PERSONĪBA: Ka­fi­jas grauz­dē­ta­vas di­bi­nā­tājs An­dris Pet­kē­vičs

«Vis­vieg­lāk dzī­vē ir pa­teikt «nē». Tas, ka ne­sā­ku do­māt, ko tas no ma­nis pra­sīs un kā būs, ļā­va man ātr­āk pie­ņemt šo pie­dā­vā­ju­mu,» sa­ka brīv­die­nu rai­dī­ju­ma LNT bro­kas­tis jaun­ais va­dī­tājs un ka­fi­jas grauz­dē­ta­vas An­dri­to di­bi­nā­tājs An­dris Pet­kē­vičs. Sa­ru­nā ar Mā­ju viņš stās­ta par pir­ma­jiem so­ļiem jaun­ajā ama­tā un sa­vas dzī­ves vie­nu no lie­lā­ka­jām kais­lī­bām – ka­fi­ju.

An­dris at­zīst, ka jaun­ais iz­ai­ci­nā­jums nā­cis ne­jau­ši un ie­priek­šē­jas pie­re­dzes rai­dī­ju­mu va­dī­tā­ja vai ci­tā ar tele­vī­zi­ju sais­tī­tā ama­tā An­drim ne­esot. «Es­mu cil­vēks pa­ras­tais,» viņš no­sa­ka. Lai sa­ga­ta­vo­tos jaun­ā ama­ta pie­nā­ku­miem, An­drim sā­ku­mā nā­cies kriet­ni pa­pū­lē­ties. Viņš at­ce­ras: «Kopš ok­tob­ra brau­cu uz tele­vī­zi­ju, tre­nē­jos, la­sī­ju lai­ka zi­ņas, mā­cī­jos sa­prast, kas tas ir un kā va­jag. Man pa­ti­ka!»

Pirm­ā pie­re­dze

Ne­il­gā lai­kā An­dris pār­lie­ci­nā­jies, ka, lai gan darbs pie rai­dī­ju­ma vei­do­ša­nas aiz­ņem pie­tie­ka­mi daudz lai­ka, abas līdz­ši­nē­jās pro­fe­si­onā­lās dzī­ves jo­mas esot vieg­li sa­vie­no­ja­mas un vie­na ot­rai ne­trau­cē. Veik­smes un ne­veik­smes jaun­ā TV se­ja uz­tic jaun­o priekš­nie­ku un ska­tī­tā­ju vēr­tē­ju­mam, ta­ču ne­no­liedz, ka jū­tas gan­da­rīts par pa­gai­dām va­dī­ta­jiem rai­dī­ju­miem. «Nā­kas do­māt par va­lo­di­ņu – kā pa­rei­zi ru­nāt, ko teikt,» viņš at­klāj jaun­ās ie­ma­ņas un ne­pie­cie­ša­mī­bas.

Ne­il­ga­jā tele­vī­zi­jas pie­re­dzē An­dris se­ci­nā­jis, ka stress vis­bie­žāk nāk no zem­ap­zi­ņas. «Pirms pirm­ā rai­dī­ju­ma prāts bi­ja mie­rīgs, ie­priek­šē­jā va­ka­rā diez­gan il­gi strā­dā­ju grauz­dē­ta­vā, pēc tam mā­jās līdz tri­jiem nak­tī tre­nē­jos rai­dī­ju­ma tek­stu. Bi­ja at­li­ku­šas trīs stun­das, ko gu­lēt, – tās pa­va­dī­ju, mos­to­ties ik pēc des­mit mi­nū­tēm, un gal­vā vi­su lai­ku bi­ja lai­ka zi­ņas. Spe­ci­āli pa­mo­dos lai­kus, pa­vin­gro­ju, iz­gā­ju ār­ā, pa­tre­nē­ju se­ju, lai pa­mos­tas ķer­me­nis un prāts. Ju­tos kā tik­ko at­nā­cis no bal­lī­tes, jo bi­ja maz gu­lēts. Bet prāts bi­ja mie­rīgs. Bei­gās veik­smī­gi ti­ku ga­lā,» viņš at­mi­nas vēl ne­se­no vien­lai­cī­go stre­su un mie­ru. Pir­mo rai­dī­ju­mu An­dris va­dī­ja ko­pā ar Gun­de­gu Skud­ri­ņu. Par sa­dar­bī­bu ar pie­re­dzes ba­gā­to ko­lē­ģi viņš se­ci­nā­jis: «Ko­pā ar vi­ņu jū­tos ļo­ti dro­ši un sta­bi­li, bet ir ko tu­rēt līdz­i.»

Ka­fi­ja – bai­gā dā­mī­te

Sa­vu bio­rit­mu An­dris pie­lī­dzi­na cī­ru­ļa da­bai, jo vi­ņam al­laž pa­ti­cis cel­ties ag­rāk un pa­va­dīt die­nas pir­mo da­ļu liet­de­rī­gi. «Man mā­jās ir di­vi ma­zi cī­ru­ļi, kas ne­kad ne­ļaus iz­gu­lē­ties vai­rāk ne­kā va­jag. Es­mu pat prie­cīgs, ka ne­gu­ļu līdz 12 vai vie­niem die­nā, jo, ma­nu­prāt, tas ir bries­mī­gi. Die­na ir ga­rā­ka un piln­vēr­tī­gā­ka, ja cil­vēks ir pie­cē­lies ag­rāk. Man ir žēl no­gu­lē­tā lai­ka,» viņš da­lās pār­do­mās.

Ne­at­ņe­ma­ma rī­tu sa­stāv­da­ļa ir ta­se aro­mā­tis­kas ka­fi­jas. Arī tā ir An­dra aiz­rau­ša­nās un dzī­ves­veids. «Ar ka­fi­ju uz jūs es­mu, sā­kot no 2000. ga­da. Tad mēs sa­ti­kā­mies un pa­ma­zām ie­pa­zi­nā­mies. Ar lai­ku kļu­vām ar­vien tu­vā­ki un tu­vā­ki, līdz es sa­pra­tu, ka ka­fi­ja ir bai­gā dā­mī­te. Ar vi­ņu ne­kad ne­ko ne­var zi­nāt, vi­ņa ir in­te­re­san­ta, un tā vi­su lai­ku jā­lo­lo,» viņš po­ētis­ki stās­ta un do­mā, ka tie­ši ie­in­te­re­sē­tī­ba un prak­se dar­bā ar ka­fi­ju ļā­vu­si ra­dīt ap­stāk­ļus, lai va­rē­tu strā­dāt ar vies­mī­lī­bu un ka­fi­ju sais­tī­tos uz­ņē­mu­mos, kas spēj daudz ko dot un ot­rā­di. «Šī ie­priekš ie­gū­tā pie­re­dze 2010. ga­dā ļā­va di­bi­nāt sa­vu grauz­dē­ta­vu,» viņš ne­slēpj gan­da­rī­ju­mu.

In­for­mā­ci­jas plat­for­ma

An­dra pie­re­dze dar­bā ar ka­fi­ju mē­rā­ma ap­mē­ram 14 ga­du stā­žā, ku­ru lai­kā, kā viņš teic, no pa­ras­ta ka­fi­jas en­tu­zi­as­ta kļu­vis par pro­fe­si­onā­li. «Un pie­re­dze tur­pi­na krā­ties gan vie­tē­jā, gan starp­tau­tis­ka­jā tir­gū,» viņš no­rā­da. Kad tik­ko aiz­rā­vies ar ka­fi­jas māk­slu, An­dris bi­jis jauns vies­mī­lī­bas no­za­res cen­so­nis, kurš pirms tam aiz­rā­vies ar mū­zi­ku un di­ri­ģē­ša­nu. «Ma­ni uz­ai­ci­nā­ja strā­dāt par vies­mī­li, un kopš tā lai­ka šī no­za­re ma­ni bur­tis­ki ie­rā­va se­vī. Tur­klāt sko­las lai­kā aiz­rā­vos ar aka­dē­mis­ko mū­zi­ku,» viņš at­klāj.

Gal­ve­nais mo­tīvs, kas dzi­nis dzi­ļāk jo­mas iz­pē­tē un ka­fi­jas no­slē­pu­mu at­klā­ša­nā, ir bi­ju­si in­te­re­se un iz­ai­ci­nā­jums uz­zi­nāt kaut ko vai­rāk, kaut in­for­mā­ci­jas re­sur­si to­laik bi­ju­ši ie­ro­be­žo­ti. «In­ter­nets to­reiz vēl bi­ja skops, īs­ti ne­zi­nā­jām, ko mek­lēt. In­for­mā­ci­ja nā­ca ar lai­ku. Šo­brīd tā ir po­pu­lā­ra un at­vēr­ta jo­ma, tā­dēļ tie jaun­ie cil­vē­ki, kas tam vē­las pie­vēr­sties, ir ie­gu­vē­ji, jo zi­nā­ša­nas ir kā uz pa­plā­tes. Pro­tams, arī pa­šam ir jā­būt in­te­re­sei iz­zi­nāt, at­tīs­tīt, sa­prast, bet to pa­līdz īs­te­not lie­lā in­for­mā­ci­jas plat­for­ma un pie­re­dzē­ju­šie ko­lē­ģi. Šos re­sur­sus jā­spēj ti­kai pa­rei­zi ap­strā­dāt un iz­man­tot. Kad es ko­pā ar sa­viem do­mu­bied­riem sā­ku, mēs grau­zām le­du, un tas, ko mēs par ka­fi­ju at­klā­jām, kaut kur, vis­ti­ca­māk, jau bi­ja at­klāts. Mēs ļā­vām vis­am vir­zī­ties pa­šam no se­vis, jo mums ne­bi­ja, ko ko­pēt,» An­dris at­ska­tās uz in­te­re­san­to dzī­ves pos­mu.

Jā­kļūst mē­mam

Pirms sa­vas grauz­dē­ta­vas at­vēr­ša­nas An­dris strā­dā­jis uz­ņē­mu­mā Pa­uling, kur jau to­laik vi­ņa pār­zi­ņā bi­ja ka­fi­jas ap­mā­cī­bu va­dī­ša­na. «Šā dar­ba ie­tva­ros man sa­nā­ca daudz pa­ce­ļot, ap­mek­lēt ka­fi­jas meis­tar­kla­ses un pie­da­lī­ties sa­cen­sī­bās. Ar ie­gū­ta­jām zi­nā­ša­nām, emo­ci­jām un ie­dves­mu at­grie­zos mā­jās, lai tur­pi­nā­tu cil­vē­kus in­for­mēt par šo dzē­rie­nu. Un da­ru to vēl jo­pro­jām,» viņš ir pa­tie­si aiz­rauts ar iz­vē­lē­to no­dar­bo­ša­nos. Kad pa­lū­dzu An­drim rak­stu­rot, pēc vi­ņa do­mām, la­bu ka­fi­ju, viņš no­pū­šas un sāk aiz­rau­tī­gu stās­tu: «Kad cil­vēks ka­fi­ju pa­gar­šo, no bau­das jā­kļūst mē­mam. Pēc tam, kad prāts ir sa­pra­tis, cik gar­da ir šī ka­fi­ja, sa­kā­mais at­rai­sās tik daudz, ka vairs nav ap­stā­di­nāms. Pir­ma­jā mir­klī jā­ie­stā­jas šo­kam, bet vē­lāk jā­se­ko baud­pil­nam stās­tī­ju­mam par gar­šas ni­an­sēm un sa­jū­tām, ko tās sniedz.»

Dar­ba va­ja­dzī­bām An­drim sa­nā­kot diez­gan bie­ži de­gus­tēt ka­fi­ju, ta­ču, ne­ska­to­ties uz to, arī rīts mā­jās sā­ko­ties ar ta­si gar­da un uz­mun­dri­no­ša dzē­rie­na. «Arī at­brau­cot uz dar­bu, pie­nā­kas vēl vie­na krū­zī­te ka­fi­jas, lai la­bi sāk­tu dar­ba die­nu,» viņš pie­min un at­klāj, ka ka­fi­jas grauz­dē­ša­na al­laž šķi­tu­si vi­li­no­ša un aiz­rau­jo­ša no­dar­be, jo īpa­ši tā­dēļ, ka dau­dzus ga­dus bi­ju­si da­rī­ša­na ar jau ga­ta­vu, sa­grauz­dē­tu ka­fi­ju. «Tā kā mū­su pla­tu­ma grā­dos ne­var at­ļau­ties ka­fi­ju audzēt, no­lē­mu, ka grauz­dē­ša­nai šis re­ģi­ons gan ir pie­mē­rots,» teic An­dris.

At­klāt ni­an­ses

«Ar grauz­dē­ša­nas pa­lī­dzī­bu mēs ka­fi­ju at­klā­jam, at­ve­ram to un pa­rā­dām tās daudz­vei­dī­bu. Za­ļas ka­fi­jas pu­pi­ņas smar­žo pēc zir­ņiem, tā­dēļ tas, kā­da ka­fi­ja kļūst pēc grauz­dē­ša­nas, at­ka­rīgs no mū­su dar­ba. Tas ir ār­kār­tī­gi in­te­re­san­ti,» vēr­tē An­dris un at­klāj, ka vi­ņam pa­tī­kot ka­fi­jas smar­ža tie­ši grauz­dē­ša­nas lai­kā. «Kad to pa­rā­dām cil­vē­kiem, vi­ņiem uz­acis pa­ce­ļas līdz ma­tiem. Ka­fi­ja da­žā­dās grauz­dē­ša­nas fā­zēs smar­žo at­šķi­rī­gi un ti­kai pa­šās bei­gās ie­gūst to aro­mā­tu, ko pa­zīst vis­i,» viņš rak­stu­ro pro­ce­su. Strā­dā­jot ar ka­fi­ju, pa­gu­vis ie­pa­zīt da­žā­du šķir­ņu ka­fi­jas no daudz­vei­dī­giem re­ģi­oniem, tā­dēļ prot no­vēr­tēt ār­kār­tī­gās at­šķi­rī­bas un gar­šu ni­an­ses.

Ru­nā­jot par ce­ļo­ju­miem uz ka­fi­jas audzē­tā­ju zem­ēm, An­dris teic, ka vie­na ie­spē­ja ir bi­ju­si, to­mēr tā pa­li­ku­si ne­iz­man­to­ta. «Šo­brīd plā­no­jam nā­ka­ma­jam ga­dam mērķ­tie­cī­gu ce­ļo­ju­mu, lai iz­vē­lē­tos ka­fi­jas pu­pi­ņas Cen­trāl­ame­ri­kā,» viņš ie­ski­cē gai­dā­mo.

Jaun­as ka­fi­jas kva­li­tā­tes

An­dris lab­prāt vē­las da­lī­ties sa­vās zi­nā­ša­nās, tā­dēļ or­ga­ni­zē ka­fi­jas meis­tar­kla­ses cil­vē­kiem, ku­ri mīl ka­fi­ju un grib par to vai­rāk uz­zi­nāt. «Mū­su meis­tar­kla­ses ir pie­pra­sī­tas un la­bi ap­mek­lē­tas. Mēs cen­ša­mies pa­rā­dīt vis­as ie­spē­ja­mās ka­fi­jas šķaut­nes, un, lai šo mēr­ķi sa­snieg­tu, mēs grauz­dē­jam, de­gus­tē­jam un mā­cā­mies. Cil­vē­kiem ir ie­spē­ja uz­zi­nāt to, ko vi­ņi ne­kad ie­priekš nav zi­nā­ju­ši, un vi­ņi at­stāj grauz­dē­ta­vu ar pa­ci­lā­tām emo­ci­jām,» An­dra acīs pa­vīd gan­da­rī­jums. Ga­du gai­tā viņš se­ci­nā­jis, ka da­žiem in­te­re­sen­tiem pēc meis­tar­kla­sēm ne­mai­nī­gi ir sa­bo­jāts ie­spaids par ka­fi­ju un sa­grau­ta dzī­ves ie­priek­šē­jā kār­tī­ba – pro­tams, po­zi­tī­vā zi­ņā. «Mēs drus­ku sa­rež­ģī­jam vi­ņu dzī­vi, bet tas ir la­bi,» viņš smej.

«Katrs ir pel­nī­jis lie­tot un pie­dzī­vot la­bas lie­tas,» viņš at­zīst. Tie, ku­ri ka­fi­jai ik­die­nā pie­šķir ne­no­zī­mī­gu fun­kci­ju, bie­ži vien pie sa­viem uz­ska­tiem arī pa­lie­kot, jo ka­fi­jas meis­ta­ra mēr­ķis ne­esot ne­vie­nu cil­vē­ku pār­mā­cīt – ti­kai pa­stās­tīt par iz­vē­les ie­spē­jām. «Pats per­so­nī­gi pēc meis­tar­kla­sēm iz­jū­tu gan­da­rī­ju­mu. Man ir prieks da­lī­ties sa­vās zi­nā­ša­nās, pras­mēs un do­mās un gan­da­rī­ju­mu sa­gā­dā tas, ka kāds ta­jā klau­sās.»

Laiks ar ģi­me­ni

Bez aiz­rau­tī­bas ar ka­fi­ju An­dra pro­fe­si­onā­lās gai­tas il­gu lai­ku sais­tī­ju­šās ar mū­zi­ku, kas šo­brīd jau il­gu lai­ku at­stā­ta no­vār­tā. «Pē­dē­jais ko­ris, ku­rā es dzie­dā­ju, bi­ja Rī­gas Pa­reiz­ti­cī­go ka­mer­ko­ris Bla­go­vest, ko va­dī­ja mans sko­las­biedrs. Pui­kas ga­dos dzie­dā­ju Emī­la Dār­zi­ņa spe­ci­ālās mū­zi­kas vi­dus­sko­las zē­nu ko­rī, vē­lāk, kad jau bi­ja vī­ra balss, dzie­dā­ju da­žā­dos jauk­ta­jos ko­ros,» viņš at­ce­ras. Pa­mes­tās mu­zi­kā­lās dzī­ves gai­tas paš­laik paš­pār­me­tu­mus ne­iz­rai­sot. «Bi­ja dzī­vē posms, kad tas vairs ne­sa­is­tī­ja, tā­dēļ arī ta­gad ne­kremt. Gal­ve­nais, ka ko­pu­mā es­mu labs cil­vēks, ne­es­mu aiz­gā­jis no dzī­ves īs­tā ce­ļa,» An­dris pa­ma­to sa­vu iz­vē­li.

Par prie­ka un lab­sa­jū­tas avo­tu ka­fi­jas meis­tars vien­no­zī­mī­gi sauc lai­ku, kas pa­va­dīts ko­pā ar ģi­me­ni. «Man ir di­vi ma­zi bēr­ni, tā­dēļ lie­lā­ko­ties vi­su brī­vo lai­ku pa­va­du ko­pā ar vi­ņiem. Pui­kam ir se­ši, bet mei­tai čet­ri ga­di – vi­ņi ir ma­zi, bet ta­jā pa­šā lai­kā arī ne­daudz lie­li. Vi­ņiem ir sa­vas in­te­re­ses, bet aiz­rauj arī ko­pī­gi pa­va­dī­tais laiks ar ma­ni un mam­mu – ma­nu sie­vu Bai­bu. Tā­dēļ brī­vais laiks lie­lā­ko­ties tiek pa­va­dīts čet­ra­tā,» pri­vā­tās dzī­ves aiz­ku­li­ses ie­ski­cē An­dris un at­zīst, ka ko­pā ar at­va­sēm sa­nā­kot gan re­gu­lā­ri pa­vie­so­ties zoo­dār­zā, vi­zi­nā­ties ar ka­ru­se­ļiem un ap­mek­lēt mu­ze­jus, tā­dā vei­dā no­do­do­ties bez­rū­pī­gai dzī­ves bau­dī­ša­nai un pa­sau­les ie­pa­zī­ša­nai.