TRADĪCIJA: Šodien Sve­ču die­na: zie­mas un pa­va­sa­ra tik­ša­nās

«No sa­vas pie­re­dzes va­ru teikt, ka dar­bo­ša­nās ar sve­cēm ve­di­na do­mas uz pa­va­sa­ri un aug­lī­bu,» pār­lie­cī­bā da­lās fol­klo­ras pēt­nie­ce Aī­da Ran­cā­ne un mu­di­na Sve­ču die­nā kat­ru iz­vei­dot vis­maz vie­nu sve­cī­ti © Aīda Rancāne

«Sve­ču die­na ir vie­na no ka­len­dā­ra­jām svi­na­ma­jām die­nām, ku­ru cē­lo­nis al­laž ir mek­lē­jams da­bā. Sve­ču die­nu uz­ska­ta par pir­mo zie­mas un pa­va­sa­ra sa­tik­ša­nās die­nu. Pēc tam šie ga­da­lai­ki sa­tik­sies vēl ik pa lai­kam, līdz cī­ņa būs pa­beig­ta un die­na būs ga­rā­ka, bet sau­le ies sa­vu ce­ļu pa­sau­les kal­nā aug­šup,» tu­vo­jo­šos svēt­kus rak­stu­ro Aī­da Ran­cā­ne, Lat­vi­jas Uni­ver­si­tā­tes Fi­lo­zo­fi­jas un so­ci­olo­ģi­jas in­sti­tū­ta va­do­šā pēt­nie­ce un fol­klo­ras gru­pas Gro­di di­bi­nā­tā­ja un da­līb­nie­ce.

«Pēc se­niem pie­rak­stiem var spriest, ka Sve­ču die­na vis­os lai­kos svi­nē­ta jaut­ri un līk­smi,» svēt­kus rak­stu­ro zi­nā­tā­ja un teic, ka pa­stā­vot vie­dok­lis, ka Sve­ču die­na ra­du­sies tik­pat sen, cik pa­šas sve­ces. «Do­mā­ju, ka tā ir tik­pat se­na, cik se­na ir cil­vē­ce un kul­tū­ra, jo no­ri­ses da­bā no­ti­ku­šas vien­mēr. Cits jau­tā­jums – kā mēs tās no­sau­cam.»

Sie­viš­ķās ener­ģi­jas no­zī­me

Tas, ka Sve­ču mē­ne­sis un die­na ir tu­vāk pa­va­sa­rim, ro­si­na do­māt, ka sve­ces ne­tiek lie­tas saim­nie­cis­kiem no­lū­kiem, bet drī­zāk šī no­dar­be sais­tā­ma ar mī­tis­kiem un ma­ģis­kiem priekš­sta­tiem. «Viens no Sve­ču die­nas no­sau­ku­miem, kas sa­gla­bā­jies Lat­ga­lē, ir Grom­ņi­ca vai Gra­be­nī­ca, un tas sais­tāms ar Pēr­ko­na jeb drī­zāk Pēr­ko­na sie­vas die­vī­bu. Fol­klo­rā iz­šķir di­vus pa­sau­les as­pek­tus, kam jā­rū­pē­jas par sa­vas sfē­ras pa­stā­vē­ša­nu un veik­smī­gu tur­pi­nā­ša­nos, – tie ir sie­viš­ķā un vī­riš­ķā sfē­ra. Līdz ar to var ap­gal­vot, ka arī svi­na­mās die­nas tiek ie­da­lī­tas sie­viš­ķa­jās un vī­riš­ķa­jās. «Cik var spriest no iz­da­rī­bām un mī­tis­kiem dzīv­nie­kiem, Sve­ču die­na ir sais­tī­ta ar sie­viš­ķo sfē­ru,» no­rā­da A. Ran­cā­ne.

Pa­va­sa­ris ir laiks, kad mos­tas ze­me. No tā iz­riet, ka Sve­ču die­nā sau­le dod pir­mo im­pul­su ze­mes mo­ša­nās pro­ce­sam, bet sau­les un ze­mes sav­star­pē­jā sa­spē­le bei­dzas ar ze­mes ap­aug­ļo­ša­nu – aug­lī­bas sim­bols ša­jos svēt­kos ir ne­iz­bē­gams un go­dā ce­ļams. «Sve­ce lī­dzī­gi kā zars, stabs un miets dau­dzās kul­tū­rās sim­bo­li­zē fal­lis­ko, sa­vu­kārt uguns ir vī­riš­ķā un sie­viš­ķā mij­ie­dar­bī­bas re­zul­tāts. Arī Pēr­kons ir tas, kas ap­aug­ļo zem­i, du­ci­not un sū­tot lie­tu, tā­pēc var teikt, ka Sve­ču die­na ir pirm­ā aug­lī­bas spē­ku vei­ci­nā­ša­nas die­na,» stās­ta fol­klo­ras pa­zi­nē­ja.

Aug­lī­bas as­pekts

Par pa­šu gal­ve­no Sve­ču die­nas ak­ti­vi­tā­ti uz­ska­tā­ma sve­ču lie­ša­na un vei­do­ša­na. Sve­cēm, kas lie­tas ša­jā die­nā, pie­mīt ma­ģis­kas īpa­šī­bas, pie­mē­ram, tās spēj aiz­sar­gāt mā­ju no pēr­ko­na dus­mām un uguns. «Sve­ču die­nā saim­nie­cēm jā­vā­ra put­ra – tik cie­ta, ka sve­ci ta­jā var ie­spraust un tā stāv. Arī šeit no­la­sā­ma aug­lī­bas sim­bo­li­ka – sie­viš­ķā put­ra un sve­ce kā vī­riš­ķī­bas sim­bols. Ir arī sa­gla­bā­ju­šies pie­rak­sti, kas lie­ci­na, ka die­na jā­at­zī­mē līk­smi, brau­cot uz kro­gu dzert alu,» A. Ran­cā­ne skaid­ro, pie­mi­not, ka īpa­ša līk­smī­ba ša­jā die­nā at­ļau­ta sie­vie­tēm – vi­ņām jā­dzer daudz alus un jā­ēd dzēr­ve­nes, lai bū­tu sār­ti vai­gi.

Da­žas no Sve­ču die­nas iz­da­rī­bām sais­tī­tas arī ar bi­tēm. Pro­ti, saim­nie­cei jā­ga­ta­vo vas­ka ri­tu­lis, ko saim­nieks vē­lāk zie­do Ūsi­ņam. «Šī ko­no­tā­ci­ja starp Sve­ču die­nu un Ūsi­ņiem ir kā tilts, kas no­rā­da uz aug­lī­bas as­pek­tu. Ūsi­ņos da­bā sā­kas Sau­les un Ze­mes mī­les­tī­bas kul­mi­nā­ci­ja,» at­klāj pēt­nie­ce un uz­sver, ka tra­dī­ci­jas un iz­da­rī­bas mēdz bla­kus eso­šos svēt­kos at­kār­to­ties, ta­ču tas ti­kai ak­cen­tē šo iz­da­rī­bu no­zī­mī­bu. «Tā­pēc Sve­ču die­nas tra­dī­ci­jās jau­ša­ma lī­dzī­ba ar iz­da­rī­bām, kas rak­stu­rī­gas Me­te­ņiem vai Lie­la­jai die­nai. Arī Sve­ču die­nā jā­lai­žas no kal­na un jā­brauc tā­lu cie­mos, lai vei­ci­nā­tu li­nu aug­ša­nu,» vi­ņa teic.

Ne­drīkst iz­man­tot ada­tas

Sie­viš­ķās ener­ģi­jas klāt­esa­mī­ba pa­redz arī dar­bī­bas ar māj­dzīv­nie­kiem, kas at­ro­das sie­vie­šu pār­zi­ņā. Pie­mē­ram, lai go­vis ne­bi­zo­tu, tām jā­no­berž mu­gu­ra ar le­du. Aiz vir­sot­nes jā­nes mā­jās pī­lā­dzis, lai vei­ci­nā­tu lo­pu lab­klā­jī­bu. Cits ti­cē­jums vēs­ta, ka ap mā­ju jā­ap­velk dzirn­ak­mens – tas uz­ska­tāms par sau­les sim­bo­lu, kas no­dro­ši­nās mu­šu iz­nīk­ša­nu. «Mu­šas, kniš­ļi un odi uz­ska­tā­mi par zem­ākās pa­sau­les ie­mīt­nie­kiem, tā­dēļ sā­kas aiz­sar­dzī­bas ri­tu­āli pret šīs pa­sau­les būt­nēm un ga­riem. Ar­vien tā­lāk pa­va­sa­rī, ze­mei mos­to­ties un ve­ro­ties va­ļā, apakš­ējās pa­sau­les ie­mīt­nie­ki ti­kai ak­ti­vi­zē­sies, tā­dēļ va­ja­dzī­gi šā­di pa­sā­ku­mi,» pa­skaid­ro A. Ran­cā­ne. Bi­te­nie­kiem sa­vu­kārt jā­de­dzi­na ābo­liņš un jā­kū­pi­na bi­šu stro­pi.

Se­nā­kos lai­kos sve­ces lē­ju­ši ne ti­kai no vas­ka, bet arī no tau­kiem, pie­mē­ram, aitas vai liel­lo­pa. Viens sve­ču ra­dī­ša­nas veids pa­redz die­dzi­ņa mēr­cē­ša­nu tau­kos vai vas­kā, bet otrs – tau­ki vai vasks jā­lej spe­ci­āli tam pa­re­dzē­tā for­mi­ņā. «Sve­ces se­nos lai­kos lē­ja arī ci­tās die­nās, ta­ču tās, kas ti­ka ra­dī­tas Sve­ču die­nā, vai­rāk do­mā­tas ma­ģis­kiem no­lū­kiem,» A. Ran­cā­ne ak­cen­tē no­zī­mī­bu. Lai gan, iz­dzir­dot vār­du sa­vie­no­ju­mu «Sve­ču die­na», au­to­mā­tis­ki gri­bas do­māt par sve­ču de­dzi­nā­ša­nu, pēc fol­klo­ras pēt­nie­ces teik­tā, nā­kas at­zīt, ka tā vis glu­ži nav. A. Ran­cā­ne no­rā­da, ka Sve­ču die­nā sve­ces pār­sva­rā tiek lie­tas, ne­vis de­dzi­nā­tas. Pa­stāv vēl arī ci­ti aiz­lie­gu­mi, pie­mē­ram, sie­vie­tes ne­drīkst strā­dāt – īpa­ši tas at­tie­cas uz šū­ša­nu, adī­ša­nu, vēr­pša­nu un ci­tām no­dar­bēm, ku­rās jā­iz­man­to asi priekš­me­ti.

Sa­zi­nā­ša­nās ar die­viem

A. Ran­cā­ne uz­ska­ta, ka Sve­ču die­nas da­tu­ma no­teik­ša­nā sa­vu­laik bi­jis ņemts vē­rā ne vien Sau­les, bet arī Mē­ness ka­len­dārs. «Tās ir ti­kai ver­si­jas, līdz ar to nav vie­nas vien­no­zī­mī­gas at­bil­des,» vi­ņa pa­už. Viens no va­ri­an­tiem, kā iz­skait­ļots Sve­ču die­nas da­tums un ko ņē­mu­si vē­rā arī kris­tī­gā pa­sau­le, ir 40 die­nu pēc Zie­mas­svēt­kiem – tas ir uz­ska­tāms arī par sie­vie­tes at­jau­no­ša­nās lai­ku pēc dzem­dī­bām, ja ve­ra­mies uz zie­mas saul­grie­žiem kā sau­les un gais­mas dzim­ša­nas lai­ku. Sa­vu­kārt īru un ķel­tu va­ri­an­ti pa­redz, ka šo die­nu svin pa vi­du starp zie­mas un pa­va­sa­ra saul­grie­žiem vai arī pēc Zie­mas­svēt­kiem tiek sa­gai­dīts pir­mais piln­mē­ness un no tā pa­rā­dī­ša­nās skai­tī­ta 21 die­na. «Va­ram ti­kai mi­nēt, bet pie­ļau­ju, ka piln­mē­ness ir tas, kas ak­ti­vi­zē sie­viš­ķās ener­ģi­jas un pa­līdz no­ska­ņo­ties uz šā­dām vib­rā­ci­jām,» pa­ma­to A. Ran­cā­ne.

«Sve­ces pār­stāv vie­nu no pa­mat­ele­men­tiem – ugu­ni. Uguns ir at­tī­ro­ša, sar­gā­jo­ša, pie tās var me­di­tēt. Tā iz­nī­ci­na vi­su slik­to, tā­dēļ tā ir tik ma­ģis­ka. Sie­vie­tei dar­bo­ša­nās ap ugu­ni un pa­var­du ir ie­lik­ta no da­bas, vi­ņai ir do­tī­bas sa­pras­ties ar Uguns mā­ti,» pa­ma­to fol­klo­ras pēt­nie­ce Aī­da Ran­cā­ne, ak­cen­tē­jot, ka caur ugu­ni va­ram gūt spē­ju sa­zi­nā­ties ar die­viem.

Arī ūdens ša­jā die­nā ir īpa­ši ener­ģē­tisks un to mēdz ie­vākt ve­se­lī­bas no­lū­kiem turp­mā­kam ga­dam.

Ka­žo­ku uz ot­ru pus­i

Kā lai­ka gai­ta trans­for­mē­ju­si Sve­ču die­nas pa­va­dī­ša­nas tra­dī­ci­jas, un vai mūs­die­nās tās vēl ir ak­tu­ālas? Fol­klo­ras pēt­nie­ce skaid­ro, ka in­for­mā­ci­ja par Sve­ču die­nu un to, ka ša­jā die­nā jā­lej sve­ces, ir sa­gla­bā­ju­sies, ta­ču lai­ka gai­tā, uz­slā­ņo­jo­ties kris­tī­ga­jām tra­dī­ci­jām, iz­vei­do­ju­sies tra­dī­ci­ja nest sve­ces uz baz­nī­cu ie­svē­tīt. Vi­ņa ir pār­lie­ci­nā­ta, ka tra­dī­ci­ju at­jau­no­tā­ji pa­ma­zām lo­ba va­ļā vis­as aiz­mir­stās lie­tas un pa­ma­zām mē­ģi­na svēt­ku at­zī­mē­ša­nu re­in­kar­nēt. «Sve­ču ga­ta­vo­ša­na ir ļo­ti ma­ģisks un aiz­rau­jošs pro­cess arī mūs­die­nās. To var da­rīt gan no ga­ta­va vas­ka, ie­gā­dā­jo­ties vas­ka plāk­snī­tes, – tā ir ātr­a, vieg­la un skais­ta me­to­de. Lē­nāk sve­ču ga­ta­vo­ša­na no­ris ar die­dzi­ņa mēr­cē­ša­nu vas­kā,» A. Ran­cā­ne iz­skaid­ro ie­spē­jas.

«No sa­vas pie­re­dzes va­ru teikt, ka dar­bo­ša­nās ar sve­cēm ve­di­na do­mas uz pa­va­sa­ri un aug­lī­bu. Tas mu­di­na mest ka­žo­ku uz ot­ru pus­i. Es­mu sve­ces da­ri­nā­ju­si abos vei­dos, tās ir sa­gla­bā­tas, un de­dzi­nu tās sva­rī­gā­kos dzī­ves brī­žos. Pērn sa­nā­ca Sve­ču die­nu pie­nā­cī­gi no­svi­nēt – ar ār­ā ie­ša­nu, sau­les sau­kša­nu, vas­ka zie­do­ša­nu, put­ras vā­rī­ša­nu un ci­tām iz­da­rī­bām,» vi­ņa at­mi­nas un teic, ka šo­gad Sve­ču die­nas svi­nī­bas aiz­va­dīs Kat­la­kal­nā, kur uz­ai­ci­nā­ta pa­vie­so­ties.

TI­CĒ­JU­MI PAR SVE­ČU DIE­NU

  • Sve­ces le­jot, jā­sme­jas, tad tās la­bi deg.
  • Ja Sve­ču die­nā brauc me­žā – čūs­kas iet mā­jās.
  • Lai va­sa­rā go­vis ne­ēs­tu dun­du­ri, Sve­ču die­nā tās va­jag maz­gāt ar snie­gu.
  • Ne­drīkst adīt – ci­tā­di lo­pi krū­mos iz­dur sev acis.
  • Ja Sve­ču die­na ir ap­mā­ku­sies un snieg sniegs – bi­tes daudz spie­to un tām ir daudz me­dus.
  • Ja Sve­ču die­nā sau­le gai­ši spīd – nāks vēl vai­rāk snie­ga, ne­kā pirms tam ir sni­dzis.
  • Ja Sve­ču die­nā snieg vai pu­ti­na – gai­dā­ma sil­ta un lie­tai­na va­sa­ra; ja skaidrs laiks – sau­sa.

SVE­ČU DIE­NA CI­TĀS KUL­TŪ­RĀS

«Sve­ču die­na rak­stu­rī­ga ne ti­kai Lat­vi­jā, bet tiek pla­ši svi­nē­ta vi­sā Eiro­pā. Īri Sve­ču die­nu pat ie­kļā­vu­ši ga­da ri­tē­ju­ma as­to­ņos sva­rī­gā­ka­jos svēt­kos, vi­ņi to sauc par Im­bolk. Ša­jā die­nā vi­ņi ceļ go­dā die­vī­bu Bri­gi­tu, kas ir sie­vie­šu aiz­gād­ne. Cit­viet, pie­mē­ram, Zie­meļ­ame­ri­kā, to sauc par Murk­šķa die­nu, jo no mie­ga mos­tas dzīv­nie­ki. Kai­mi­ņu tau­tām krie­viem, po­ļiem un balt­krie­viem Sve­ču die­nu sauc ar pēr­ko­nu sais­tī­tā vār­dā – Grom­ņi­ca,» pa­sau­les ap­vār­šņus at­klāj A. Ran­cā­ne.

PA­SĀ­KUMS

Sve­ču res­to­rāns Rī­gas at­slē­ga arī šo­gad, 2. feb­ru­ārī, pulk­sten 18.18 tur­pi­nās pirms ga­da aiz­sāk­to tra­dī­ci­ju svi­nēt Sve­ču die­nu, cen­šo­ties ie­vē­rot lat­vis­kās tra­dī­ci­jas. Par go­du svēt­kiem res­to­rāns sa­rū­pē­jis īpa­šu te­ma­tis­ko prog­ram­mu. Ro­ta­ļas, dzies­mas un dan­či būs fol­klo­ras ko­pas Zvīg­zna pār­val­dī­bā, ne­iz­tiks bez ēša­nas, alus dzer­ša­nas un sve­ču lie­ša­nas. 

Ne­pa­rasts šo­gad so­lās būt res­to­rā­na no­for­mē­jums, jo tel­pas iz­gais­mo­ša­nai sa­dar­bī­bā ar Sve­ču is­ta­bu sa­rū­pē­ti vai­rā­ki sim­ti Do­be­lē iz­ga­ta­vo­tu sve­ču, kas svēt­ku va­ka­rā cen­tī­sies aiz­stāt elek­trī­bu.

Svarīgākais