DZĪVESSTĀSTS: Nemainīga pievienotā vērtība

«Šopavasar jūtos ļoti dažādi dažādās vietās. Šis ir pavisam citāds pavasaris nekā iepriekš, bet arī darbi ir atpakaļ. Mājās jūtos pavisam atšķirīgi nekā tad, kad esmu grupas mēģinājumu telpā – tur atgriežas klasiskā Māra,» gadu pēc meitiņas dzimšanas stāsta grupas Astro’n’out soliste un radio pieci.lv ētera balss Māra Upmane-Holšteine.

Māras un viņas vīra mūziķa Goran Goras (īstajā vārdā Jānis Holšteins-Upmanis) pirmdzimtajai meitiņai Ronjai 12. aprīlī apritēja pirmais dzīves gadiņš. Šis bijis trauksmains, neziņas pilns, pārsteigumiem bagāts un pāri visam neaizmirstams gads viņiem visiem.

Jaunās dzīves simbols

«Nesen pastaigās ar Ronju atceros, kā jutos pagājušajā pavasarī, uznāca pēkšņs atmiņu uzplūdums. Pērn, braucot uz dzemdību namu, bija ļoti slikts laiks, bet nākamajā dienā, kad Ronja jau bija piedzimusi, krasi nomainījās gadalaiki. Atceros, ka iznācu no Rīgas Dzemdību nama, braucu mājās un prātoju, kā tā var būt – man ir ne tikai cita dzīve, bet arī simboliski nomainījies laiks aiz loga. Pirmās pienenes man acīs raisīja asaras, tās simbolizēja jaunos dzīves apstākļus. Pēc pirmās pastaigas sajūsmā nesu mājās tepat maskačkā noplūktu pieneni,» sentimentālajās atmiņās gremdējas Māra.

Viņa atzīstas, ka dzīve pirms tam domās šķiet drusku izgaisusi, tāpēc ir grūti vērtēt, kā bija un kā ir. «Es esmu mamma. Tā ir ļoti liela pārmaiņa, un tas nozīmē daudz. Vislielākās pārmaiņas ir visgrūtāk noformulējamas, jo patiesībā tās ir tieši tik vienkāršas. Esmu mamma, un man ir bērns. Tas ir nācis klāt Mārai, kura muzicē un grib darīt arvien ko jaunu. To, ka man ir meita, es nekad neaizmirsīšu, tas ir kaut kas vairāk par visu citu. Tagad ir sajūta, ka man ir nemainīga pievienotā vērtība. Manai būšanai uz šīs zemes ir nemainīgi lielāka loma,» viņa ļaujas filozofijai.

Vērtību gradācija

Jaunā mamma neslēpj, ka meitas piedzimšana neapšaubāmi veicinājusi vērtību gradāciju un nozīmīgā pārvērtēšanu. Viņa teic: «Atceros, es vēl ar punci braucu garām Vecrīgai un diezgan vīzdegunīgi nosmaidīju, ka viņi visi vēl nenojauš, kas ir dzīves īstā jēga. Tusiņi tagad liekas tik otršķirīgi, lai gan agrāk tā likās īstā dzīve – tikt ielās un komunicēt ar maksimāli daudziem cilvēkiem. Tagad tieši gribas nenogurdināt sevi cilvēkos, bet pataupīties ģimenei.»

Mājām nešaubīgi esot mainījusies nozīme, un vilkme pēc savas vides ar mīļajiem nav salīdzināma ne ar ko citu. «Es vienmēr steidzos uz mājām, jo zinu, ka šis mazais ķipars mani gaida. Mājas ir miera osta, šeit mēs esam mierīgi. Man ir paveicies ar vīru, kuram ļoti patīk gatavot ēst, viņš ir virtuves pārvaldnieks un lutina abas savas dāmas ar gardiem un veselīgiem našķiem. Ar mājām man asociējas tas, ka šeit apkārt ir ne tikai meita un vīrs – man ir svarīgi, lai zvana attālumā būtu arī mana mamma, vecmamma un citi tuvinieki. Man būtu grūti dzīvot ārzemēs, jo tur es justos viena. Man svarīgi, lai visi ir rokas stiepiena attālumā. Šķiet tik jauki, ka uz jubileju var ierasties divreiz vairāk cilvēku nekā plānots – lai ir ciema sajūta, sava mafija un aizmugure,» Māra smaidot vaļsirdīgi stāsta.

Apsolījums sev

Viens no mērķiem, plānojot mazuli, mūziķei bijis pēc iespējas ātrāk atgriezties darbos. «Tas bija vienīgais, kas mani varēja pierunāt kļūt par mammu – apsolījums sev. Biju pārliecināta, ka neko pārāk tas nemainīs, zināju, ka es biju un palikšu mūziķe. Tolaik arī lasīju un meklēju piemērus, bet neizpratu, kādēļ pie mums, Latvijā, to nav daudz – mammu, kuras pēc bērniņa piedzimšanas aktīvi turpina muzicēt. Un pavisam maz piemēru pat arī ārpus Latvijas atradu ar mammām, kuras ar mazo blakus aktīvi rakstītu orģinālmūziku, ārpus šūpuļdziesmām, un tas mani biedēja. Savukārt tagad, esot otrā pusē, domāju, ka tas tomēr ir par pārsteidzīgu skriet atpakaļ darbos. Bet, no otras puses, ja atliek bērnu tikai karjeras dēļ, labāk ieplānot drīz atgriezties darbos nekā nedzemdēt,» viņa domā, bet pauž sapratni pret visām situācijām un apstākļiem. «Protams, zinu arī mammas, kas saplānojušas darbus un uz tiem netiek. Jo dzīve ar bērnu ir absolūti neparedzama – tu nezini, kā mazulītis uzvedīsies, kā tu ar viņu jutīsies.»

Divus ar pusi mēnešus pēc mazās Ronjas piedzimšanas Mārai bija ieplānota grupas radošā nometne – tajā līdzi devās gan jaundzimušais, gan vīrs Jānis. «Lai gan braucām visi kopā, tāpat bija grūti saņemties. Bija sajūta, ka daudz esmu prom darbā un tikai atnāku mazo pabarot. Tā man bija tāda maza miele. Bet kaut kad tas pirmais solis ir jāsper. Tiklīdz sākām kopā spēlēt un jutu, ka atveras balss, viss bija super. Jūtu, ka tad, kad esmu pamuzicējusi un bijusi savā profesionālajā dzīvē, arī mājās nāku ar citu duku – man ir spēks čubināties ar meitu. Ja visu dienu ir jābūt tikai mājās ar bērnu, tad no tā morāli nogurst. Esmu par to, ka mammām vajag kaut ko sirdij, ko darīt. Taču ar noteikumu, ka darbs nepārņem visu dzīvi,» viņa spriež.

Izaicinājums

Tieši tāpēc Māra apņēmības pilna atgriezusies ierastajos darbos un ļāvusies arī neplānotiem izaicinājumiem, kas bagātina. Nupat beidzies kārtīgs pienākumu maratons – mūzikas rakstīšana Māra Martinsona filmai Romeo n’ Джульетта. «Nebiju rakstījusi mūziku kopš brīža, kad sāku gaidīt Ronju, jo domas pārslēdzās citos virzienos – bija Astro’n’out jubilejas koncerts, pēc tam jau bija liels vēders un jāiet uz bēbīšu skolām, enerģija novirzījās prom no radošās dzīves. Māris ar savu piedāvājumu pirms trim mēnešiem mani steigšus iegrūda atpakaļ darbos.» Tagad, kad darbiņš ir izdarīts, Māra prāto, ka aicinājums bija ļoti pārsteidzošs un absolūti negaidīts – jo īpaši tāpēc, ka kopš meitas dzimšanas mūziķe vēl neko jaunu nebija sarakstījusi. «Nebija pamata domāt, ka es to nevarētu izdarīt, bet nebija arī īsti pamata domāt, ka es to varētu,» viņa paškritiski smej.

Neskatoties uz visiem «bet», noraidīt līdz šim nebijušo iespēju Mārai neesot pat nācis prātā. «Es teicu, ka neko tādu neesmu darījusi, bet ka man ir āķis lūpā. Sākumā gribēju noskatīties filmu un tad saprast, vai man raisās domas. Tad sajutu labo sajūtu, kas bijusi agrāk – ja jutu, ka uzreiz gribas rakstīt, zināms, ka viss izdosies. Bet, ja uzreiz tas nav jūtams, labāk šim piedāvājumam teikt nē. Sāku skatīties filmu, un nācās vairākkārt uzlikt pauzi, jo gribējās pierakstīt to, kas skan galvā. Tad arī sapratu, ka būs aršana!»

Mākslinieka liktenis

Darbs pie filmas mūzikas esot bijis liels pārbaudījums. Māra vērtē: «Ļoti īsā laikā nācās nodot ļoti dažādu muzikālo materiālu. Būs dzirdami gan tautasdziesmas motīvi, gan deviņdesmito gadu krievu rokmūzikas tradīcijās ieturēta tēma, gan reps, gan vienkārši instrumentāli, kāpinoši motīvi ar akustisko ģitāru, klavierēm. Bija ļoti interesanti skatīties un domāt, kas dažādās ainās varētu piestāvēt, un tad mēģināt kaut ko radīt, jo līdz šim esmu rakstījusi mūziku daudzmaz līdzīgās noskaņās.» Ieguldījumu projektā Māra vērtē kā izdevušos, jo tas ne tikai ļāvis atsākt radošu darbošanos, bet arī savedis kopā ar daudzām citām muzikālām personībām, ar kurām citos apstākļos nebūtu iespējas satikties. Šampanietis vēl nelīst, jo palikušas mazas astītes, kas jāpaveic, bet zināms, ka lielu pārsteigumu vairs nebūs – filmas veidotāji iepazinušies ar materiālu un atzinuši, ka labojumi būs minimāli un tīri tehniski.

Pēc mūzikas sarakstīšanas un nodošanas mūziķi neatstājot sajūta, ka kaut ko varēja darīt citādi, taču tas, pēc Māras domām, esot tāds kā mākslinieka liktenis, jo vienmēr parādīsies jauni rakursi. «Tagad, kad zinu filmu jau tik labi, lai citētu līdzi, ieraugu varoņiem citas šķautnes un parādās idejas, kāda mūzika ainām piestāvētu vēl precīzāk. Bet vislabāk man patīk palikt pie pirmās melodijas idejas, jo tā var paļauties uz dabīgi dzimušu pirmo impulsu. Vēlāk iedomātais sanāk vairāk ar prātu plānots, aranžijas matemātika,» viņa analizē radošo procesu.

Sapnis par radio

Radio pieci.lv klausītāji būs pamanījuši un novērtējuši vēl kādu Māras jauno profesionālo šķautni – darbu radio. Kādiem apstākļiem jāpateicas par šādu pavērsienu? «Radio cilvēki mani uzrunāja jau tad, kad gaidīju Ronju. Biju priecīga, bet teicu, ka šobrīd nekādi. Tad tikāmies vēlreiz vēlāk, kad Ronja jau bija mazliet paaugusies, un es piekritu. Darbs radio man, godīgi sakot, bija vecs sapnis. Vienmēr esmu gribējusi to pamēģināt. Radio katra diena ir citāda – vienu dienu jūtos kā zivs ūdenī, bet citā saprotu, ka primāri tomēr esmu mūziķe. Reizēm ceru, ka tādēļ, ka esmu Astro’n’out Māra, klausītāji man piedod dažas kļūdas. Lai gan pavisam godīgi – man ir žurnālista diploms un visas tiesības mēģināt to darīt. Studiju laikā sapņojām par saviem žurnāliem un savām programmām – esiet uzmanīgi ar to, ko vēlaties, tas viss var piepildīties,» Māra vērtē jauno izaicinājumu un salīdzina to ar senu sapņu piepildījumu.

Līdzās jau minētajām aktivitātēm mūziķe atsākusi sparīgi darboties arī grupā – pašlaik norit darbs pie jaunā albuma, un aiz kalniem nav arī singla nodošana klausītāju vērtējumam. «Maijā plānojam laist klajā jauno singlu, rakstām arī citas jaunas dziesmas. Katrā dzīves posmā ir citas lietas, par kurām ir aktuāli runāt. Šinī brīdī – maza cilvēka ienākšana pasaulē liek pārvērtēt, kas ir dzīvē galvenais. Nesvarīgi sāk šķist teksti, par ko agrāk dziedāts,» par pagātnes un tagadnes apstākļu saspēli domā Māra.

Skumjas un laime

Darbīgā mamma neslēpj neizpratni par situāciju, kas paģēr mammām tikt galā ar visu – spēt būt veiksmīgai karjerā, labai mammai un lieliskai sievai, un to visu bērna pirmajā dzīves gadā. Pēc viņas domām, ir labi uz to tiekties, taču jaunie, vēl neizprastie apstākļi un milzu ambīcijas uzreiz pēc dzemdībām nereti iedzen sievieti emociju strupceļā. Māra atceras: «Arī man bija pēcdzemdību skumjas, un ir labi, ka Jānis spēja mani atbalstīt. Citi vīri varbūt nosaka, ka sieva sajukusi prātā un lai pati arī tiek galā. Bet vīram šajā brīdi jābūt blakus.» Lai gan laikam pēc dzemdībām raksturīgi arī neizprotamu skumju brīži, Māra secinājusi, ka tie ir vērtīgi ar to, ka mijas ar milzīgu laimi – tāpēc var droši sacīt, ka nekas nav tikai balts vai melns. «Manuprāt, mūsdienu individuālisma laikmetā mēs par maz runājam par to, ka ir normāli arī netikt ar visu galā. Katra mamma ir citāda, katrai ir cits emocionālo un fizisko spēju slieksnis. Tādēļ ir normāli atzīt, ka bērnu audzināt nav viegli, īpaši, ja vēl pa vidu tam gribas atrast sevi. Tieši tas arī mani iemeta jautājumu jūklī – es vairs nesapratu, kas esmu, jo iepriekš šķita, ka sinonīms vārdam Māra ir mūziķe. Negribu taisīt no tā nekādu bēdu ieleju, jo patiesībā šis ir bijis fantastisku pārmaiņu gads. Līdz šim šķita, ka mūzika ir labākais, kas man ir, bet tad vienu dienu saprotu, cik tas viss patiesībā bija salīdzinoši mazs. Protams, man arī tagad ir muzikālās ambīcijas, bet nu es tās vispirms izdalītu ar divi un padomātu, kur tajā visā parādās mana meitiņa,» viņa sapratusi.

«Vienmēr esmu domājusi, ka protu uztvert sīkumus un brīnīties par lietām, ko citi palaiž garām. Bet tagad, kad man ir Ronja, es no jauna pieķeru sevi jūsmojam par sīkumiem. Tas nozīmē, ka tas bija pazudis un nevar saprast, kurā brīdī,» Māra atklājusi, kā mazā meitiņa ļāvusi lauzt vecus priekšstatus par sevi un dāvājusi spēju atkal paraudzīties uz pasauli caur neierastu prizmu. «Reiz, redzot ezīti, es ar lepnumu domāju, kā meitai to pirmoreiz parādīšu. Vai jūru. Pati sāku lietas ieraudzīt kā pirmoreiz, iztēlojoties, kā to redz bērns. To, ka kaut kas bija pazudis, saprotam tikai tad, kad to atkal iegūstam,» viņa neslēpj prieku.

Citā līmenī

Vērtējot, kā Ronjas piedzimšana ietekmējusi Māras un Jāņa savstarpējās attiecības, viņa teic: «Man šķiet, kamēr mēs vēl jūtamies jauni mammas un tēta lomās, tikmēr vīra un sievas loma mazliet pakārtojas tam. Ir kaunīgi to atzīt, bet, no otras puses, šis ir mūsu pirmais dzīves gads trijatā, un tas ir normāli, ka bērns ir prioritāte. Bet, protams, arī mūsu attiecības mainās un aug. Kopš meitas ienākšanas ģimenē mums bijuši tāda veida strīdi, kādu nav bijis agrāk. Un tas parāda, cik ļoti tas mazais cilvēks spēj ietekmēt lietas. Piemēram, esot kopā ar meitu, es Jāni pirmoreiz dzīvē ieraudzīju dusmīgu –man agrāk šķita, ka viņš nekad nav dusmīgs. Bet šis mazais knauķis pēkšņi tik viegli izvilina no tevis emocijas, kuras agrāk nebija iemesla izpaust.»

Nozīmīga esot arī spēja meklēt savstarpējus kompromisus meitas audzināšanas lietās. Māra atzīst, ka nepieciešams gūt līdzsvaru par normām, lai nav tā, ka viens saka «jā» un otrs «nē». «Nonākam dažādās situācijās un tad vienojamies, lai nav tā, ka viens ir sliktais policists. Bērns ģimenē – tā ir maza krīze. Lai cik skaists, tas tomēr ir pārbaudījums attiecībām. Tas ieved attiecības citā līmenī,» pārliecināti pauž Māra.