Agnese Jēkabsone: Gribu izbēgt no "nav laika" sajūtas

Lie­pā­jas te­āt­ra ak­tri­se Ag­ne­se Jē­kab­so­ne, ku­ra pēr­nā ga­da iz­ska­ņā ie­gu­va Ga­da ak­tri­ses pa­go­di­nā­ju­mu, at­ska­to­ties uz pro­fe­si­jā aiz­va­dī­to lai­ku, jaun­ajā ga­dā ap­ņe­mas ie­man­tot tik vien kā mie­ru. «Vē­los gūt pār­lie­cī­bu par se­vi, sa­viem spē­kiem. Vē­los ie­mā­cī­ties iz­bau­dīt ap­stāk­ļu la­bās pus­es. Gri­bu būt mie­rī­ga un iz­bēgt no nav lai­ka sa­jū­tas, kas pa­va­da kat­ru die­nu,» vi­ņa uz­skai­ta ap­ņem­ša­nās.

Ne­se­nais svēt­ku laiks Ag­ne­sei bi­jis sa­springts – no­dzie­dā­ti des­mit Zie­mas­svēt­ku kon­cer­ti, daž­kārt pat pa di­viem die­nā, un ne mir­kli nav iz­iets no te­āt­ra ik­die­nas ru­tī­nas. «Tas it kā bi­ja darbs, bet ta­jā pa­šā lai­kā veids, kā no­ķert īs­to svēt­ku iz­jū­tu. Re­dzēt smai­dī­gos ska­tī­tā­jus ir ļo­ti liels gan­da­rī­jums,» teic Ag­ne­se un stās­ta, ka da­žas vi­ņai at­vē­lē­tās Zie­mas­svēt­ku brī­vās die­nas aiz­va­dī­ju­si ko­pā ar ģi­me­ni, kā lat­vie­šiem pie­ņemts – pie svēt­ku gal­da un ar prie­cī­gām ča­lām. «Šī bi­ja pirm­ā rei­ze, kad svēt­kos uz­ņē­mām vie­sus sa­vās mā­jās. Pa­ras­ti brau­cam cie­mos uz lau­kiem, bet šo­gad ve­cā­ki at­brau­ca pie mums. Skrē­ju pa vei­ka­liem mek­lēt trau­kus, šmo­rē­ju ce­pe­ti. Tas bi­ja for­ši,» vi­ņa at­zīst. Jaun­o ga­du Ag­ne­se sa­gai­dī­ju­si ko­pā ar ko­lē­ģiem kon­cer­tē­jot un, kā vi­ņa pa­ti sa­ka, «snie­dzot prie­ku ci­tiem un ma­zāk at­vē­lot sev».

Vien­kār­ši ak­tri­se

Ga­du mi­ja ak­tri­ses do­mās ne­ie­zī­mē­jas kā bei­gu un sā­ku­ma sa­tik­ša­nās. Re­zu­mē­jums par pa­da­rī­to skaid­rāk no­la­sāms esot tie­ši se­zo­nas bei­gās – ta­gad no­dzī­vo­ta vien pus­e no se­zo­nas. «Jū­ni­jā, kad bei­dzas te­āt­ra se­zo­na, pa­ras­ti iz­vēr­tē­ju, kā­das lo­mas bi­ju­šas, ar kā­diem re­ži­so­riem es­mu strā­dā­ju­si. Ga­da bei­gas ir pus­e no se­zo­nas. Zie­mas­svēt­ku brīv­die­nās un tik­ša­nās rei­zēs ar ģi­me­ni cen­šos ie­gūt ener­ģi­ju, lai se­zo­nu veik­smī­gi tur­pi­nā­tu. Sā­kot se­zo­nas ot­ru pus­i, var jau ce­rī­gi gai­dīt at­va­ļi­nā­ju­mu,» vi­ņa ie­ski­cē ak­tie­ra ga­da ri­tē­ju­mu.

Paš­laik Ag­ne­sei rit piekt­ā se­zo­na te­āt­rī, kas sā­ku­sies ar vē­rie­nī­gām at­zi­nī­bām. Vi­ņa stās­ta: «Aiz­va­dī­tā se­zo­na man ir bi­ju­si veik­smī­ga. Jū­tu, kā ar kat­ru se­zo­nu iz­kāp­ju no stu­den­tes at­bil­dī­bas un pār­lie­ku lie­lās uz­cī­tī­bas. Jū­tu, ka kļūs­tu pie­au­gu­si. At­ce­ros, kā pir­ma­jā se­zo­nā mēs, jaun­ie ak­tie­ri, skrē­jām pie dē­ļa ska­tī­ties, kā­das lo­mas mums pie­šķir­tas, un pār­dzī­vo­jām. Ta­gad es to uz­tve­ru mie­rī­gāk, sa­pro­tu, ka ne­va­ru to ie­tek­mēt, tā­dēļ da­ru tik, cik va­ru. Vairs nav tā iz­mi­sī­gā vēl­me kaut ko pie­rā­dīt.» Ag­ne­se uz­ska­ta, ka pa­rā­dī­ju­si se­vi da­žā­dās lo­mās, rak­stu­ros un žan­ros, tā­dēļ tā­lā­kais ir re­ži­so­ru iz­vē­les zi­ņā. «Ta­gad ir lie­lā­ka pār­lie­cī­ba par se­vi, es­mu iz­kā­pu­si no jaun­ās ak­tri­ses ti­tu­la. Es­mu vien­kār­ši ak­tri­se,» vi­ņa pa­už un at­zīst, ka ie­gū­tā lie­lā­kā paš­pār­lie­ci­nā­tī­ba ļauj lie­tas un pa­vēr­sie­nus uz­tvert vien­kār­šāk. «Es vairs tik ļo­ti ne­pār­dzī­vo­ju par kri­ti­ķu re­cen­zi­jām. Es­mu uz­au­dzē­ju­si bie­zā­ku ādu un ie­pa­zi­nu­sies ar te­āt­ra ne­rak­stī­ta­jiem li­ku­miem.»

Bal­va kā punkts

Pēr­nais gads ne­sis Ag­ne­sei lie­lā­ko Lat­vi­jas te­āt­ra vi­des pa­go­di­nā­ju­mu – Spēl­ma­ņu nakts bal­vu no­mi­nā­ci­jā Ga­da ak­tri­se. Par bal­vas gai­dām vi­ņa stās­ta: «No­mi­nā­ci­ja pa­tie­sī­bā dā­vā daudz la­bā­kas iz­jū­tas ne­kā pa­ti bal­vas sa­ņem­ša­na. Sa­ņemt bal­vu ir kā pie­likt pun­ktu. Gai­dī­ša­na ir pats la­bā­kais ta­jā vi­sā.» Ak­tri­se do­mā, ka iz­rā­de Pi­afa, ku­rā vi­ņa at­vei­do sla­ve­no fran­ču dzie­dā­tā­ju Edī­ti Pi­afu, iz­dzī­vo­jot vi­ņas dzī­ves un kar­je­ras tra­ģis­kos līk­lo­čus, bi­ja to pel­nī­ju­si. Jau ie­priekš iz­rā­de sa­ņē­mu­si rai­dī­ju­ma 100 g kul­tū­ras bal­vu Ki­lo­grams kul­tū­ras 2013 no­mi­nā­ci­jā Te­āt­ris, bet Ag­ne­se par lo­mas at­vei­do­ju­mu ie­gu­vu­si Lie­pā­jas Kul­tū­ras bal­vu 2013 un Die­nas Ga­da bal­vu kul­tū­rā. «Ci­tu bal­vu ie­gū­ša­na bi­ja liels pār­stei­gums, bet Spēl­ma­ņu nakts bal­va pie­li­ka pun­ktu šai ple­jā­dei,» vi­ņa se­ci­na. «Gai­das bi­ja lie­las, es zi­nā­ju, ka kri­ti­ķiem iz­rā­de pa­ti­ka, un arī ska­tī­tā­jiem pa­tīk. Es­mu la­sī­ju­si vi­sas re­cen­zi­jas par iz­rā­di. Es ļo­ti gai­dī­ju bal­vu, bet ne­bi­ju re­dzē­ju­si sa­vu sān­cen­šu vei­ku­mu, līdz ar to ne­va­rē­ju simt­pro­cen­tī­gi ap­gal­vot, ka tie­ši es bal­vu ie­gū­šu,» vi­ņa ir ob­jek­tī­va, bet ne­vai­rās iz­rā­dīt prie­ku par iz­nā­ku­mu. «Sa­ņemt sa­vā ve­cu­mā tā­du ap­bal­vo­ju­mu un Ga­da ak­tri­ses ti­tu­lu ir pa­tī­ka­mi. Tas no­zī­mē, ka es­mu iz­vē­lē­ju­sies sa­vai dzī­vei pa­rei­zo ce­ļu,» Ag­ne­se ne­slēpj gan­da­rī­ju­mu.

Līdz­cil­vē­ki cen­tu­šies Ag­ne­si bie­dēt, ka ta­gad strā­dāt būs grū­tāk, bet vi­ņa se­vī šā­das do­mas ne­ie­laiž. Vi­ņa prā­to: «Ma­nu­prāt, ti­tuls Ga­da ak­tri­se ir liels un smags. Tam drī­zāk va­ja­dzē­tu sau­kties Ga­da ak­tier­darbs. Ie­priek­šē­jā se­zo­nā man bi­ja trīs lo­mas, bet le­po­jos es ti­kai ar Pi­afas lo­mu. Ga­da ak­tri­se es va­rē­tu būt, ja vi­si trīs dar­bi bū­tu bi­ju­ši iz­ci­li un es ar tiem le­po­tos. Tā ir šīs pro­fe­si­jas īpat­nī­ba – vie­nā lo­mā var spī­dēt un būt ne­vai­no­jams, bet ci­tā lo­mā būt pe­lēks un ne­pa­ma­nāms.»

Liels no­ti­kums

Ak­tie­ra dar­ba vie­na no veik­smes at­slē­gām, pēc Ag­ne­ses do­mām, esot ko­man­das un re­ži­so­ra sa­dar­bī­ba. «Pi­afā man pa­vei­cās, ka Lau­ra Gro­za-Ķi­be­re bi­ja re­ži­so­re. Arī ar ho­reo­grā­fu, vo­kā­lo pe­da­go­gu un fran­ču va­lo­das pa­snie­dzē­ju pa­vei­cās. Ja kāds posms no tiem vi­siem iz­trūk­tu, ie­spē­jams, man ta­gad ne­bū­tu bal­va,» se­ci­na Ag­ne­se.

Ie­dzī­vo­ties le­ģen­dā­ra­jā un skaud­ra­jā Pi­afas tē­lā ar kat­ru iz­rā­di esot ar­vien vieg­lāk – nu­pat no­spē­lē­tas jau 26 iz­rā­des. «Sā­ku­mā vien­mēr šķi­ta, ka es ne­kad ne­uz­kāp­šu uz ska­tu­ves, bi­ja mil­zīgs uz­trau­kums un ne­pār­lie­ci­nā­tī­ba par se­vi. Ta­gad bei­dzot re­dzu, jū­tu, dzir­du un iz­dzī­vo­ju šo lo­mu. Brī­žos, kad iz­rā­des lai­kā sa­jū­tu kā­du Pi­afas in­to­nā­ci­ju, bei­dzot jū­tu kai­fu, pār ķer­me­ni no­skrien skud­ri­ņas. Bei­dzot va­ru iz­bau­dīt pa­šu pro­ce­su, jo es ne­zi­nu, kad man at­kal būs tik lie­la lo­ma,» vi­ņa vēr­tē.

Ga­ta­vo­ties vē­rie­nī­ga­jai lo­mai pa­lī­dzē­jis lai­kus sāk­tais darbs pie iz­rā­des un tas, ka gal­ve­nās lo­mas at­vei­do­tā­ja at­brī­vo­ta no ci­tiem, maz­no­zī­mī­gā­kiem dar­bi­ņiem te­āt­rī. «Ir la­bi, ka te­āt­ra va­dī­ba bi­ja sa­pro­to­ša un at­ļā­va man piln­vēr­tī­gi ga­ta­vo­ties. Es mā­cī­jos fran­ču va­lo­du, la­sī­ju vi­su par Pi­afu, ska­tī­jos fil­mas, klau­sī­jos. Ne­do­mā­ju ne par ko ci­tu, ti­kai par to vie­nu. Viss te­āt­ris tam ga­ta­vo­jās kā lie­lam no­ti­ku­mam.»

Smags darbs

«Ir liels kom­pli­ments, ka iz­rā­de cil­vē­kus ir aiz­kus­ti­nā­ju­si un ka vi­ņi ma­nam tē­lo­ju­mam ir no­ti­cē­ju­ši, tur­pi­not iden­ti­fi­cēt ar va­ro­ni. Man pa­šai iz­iet no lo­mas ir daudz vieg­lāk, ne­kā tai no­ska­ņo­ties. Kad zi­nu, ka drīz vēr­sies priekš­kars, un sa­pro­tu, kā­dām šaus­mām man at­kal būs jā­iziet cau­ri, ķer­me­nis pre­to­jas, ir sa­jū­ta, ka kāpj tem­pe­ra­tū­ra. Or­ga­nisms lai­kam jau jūt, kā­dām bries­mām tas tiks pa­kļauts. Kad viss ir bei­dzies, ma­ni at­kal pār­ņem lai­mes iz­jū­ta,» Ag­ne­se rak­stu­ro iz­jū­tas pirms un pēc iz­rā­des un at­klāj, ka pār­do­mām pēc no­spē­lē­tas iz­rā­des ne­ļau­jas, jo uz­ska­ta to par se­vis žē­lo­ša­nu – vi­ņa drī­zāk dis­tan­cē­jas no tē­la un at­ļauj sev būt pa­šai.

Kat­rā lo­mā ak­tri­se vē­lo­ties pa­rā­dīt sa­vu per­so­nī­bu, ie­gul­dīt sa­vu ar­ta­vu, ta­ču vi­ņa ne­slēpj, ka ga­do­ties lo­mas, ku­rās to grū­ti iz­da­rīt. «Rei­zēm šķiet, kā es va­ru pra­sīt no ska­tī­tā­jiem kā­du līdz­pār­dzī­vo­ju­mu, ja es pa­ti tam ne­ti­cu? Ne­vie­na lo­ma ne­kad nav nā­ku­si vieg­li. Ne­kad, iz­la­sot lu­gas ma­te­ri­ālu, nav bi­jis tā, ka pār­ņem prieks. Kat­ra lo­ma nāk grū­ti, tas ir smags darbs. Pēc ģe­ne­rāl­mē­ģi­nā­ju­ma, skai­tot stun­das līdz iz­rā­dei, vien­mēr šķiet, ka ne­pa­spē­šu kaut ko. Bet do­mā­ju, ka tā ir vi­sām ak­tri­sēm,» Ag­ne­se vaļ­sir­dī­gi stās­ta par vā­ju­ma brī­žiem.

Uz­trau­ku­ma zā­lī­te

Ga­da ak­tri­se uz­ska­ta, ka vi­ņai ir augst­as pra­sī­bas pret se­vi – jo lie­lā­ka kļūs­tot pie­re­dze, jo lie­lā­kas ir bai­les – tā­pēc, ka zem­ap­zi­ņā no­slēp­tas pār­teik­ša­nās un ci­tas ne­veik­smes, kas ne­at­laiž lo­mas at­vei­do­tā­ju vairs ne­kad. Lai ie­man­to­tu pār­lie­cī­bu par se­vi, Ag­ne­se pirms kat­ras iz­rā­des uz­cī­tī­gi at­kār­to tek­stus. «Man ne­pa­tīk ļau­ties im­pro­vi­zā­ci­jai. Tā­dēļ ir ra­dī­ta lu­ga, lai iz­rā­de ri­tē­tu pēc tās un ak­tie­ris to ie­mā­cī­tos. Ja es­mu at­kār­to­ju­si, uz­trau­kums ir ma­zāks – tā ir ma­na uz­trau­ku­ma zā­lī­te. Uz ska­tu­ves nav ne­kā ci­ta, par ko uz­trauk­ties, kā vie­nī­gi par to, vai kaut ko ne­sa­jauk­šu. Ja es­mu at­kār­to­ju­si, pār­lie­cī­ba ir lie­lā­ka. Tas ir mans lī­dzek­lis, kā se­vi pa­sau­dzēt,» vi­ņa at­klāj mie­ra re­cep­ti. Tā­pat pirms iz­rā­dēm Ag­ne­sei ir sva­rī­gi pār­bau­dīt rek­vi­zī­tus – vai viss ir sa­ga­ta­vots, vai ir sa­vās vie­tās. To da­rot re­ti kurš ak­tie­ris, bet vi­ņas ak­tier­māk­slas pa­snie­dzē­ji to strik­ti ie­mā­cī­ju­ši.

Šo Ag­ne­se vēr­tē kā ļo­ti grū­tu pos­mu, jo ie­ras­to trīs lo­mu vie­tā vi­ņas pie­nā­ku­mi du­bul­to­ju­šies – pus­ga­dā iz­dzī­vo­ta ga­da slo­dze. To šo­se­zon ie­tek­mē­jis jaun­o ak­tri­šu – mā­mi­ņu bums. «As­to­ņu vie­tā pa­li­ku­šas vairs ti­kai piec­as, tā­dēļ slo­dze ne­ap­šau­bā­mi ir jū­ta­ma. Šo­brīd mēs pat prie­cā­tos, ja pie­ņem­tu dar­bā vēl kā­du jaun­o ak­tri­si. Te nav fab­ri­ka, kur no­tiek ra­žo­ša­nas darbs. Šis ir ra­došs pro­cess, tā­dēļ ik pa lai­kam kaut kur va­jag pa­smel­ties ener­ģi­ju. Ja šā­das ie­spē­jas nav, ir grū­ti at­rast mo­ti­vā­ci­ju vien se­vī,» vi­ņa kļūst do­mī­ga.

Šī nav sko­la

Paš­laik Ag­ne­se mek­lē­jot vei­dus, kā at­gūt spē­kus un at­jau­no­ties jaun­am dar­ba cē­lie­nam, jo aiz mu­gu­ras ir mil­zu slo­dze – daž­kārt vi­ņa mā­jās esot vien di­vas die­nas mē­ne­sī. «Brī­žiem šķiet, ka tas ir ne­cil­vē­cī­gi, bet tā­da ir šī pro­fe­si­ja, un tur ne­ko ne­var da­rīt. Pus­ga­du va­ru strā­dāt die­nu no die­nas, bet nā­ka­mais pus­gads var ga­dī­ties brīvs no lie­liem dar­biem, tā­dēļ la­bāk jā­prie­cā­jas par ie­spē­ju strā­dāt. Es ne­va­ru pa­teikt, ku­rā pus­ga­dā es bū­šu lai­mī­gā­ka – tad, kad man ir daudz dar­ba, vai tad, kad es­mu bez dar­ba,» vi­ņa at­tais­no ne­no­slēp­ja­mo pār­gu­ru­mu. «Ak­tie­ra pro­fe­si­ja ir grū­ta, un es lai­kam ne­vie­nam ne­ie­teik­tu iet to stu­dēt. Nā­kas aiz­mirst par se­vi, par sa­vu dzī­vi. Ak­tie­ris pats sev ir ot­ra­jā plā­nā, jo pir­ma­jā plā­nā ir te­āt­ris. Par se­vi es do­mā­šu at­va­ļi­nā­ju­mā, kad man būs 30 brī­vas die­nas un es iz­slēg­šu tele­fo­nu un aiz­brauk­šu uz ār­ze­mēm. Ti­kai ar tām 30 die­nām ne­pie­tiek vi­sai se­zo­nai. Ja nav piln­vēr­tī­gas at­pū­tas brī­žu, tad maz­liet ro­das šī fab­ri­kas sa­jū­ta.»

Pa­tik­ša­na pret dar­bu Ag­ne­sei esot ne­iz­mē­ro­ja­ma, ta­ču, strā­dā­jot sa­sprin­gtā rit­mā, ga­dās, ka pie­viļ fi­zis­kais ķer­me­nis. «Vie­nu brī­di sli­mo­ju ik pēc trim ne­dē­ļām, un tas, ma­nu­prāt, ir stā­vok­lis, kas sig­na­li­zē, ka ir jā­ap­stā­jas. Bet es ne­ko ne­va­ru ie­tek­mēt, jo viss te­āt­ris ne­var ap­stā­ties ma­nas sli­mī­bas dēļ. Man ir jā­iet un jā­spē­lē. Šī nav sko­la, kur es va­ru at­nest ār­sta zī­mi un pa­teikt, ka es vairs ne­nāk­šu. Ja te­āt­ri ne­mīl simt­pro­cen­tī­gi, tad te nav ko da­rīt. Tas ir vie­nī­gais, kas ma­ni te no­tur,» vi­ņa skaud­ri at­zīs­tas.

Te­āt­ris kā baz­nī­ca

Tā­pat grū­tā­kos brī­žos sa­ņem­ties pa­lī­dzot ener­ģi­jas ap­mai­ņa ar ska­tī­tā­jiem un esī­ba uz ska­tu­ves – tas, pēc Ag­ne­ses do­mām, ir kaut kas pār­da­bisks. «Man šķiet, tā ir tā­da pa­rā­dī­ba būt par ak­tri­si, jo to ne­var ie­mā­cī­ties – vai nu esi, vai nu ne­esi. Tā nav pro­fe­si­ja, tas ir dzī­ves­veids, tā ir mi­si­ja. Te­āt­ris ir kā baz­nī­ca, kam tu ti­ci, un esi ar mie­ru pa­ciest ma­zās krī­zī­tes,» do­mā Ag­ne­se un uz­ska­ta, ka tie, kas nāk uz te­āt­ri pel­nīt nau­du, ātr­i pro­fe­si­ju pa­met. Vis­sa­viļ­ņo­jo­šā­kais esot pēc iz­rā­des dzir­dēt ne­rim­sto­šus ap­lau­sus un re­dzēt asa­ras ska­tī­tā­ju acīs. Tas ak­tri­sei dod ener­ģi­ju tur­pi­nāt strā­dāt. «Es strā­dā­ju ska­tī­tā­ju dēļ. Es pa­ti sa­vas lo­mas ne­re­dzu, par tām ne­tīk­smi­nos. To redz vi­ņi.»

Ta­jā pa­šā lai­kā Ag­ne­se ne­slēpj, ka vē­las ie­man­tot jaun­as lo­mas arī dzī­vē. «Es ce­ru, ka ve­cum­die­nās ne­va­ja­dzēs teikt: «Kam es mī­lē­ju to te­āt­ri tik ļo­ti?» Es gri­bu ģi­me­ni un bēr­nus. Bet, ma­nu­prāt, bū­tu grēks pa­šā ak­tī­vā­ka­jā pe­ri­odā pa­zust no ap­ri­tes.» Ta­lan­tī­gā ak­tri­se at­zīst, ka ne­vē­lē­tos, lai Pi­afa bū­tu vi­ņas pē­dē­jā lie­lā lo­ma. «Man pa­tīk dzie­dāt, pa­tīk mū­zik­li. To es tie­šām iz­bau­du. Jū­tu, ka tas man pa­do­das, tā­dēļ vē­lē­tos dzie­dāt kā­dā lie­lā mū­zik­lā. Kād­reiz at­kal gri­bas spē­lēt tā­dā lie­lā iz­rā­dē, ku­rai jā­ga­ta­vo­jas gad­rīz pus­ga­du. Vē­los ne­ie­slīgt ru­tī­nā, bet ļau­ties jaun­iem pār­bau­dī­ju­miem. Es ne­es­mu for­mas ak­tri­se, man ne­pa­tīk spē­lēt ko­mē­di­jas. Man pa­tīk da­bis­kas lo­mas, tā­pēc šķiet, ka pa­tik­tu spē­lēt ma­za­jā zā­lē, kas, ce­rams, drī­zu­mā būs arī Lie­pā­jas te­āt­rī. Tur ak­tie­ris var būt viņš pats, tur ne­var me­lot,» ie­ce­res at­klāj Ag­ne­se.