CILVĒKSTĀSTS: Liktenīgās lomas

Elvīra Rimicāne ir nelabojama optimiste, kas ikkatrā dzīves pagriezienā raudzīs atrast pozitīvo. To likteņa cilpu viņai nav trūcis – vairākkārt nācies mainīt dzīves vietas un arī lomas – bijusi gan lopkope, gan diplomēta aktrise, kas spēlējusi vairākas sezonas Jaunatnes teātrī, gan pastniece, gan skolotāja. Nu gluži kā Ilzes Kalnāres romānā Aktrise Ragārēs.

No Elvīras Rimicānes plūst īsta, pozitīvi lādēta enerģijas plūsma. Brīžam šķiet, ka esam pazīstamas jau ilgāku laiku, jo viņai ir tas talants pie cilvēkiem iet ar atklātu sirdi un skatu. Tāds viesmīlības un atsaucības gēns ir daudzos Latgales ļaudīs. Un, lai gan Elvīra dzimusi Sēlijas pusē – Jēkabpils novadā, vecmāmiņa jeb babiņa nākusi no Preiļiem, tāpēc Latgalē viņai ir ciešas saknes. Pašlaik viņa varot teikt, ka te, Pušmucovas pagastā (Ciblas novads), ir savējā, lai gan no sākuma visādi bijis. Latgales laukos nodzīvots gandrīz gadsimta ceturksnis. Bet līdz tam bijusi gan saulainā bērnība Jēkabpils pusē, gan skološanās dažādās vietās – Bērzgales, Mālpils, Zasas un Siguldas skolās. Lai gan jau Siguldas tautas nama dramatiskā kolektīva, kurā darbojusies arī Elvīra, režisore tā vien mudinājusi izmēģināt spēkus uz profesionālās skatuves, sākotnēji meitenes domas vairāk grozījušās ap lauksaimniecību, taču pietrūcis vien punkta, lai nokļūtu agronomijas studentu pulkā. Pēc gada, ko nolauzusi jaunlopu fermā, Elvīra ļāvusies pierunāties un aizbraukusi stāties Latvijas Konservatorijas teātra fakultātē. Konkursu izturējusi, bet mammai gan neko nav teikusi, un līdz pat beigšanai viņa bijusi pārliecināta, ka meita apgūst šuvējas prasmes (pat diplomdarbu it kā izstrādājusi  – izšuvusi linu svārkus). Kas sekojuši līdzi Jaunatnes teātra iestudējumiem, iespējams, atcerēsies Elvīru kā Gulbjbaltīti tāda paša nosaukuma Augusta Strindberga lugā, Milduku stāstā par Grīziņkalna zēniem, Sabīni Es savos zābakos. «Kad te nonācu, visi vietējie tā vien uz mani skatījās – ko Gulbjbaltīte šeit dara?» atceras Elvīra.

Izvadītāja un kāzu rīkotāja

Kā ceļš atvedis tieši uz šejieni? Bija 90. gadu sākums. Tad jau bija izjukusi viņas pirmā laulība, Jaunatnes teātris kā kuģis bez kapteiņa dreifējis – nebija zināms, vai tas kur piestās. Lomu arī nebija. Tad draudzene ieteikusi atsaukties uz iepazīšanās sludinājumu kādam vīrietim no Latgales. Sākuši sarakstīties, un – 1991. gada

19. augustā sarunājuši, ka Elvīra brauks uz Pušmucovu pie Aleksandra. Jā, tieši todien, kad sācies pučs. Pat svārstījusies  – varbūt tomēr atlikt, jo tā ir zīme, ka nav jābrauc. Taču Aleksandrs atbraucis pretī, un kā nu viņa teiks, ka nekur nedosies? Jābrauc! «Ierados šeit un domāju – nē, nevarēšu te dzīvot. Kā te visi skatās uz mani! Aktieris jau sajūt tās emocijas. Ja ir labi, tad tev spārni izplešas, bet sākotnēji te bija tāds kā loks,» pirmās izjūtas atminas Elvīra.

Arī kultūras šoks bijis pamatīgs. Jo kas tad laukos ir galvenais? Jubilejas, kāzas, bēres. Zinot, ka viņa ir aktrise, ļaudis kā pašu par sevi saprotamu faktu uztvēruši to, ka diplomēta skatuves meistare varētu uzņemties izvadītājas lomu. Kad atrunājusies, ka nekad to nav darījusi, bijusi vietējo kārta brīnīties: tu, aktrise, un neproti izvadīt? Lugu vari nospēlēt, bet šito – nē? Viņa atkal pretī: nu, bet lugai taču gatavs teksts, bet te? Izstīvējusies, bet neko darīt – bija vien jādara. «Zināt, kā es bēru runas rakstu? Stāstu veidoju kā aizgājēja teikto palicējiem. Dažkārt gan tas stāsts neparko neveidojas, un tad, šķiet, man palīdz tas tur – augšā! Ir gadījies, kad pēkšņi naktī pielecu kājās, jo saprotu, kā veidot runu. Ja tuvinieki nevar neko par aizgājēju pateikt, tad meklēju viņa bijušos kolēģus, draugus, mudinot par mirušo atcerēties ko labu. Tad vismaz var pagriezt to runu uz to, cik labs darbinieks vai draugs viņš bijis. Taču ir tādi ļaudis, par kuriem neviens neko lāgā nevar pateikt. Nav 15 minūšu runu ar ko aizpildīt – vai tas nav traki? It kā tevis nemaz nebūtu bijis!» Elvīra noplāta rokas, piebilstot, ka gadās arī priecīgāki mirkļi, piemēram, kāzas. Tās nekad nevadot pēc vienas šnites. Rakstot scenāriju no jauna, meklējot katram citu akcentu. Nekad nepiekrītot ko vadīt pēdējā brīdī, jo izlāpīties ar tukšām frāzēm esot zem viņas goda.

Pastniece un skolotāja

Vēl šo pusi palīdzējis iepazīt tas, ka sākusi strādāt par pastnieci. Bijis gan solīts, ka būs vieta kultūras namā, taču – nekā! Bet vai tālab nokārsi rokas, ka neesi dabūjis cerēto? Kad ne, tad ne. Ņēmusi pasta somu un likusi plecā. Galu galā tas bijis pat forši, jo iepazinusies ar pagastu un cilvēkiem. Pēc kāda laika viņu uzrunājusi skolas direktore – vai negribot vadīt teātra pulciņu? Protams, ka gribot. Tolaik Pušmucova bija Ludzas rajonā. Prasījusi – vai te Teātra svētki arī ir? Nav? Tad būs! Uz Pušmucovas skolu sākuši braukt Ludzas rajona skolēnu teātri, ļāvuši katram pa 15 minūtēm uzstāties, lai skatītāji nenogurst. Braukuši arī uz Lietuvu, bet tad tas apsīcis, jo kļuvis par dārgu. Tomēr  – par spīti visam (arī bērnu skaita kritumam – skolā tas noslīdējis līdz 60), Pušmucovā skolēnu teātris joprojām darbojas. Un ik 1. septembri bērnu bariņš viņu uzmeklējot un piesakoties trupā. Vai pašai nepietrūkst teātra gara? Nē, sekojot teātra notikumiem no šejienes. Aizbraucot uz Rīgu, Daugavpili, kur spēlē viņas kursa biedri. Viņi ik pa laikam ciemojoties Pušmucovā. Regulāri sazvanoties, uzturot draudzību dzīvu. Pēdējo reizi satikušies pērn novembrī Rīgā, jo par Jaunatnes teātri iznākusi grāmata. Satikusi tad gan savējos, gan vecāka gadagājuma aktierus. Arī bijušo teātra galveno režisoru Ādolfu Šapiro. Viņš teicis, ka, lai gan mītot Maskavā, sekojot līdzi, kā viņa aktieriem ejot. Esot priecīgs par Elvīru, ka tā esot savu dzīvi ierīkojusi, nevis nokārusi degunu. «Es to uztveru tā: nu nav tā teātra, ko tur vaimanāt un nīkt. Ja esi radošais, vari kaut tuksnesī dzīvot – atradīsi, kur savu enerģiju likt. Vajag atrast vietu, kur esi vajadzīgs,» iesaucas aktrise, piebilstot, ka esot laikam nelabojama optimiste  – vienmēr cenšoties notikušajā atrast labo, nevainot dzīvi un citus. Galu galā vislabāk viss redzams no atstatuma – arī tie skumjākie brīži. Jo bez tiem mēs nebūtu tie, kas esam.

Saimniece un mamma

Elvīra mudina cienāties ar pašas brūvētajiem labumiem – biezpiena sacepumu ar rozīnēm, pašas sietu sieru. Viņa vēl piebilst, ka to ne tikai pati gatavojusi, bet arī piens ir no pašas gotiņas nācis. Tiešām? Nu ja – kā tad laukos bez govs, it īpaši, ja dzīvo savā mājā. Brūnaļa vārdā Nīla. Pirmpienīte, kas pirkta Zilupē, kur ar vecāko dēlu atraduši īstu Latvijas brūno. Gribējusi tieši to šķirni – jo, lai gan tā varbūt nedod tik daudz piena kā citas, piens esot garšīgāks un saldāks – tāds, kādu viņa atceras no savas bērnības. Kāpēc tāds eksotisks vārds? Vārds jāveido no lopiņa tēva un mātes vārdiem. Visādi lauzījuši galvu, bet no esošajiem burtiem iznācis vien Nīla. Lai tad nu tek piens kā šī varenā upe. Tiesa, ir savs grūtums, un arī siena gādāšana gadā izmaksā apmēram 200 eiro. Par laimi, par lauku appļaušanu izmaksātās kompensācijas to visu ļaujot dzēst. Bet tas ir arī liels atspaids, jo nav jāprāto, ko uz galda liksi. Ir piens, biezpiens, sviests, ir citi gardumi. Ja vēl klāt pašu audzēta cūka, kartupeļi un dārza labumi, tad paēdis būsi vienmēr. Vecākais dēls Andris, kas izstudējis meža lietas, atvedot diļļu vai ķimeņu eļļu no Liepkalniem. Un mielasts gatavs.

Elvīra pasmejas, ka Andris skatuves dēļus dabūjis mīt jau bērnībā. Atceroties, kā Leldes Stumbres lugā Andersons viņš un vēl citi bērni darbojušies. Beidzoties luga, aizveras priekškars, bet publika smejas un aplaudē kā traki. Atveras – aplausi normāli, aizver – atkal sit uz nebēdu. Izrādās, bērni danco pa skatuvi un klanās. Arī Andis, mazais puika, kas tagad mācās 7. klasē, darbojoties skolas teātrī. Iespējams, ka viņš ar laiku varētu būt mākslinieks vai arhitekts, jo ļoti labi zīmējot. Mākslas skolas skolotāji pat uzteicot par talantu. Pēc pamatskolas domā iet mācīties uz Makašāniem – uz Amata vidusskolu. Ko dara meita Anita? Pabeigusi medicīnas koledžu un strādā ātrajā palīdzībā. Smags darbs, nopūšas mamma. Viņa pastāstīšot, kā meita nokļuvusi medicīnā. Astrologs un dziednieks, kurš bijis kādā pasākumā, teicis viņai: «Tas cilvēks, ko tu ārstēsi, no tavas rokas ātri izveseļosies. Bet – ja kādam jāaiziet, viņš to izdarīs bez mocīšanās.» Anita to visu ņēmusi vērā un mākslinieces ceļu negājusi, lai gan mammai to būtu paticis redzēt, jo meita skaisti dziedot un spēlējot klavieres. Bet par aktrisi? Nē – to gan ne! Elvīra papurina galvu. Žēl gan, ka pēc Kārsavas vidusskolas, kad meita stājusies Rīgas Stradiņa universitātē (RSU), pietrūcis punktu, lai tiktu budžeta grupā. Tikusi vien maksas, bet – kā gan viņa viena pati lai pavelk to milzīgo summu? Ja gadā knapi nopelnot ap pāris tūkstošiem, bet par mācībām jāatdod gandrīz trīstik. Nu nevarējusi tādu summu pacelt. Tad nu norunājušas, ka mācīsies medicīnas koledžā. Tad arī vieglāk būs pamest, ja izrādīsies, ka tas viss nav pie dūšas. Taču izrādījies, ka patīk. Bēdīgākais ir tas, ka nu jau no tajā gadā RSU budžetā grupā tikušajiem vairāki mācības neturpina, bet tiem, kam tā varbūt ir sirdslieta – no studijām augstskolā bija jāatsakās.

«Es meitai saku – varbūt tagad mēģini stāties augstskolā. Viņa teic – nē, tad jāsāk atkal viss no gala. Ja vēl ņemtu vērā koledžu un ieskaitītu vismaz otrajā vai trešajā kursā – tad vēl varētu. Tagad brauc uz Rīgu un apgūst zinības, lai varētu iegūt augstāko ārsta palīga kvalifikāciju,» teic triju bērnu mamma.

Studente un mājas īpašniece

Arī pašai nācies 2000. gadā vēlreiz sēsties skolas solā, jo vajadzējis iegūt pedagoģisko izglītību. Izvēlējusies Rēzeknes augstskolā studēt neklātienē vēsturi. Kāpēc to? Jo vēstures skolotāja aizgājusi pensijā, un tad runājušas ar direktori, ka – pedagoģija jāmācās tā vai tā, tad nu jāapgūst papildus vēstures zinības. No 25, kas sākuši studijas, pabeiguši vien trīs. Tas tiešām bijis grūti. Daži vietējie pasniedzēji bijuši, kā Latgalē sakot – ģiki, pretēji rīdziniekiem, kas bijuši pretimnākošāki un saprotošāki. «Kāda vietējā pasniedzēja eksāmenā daļu no mums pieņēma, tad paziņoja, ka esot nogurusi, jo nule atgriezusies no ārzemēm, un otra puse tā arī palika aiz durvīm. Bet man izglītības pārvalde pēc tam pārmeta, ka neesmu nokārtojusi eksāmenu. Bet ko tad es varēju darīt, ja pasniedzēja nepieņem? Par spīti visām grūtībām, neatkāpos – cīnījos kā lauva. Es arī pret visu tā izturos – ja daru, tad daru no sirds un kvalitatīvi. Varbūt ir, kam tas netīk, taču mani tas apmierina,» strikti nosaka skolotāja Rimicāne.

Tas pats attiecoties uz mājas celtniecību. Neatkāpjoties – par spīti visam. Ar vīru nopirkuši kaimiņos – Līdumnieku pagastā – māju, ko pa daļām atveduši uz šejieni, jo ēka, kurā dzīvojuši, tiešām draudējusi vienā dienā uzkrist uz galvas. Salikuši pēc projekta, ko iepriekšējā saimniece bija saglabājusi no pirmās Latvijas brīvvalsts laikiem. Kad piedzimis mazais puika, uzlikuši ranillas jumtu. Tā soli pa solim čubinājuši. Par laimi, ir mežs pusotra hektāra lielumā, kas dodot atspaidu. Kad vīrs aizgājis mūžībā, kaut kā rokas nolaidušās, bet tad vecākais dēls sācis mudināt: «Mamm, nu nemet plinti krūmos, turpini!» Tagad varot apliecināt  – kad ir depresija, to var pārvarēt darbojoties. Saspļāvusi saujās un  – uz priekšu. Māja nu apšūta ar koka dēļiem, ap logiem koka špices. Lai gan daži smejot, ka viņai te būšot tāds ķeremoks krievu stilā, bet nu griboties šeit tādu, vēsturiski ieturētu, ēkas stilu.

Taču lielākais prieks esot par to, ka nu viņai esot vanna. Kad ar pirmo vīru dzīvojusi bēniņos Jelgavā – tur nav bijis ne ūdens, ne vannas. Arī vēlāk Rīgā tādu ērtību nebija. «Beidzot es 53 gadu vecumā varu ieiet savā vannā. 21. gadsimts ir atnācis arī pie manis. Jā, pirtiņa mums ir, bet – kad fiksi jānoskalojas, nav kur iet. Visi tagad apbrīno – nu tev šāds luksuss. Bet es saku – jums daudzdzīvokļu namos visu laiku ir visas labierīcības. Man nekad nav bijusi māja, esmu nabadzībā augusi, tāpēc sev nosolījos – es izmācīšos, strādāšu, un man būs māja,» noskalda namīpašniece, kas pēc horoskopa esot Mežāzis, Tīģera gadā dzimis, tāpēc neatlaidības viņai no dabas netrūkstot.

Lai gan viņai esot maza alga, taču  – ja esot izvirzījusi mērķi, ka vajag māju, arī tāds šķērslis viņu neatturēs. Visa nauda tiešām aizejot meistariem; izskaitījusi, ka īstenībā mēnesī ar dēlu iztiekot ar 20 eiro. Nu šomēnes puikam, kas strauji augot, jāparedz nauda gumijas zābakiem. Dzīvojot taupīgi – apģērbu sev pati šujot un pārtaisot. Reizēm domājot: «Jēziņ, kāpēc agrāk tik izšķērdīgi dzīvoju?» Taču patiesībā viss esot labi: ēdot dzīvu pārtiku, arī speķi un taukus, tomātus, kartupeļus. Skolā kolektīvs labs. Bērni arī. Un galvenais – šeit viņa jūtas piederīga.