Sonora Vaice: arī pēc neveiksmēm ir jāprot piecelties un iet tālāk

"Neviens ceļš nav rozēm kaisīts, un arī pēc neveiksmēm ir jāprot piecelties un iet tālāk, nesalīdzinot sevi ne ar vienu citu. Tas ir mans ceļš, un es salīdzinos tikai ar sevi. Šī pozīcija man ļauj saglabāt mieru un drosmi iet uz priekšu, jo vienmēr uz pasaules būs cilvēki, kas ir daudz sliktāki un daudz labāki,» domā operdziedātāja Sonora Vaice, kura atveido Klīvijas lomu sen gaidītajā operetē ar tādu pašu nosaukumu.

Operetes žanra atdzimšanu Latvijā skatuves māksliniece uzskata par drosmīgu soli. «Tas, ko uzsākusi Latvijas Operetes fonda vadītāja Agija Ozoliņa-Kozlovska, ir apbrīnojami, īpaši ņemot vērā, ka vismaz divas paaudzes ir uzaugušas bez operetes un ka par velti šobrīd var dabūt tikai sieru slazdā, bet ēst gribas arī māksliniekiem. Kā mūsdienās var dabūt finansējumu tik milzīgai cilvēku trupai bez valsts dotācijām?! Pat nespēju iedomāties to darba apjomu, ko Agija veic ar tik milzīgu entuziasmu un no sirds!» Sonora neslēpj apbrīnu.

Aizlēkt priekšā izaugsmei

Māksliniece saka patiesu un sirsnīgu paldies atbalstītājiem, kuri palīdz realizēt šo projektu: «Domāju, ka tas kārtējo reizi pierāda, ka cilvēkiem ir jākļūst atvērtiem un drosmīgiem, jo tikai cilvēki ar šādām kvalitātēm spēj izraudzīties sev derīgo starp to, par ko viens brīdina, otrs nonievā un cits slavē.»

Iespējas mūsdienas ir ļoti plašas – atliek tikai ieslēgt datoru, un redzeslokam paveras informācijas kosmoss. Internetā šobrīd iespējams rast visdažādāko žanru piedāvājumus brīnišķīgos un neiedomājamos risinājumos, kas dzīvā iestudējumā prasītu milzīgus līdzekļus. «Bet cilvēki jau to sākuši uztvert kā pašsaprotamu. Tāpēc šādā situācijā, kad vēlas atdzīvināt žanru, kurš kādu brīdi nav bijis redzes lokā, jau no paša sākuma ir jāstartē ar maksimālo iespējamo jaudu,» Sonora ir pārliecināta.

Viņa uzsver, ka māksliniekiem un organizatoriem ir jāpārlec pāri lielam, nebijušam izaugsmes iespēju posmam Latvijas kultūras telpā un jāsniedz jauna, mūsdienīga kvalitāte uzreiz. «Mani vienmēr sasmīdina viedoklis, ka mūsdienu jauniešus nekas neinteresē vai tie ir slikti, tieši otrādi – viņi ir ļoti gudri un attīstīti! Tāpēc viņus vairs nevar apmānīt ar falšām lietām. Tai pašā laikā viņi ir ļoti atvērti visam jaunajam vai vecajam, ko nemaz nav pazinuši. Un jaunieši ir gatavi mainīt savu viedokli pat par pieredzētām lietām, protams, ja viņi redz tajā kvalitāti, izaugsmes posmu, atraktivitāti. Agijas trupā ir ļoti daudzi jaunieši, kas ar lielu azartu metas apgūt šo žanru. Un viņu draugi nāk uz izrādēm viņus atbalstīt un pie reizes arī iepazīt opereti.»

Mīts par opereti

Sabiedrībā bieži tiek postulēts, ka operete ir miris žanrs, taču Sonora ir kategoriska un uzskata, ka tā nav tiesa. «Tāpat kā operas žanrā pasaulē tiek meklēti jauni, mūsdienīgi risinājumi un jaunas atziņas, tāpat arī operete, drāma vai mūzikls iet to pašu ceļu. Protams, tekstu tulkojumi no oriģinālvalodas ir stipri jāpārskata, jo arī tulkojumi ir piedzīvojuši katrs sava laika ietekmi. Ja mēs skatāmies pirmās latviešu filmas un klausāmies to tekstus, tad no šodienas viedokļa ir daudzas vietas, ko mēdzam citēt kā jautras piedevas jautrā kompānijā. Tieši tas pats ir ar operetes stila izpratni – tas saglabājas mūzikā, bet tēlojumi mūsdienās ir patiesāki un ne tik vieglprātīgi,» operdziedātāja paskaidro.

Otrs mīts, ko parasti operetei pārmet, ir tas, ka opereti vienmēr dziedot tie, kuri nevar nodziedāt operu. Sonora pārliecina par pretējo: «Es uzskatu, ka šiem žanriem jābūt līdzvērtīgiem, jo man nav tiesību operā dziedāt labāk, bet operetē sliktāk. Ir daudzas operešu ārijas, kuras pieprasa tikpat lielu meistarību kā operu ārijas, savukārt operetēs sastopami patiesi muzikāli augstvērtīgi hiti, kuri pieprasa ļoti augstu vokāli tehnisko sagatavotību. Tai pašā laikā operetē ar to vien nepietiek! Tikpat augstā līmenī ir jābūt runas kultūrai un arī dejas prasmei. Plus prasmei pārslēgties no viena otrā vai darīt to apvienojot, piemēram, deju ar dziedāšanu. Tā ir patiesi liela matemātiska māksla, kas prasa milzīgu pareizu kinētikas aprēķinu ķermenī, jo ne vienmēr dejas kustību kinētika sapasēs ar to, ko tai brīdī prasīs ķermeņa atbalsts skaņai. Turklāt tam visam ir jāizskatās ļoti viegli, skatītājs negrib redzēt to, cik grūtas manipulācijas mēs veicam šajā jautrajā dziesmiņā. Mūsdienās tā robeža starp operas solistu un opereti vairs nav novilkta. Ja mūsu sagatavotība atļauj, tad varam dzīvoties un baudīt abas. Jo arī operā šodien nevienam neatļauj stāvēt uz vietas un nodziedāt savu āriju. Solisti pamazām kļūst par multifunkcionālām būtnēm, no kurām pieprasa maksimālo meistarību.»

Smieklīgais un skaudrais

Klīvijas loma Sonorai bija jāsagatavo milzīgā ātrumā. «Biju ļoti pārbijusies, jo man jau agrāk ir bijis viens mēģinājums strādāt šajā žanrā, bet es neteiktu, ka no manas puses tas būtu bijis veiksmīgs. Apzinājos, ka izeju uz vēl vienu riskantu mēģinājumu. Bet, par laimi, man apkārt bija zinoši un iecietīgi profesionāļi,» viņa neslēpj gandarījumu.

Sonora stāsta, ka Klīvijas mēģinājumi sākās uzreiz pēc V. A. Mocarta Figaro kāzu iestudējuma, kur viņa iejutās Grāfienes lomā. «Abas varones pēc režisoru uzstādījuma sagadījās ļoti līdzīga temperamenta tēli. Ar matemātisku piegājienu kopā ar režisoru mēs atradām citu nokrāsu šai lomai, lai tā nebūtu dublikāts tam, ko jau darīju operā. Sapratām, ka Klīvijai jākļūst par sievieti ar daaaudz lielāku egoismu. Tā kā viņa ir primadonna, kuras karjera ir zenītā un aiz muguras daudzas aprēķina laulības, kas lielākā vai mazākā mērā ziedotas publicitātei, un kur viņa pati vairs īsti nesaprot, kur viņas dzīvē ir robeža starp spēli un patieso dzīvi, kur viņa ir nomaldījusies savos sapņos un ilūzijās, tai pašā laikā mēģinot to apvienot ar finansiālu izdevīgumu. Vārdu sakot, viņas galvā ir pilnīga putra! Mūžs ritējis gaišās filmu studijās, bet te filmēšanās pārcelta uz kādu Boligvaju, eksotisku nostūri, kur nevienu īpaši nesatrauc vairs viņas labsajūta un statuss. Viņa tiek rupji izmantota, politisku apsvērumu dēļ saprecinot ar kādu

vietējo iedzīvotāju. Protams, šī ir operete, un tas tiek parādīts kā gana jautrs pasākums, bet, ticiet man, nav pat jābūt slavenai primadonnai, lai šādā situācijā virs galvas jebkurai sievietei iedegtos sarkanas, mirgojošas bākugunis. Un tikai no sievietes artistiskuma un IQ līmeņa ir atkarīgas spējas variēt un izspēlēt šo situāciju gana iespaidīgu. Īstenībā ir tā, ka tas, kas publikai ir smieklīgi, viņai pašai nemaz tā nešķiet. Beigās jau viss ir pavisam labi! Holivuda Klīvijā atklāja

zvaigzni, bet Boligvaja – sievieti,» operetes sižetu un atveidojamo raksturo dziedātāja. «Un dzīvē var notikt pat vēl skaudrāk vai vēl jautrāk, tikai atšķirība tā, ka operetē, operā vai dziesmā šos stāstus var izdzīvot dažās minūtēs vai četrās stundās, bet, ja tas viss notiek dzīvē, tad diezin vai pa ceļam sapratīsim, ka šī ir tā vieta, kur mums vajadzētu smieties. Bet, kā es vienmēr saku, skatuve ir tā vieta, kur es varu atļauties visu to, ko dzīvē nevaru atļauties! Turklāt aplausu pavadībā.»

Iekšējā azartspēle

Sonora dēvē sevi par brīvmākslinieci. «Tas man dod brīvību, bet tai pašā laikā liek visu laiku būt tonusā un mācīties. Tas, kas dziedāšanā bija modē pirms pieciem gadiem, nav modē tagad. Nāk jauni atklājumi par balss iespējām, un tie ir jātrenē uz savu fiziku,» viņa teic un atzīst, ka tas nebūt nav viegli, taču radoši. «Man ir jāmācās no jaunās paaudzes, lai es būtu noderīga un spētu dot to, ko mūsdienu cilvēki vēlas. Tajā brīdī, kad kāds lepni pasaka, ka visu zina un prot, attīstība apstāsies un tāds vairs nevienam nav vajadzīgs.»

Sonora cilvēcīgi atzīstas, ka atļauj sev arī kļūdīties: «Man bija laiks, kad šaustīju sevi par katru noti. Un zināt, kas notika? Kosmoss teica: «Ok, lai notiek pēc tava prāta!» Šo mācību izgāju, un izrādījās, ka sevis šaustīšanu un paļaušanos tikai uz saviem spēkiem un pareizību Visuma valodā sauc par lepnību. Tagad es tāpat apzinos, kas ir labi, kas ne tik ļoti, un strādāju tikpat daudz. Tikai es paturu prātā, ka joprojām esmu izziņas procesā, un, ja arī kas nesanāk, nekrītu izmisumā, bet turpinu meklēt. Atzīstu savas kļūdas un mācos no tām, bet ne ar vienu vairs nesacenšos. Protams, es uztraucos. Tagad apzinos, ka visu savu mūžu esmu veltījusi tam, lai es te stāvētu un dziedātu! Jo man patīk to darīt, un tāpēc mani interesē viss jaunais, kas turpina mani attīstīt. Tā ir kā mana iekšēja intriģējoša azartspēle.»

Vārdi nepārliecina

Par galveno līdzās attīstībai profesionālajā jomā Sonora uzskata spēju būt godīgam pret sevi, atzīt savu vainu, vājumu un saprast, kādā veidā kļūt stiprākam – un būt stiprākam ļoti bieži nozīmē atkāpties. «Nesen lasīju grāmatu Kabalas spēks, un tur bija doma, ka, lai nokļūtu 99 procentu saslēgumā, mums nekas nav jāapstrīd, bet tieši otrādi – jānogaida, lai ūdens, kas bijis saduļķots, nosēžas un jebkurš var redzēt, kas ir ezera dibenā. Lietām ir jādod laiks, kas nav viegli, jo mums gribas mesties pierādīt un pārliecināt. Bet vārdi nepārliecina, to dara darbi. Līdzīgi ir arī bērnu audzināšanā – mācot vienu, bet darot citu, var izaudzināt tikai divkošus.»

Sonora neslēpj savu neviltoto interesi par filozofiju un psiholoģiju, jo uzskata, ka šis pašattīstības ceļš lielā mērā saistīts ar viņas profesiju. «Es gribu saprast savas varones. Daudzkārt esmu to jau teikusi – nav sliktu cilvēku un tēlu. Visi tie, kurus mēs saucam par sliktajiem, patiesībā ir ļoti trausli. Svarīgi ir noturēt lietas kaut kādā līmenī. Jo dzīve ir tā, kas atslēdz visu nevajadzīgo. Dzīves lietderības koeficients nav tas, cik daudz labu grāmatu spējam izlasīt vai labu darbu izdarīt. Īstais rādītājs ir – cik daudz mīlestības spējam ienest pasaulē cilvēkam pret cilvēku,» Sonora ir pārliecināta