina ziedus, vīrs – dzimšanas dienā, jo visi zina, ka ikdienā strādāju ar ziediem.» Karolīna aizrāvusies arī ar jogu un to dara individuāli. Viņas meita Karīna kādu laiku mēģinājusi nodarboties ar floristiku, taču viņai esot citas intereses.