DZĪVESSTĀSTS: Aktrise ar pērli

«Festivāla pirmie gadi bija ļoti grūti, bet tajā pašā laikā tas bija milzīgs azarts – paveikt to, kas ir iecerēts. Atceros, ka jau pavasarī, iestājoties siltākam laikam, man sākās mandrāža: ak Dievs, festivāls tuvojas! Vienu gadu no stresa pat nokritos svarā par piecpadsmit kilogramiem,» atklāj kinofestivāla Baltijas pērle direktore Marina Ļipčenko.

Šogad Marinas Ļipčenko radītais un izlolotais festivāls Baltijas pērle notiks no 17. līdz 21. septembrim kinoteātros Splendid Palace un Kino Citadele. Precīzs seansu plāns atrodams festivāla mājaslapā balticpearl.lv.

Galvenais – tikai sāc!

«Kad pirms divdesmit diviem gadiem man radās doma organizēt Rīgā kinofestivālu, pati nebiju bijusi nevienā tādā festivālā. Man nebija ne jausmas, kā to dara. Taču līdzās bija cilvēki, kuri mani iedrošināja, sakot: galvenais – tu tikai sāc, mēs tev palīdzēsim! Bet, kad sāku, katrs bija aizņemts ar savām lietām, un es paliku viena aci pret aci ar savu festivālu,» Marina Ļipčenko atsauc atmiņā Baltijas pērles pirmsākumus. Viņa neslēpj, ka sākums bija ļoti grūts arī nezināšanas dēļ. Festivāla direktore vaļsirdīgi atzīstas, ka savulaik pat nenojauta, kas ir festivāla žūrijas protokols, kā ir jāveido buklets... Visu apguva pašmācības ceļā. Un katra festivāla noslēgumā apkopojot padarīto, piefiksēja arī, ar kādām problēmām nācās saskarties un ko no tā var mācīties, organizējot nākamo festivālu. Tādā veidā viņa sevi nodrošināja pret iespējamiem sarežģījumiem nākotnē.

«Iedomājieties: kad sākām organizēt pirmos festivālus, tad taču nebija interneta. Nebija vēl pat faksu! Nemaz nerunājot par bildēm, filmu aprakstiem, kas tagad pieejami internetā un šķiet tik pašsaprotami. Mūsu pirmie zvani uz Franciju bija caur telefona centrāli, tālsarunas bija iepriekš jāpiesaka: «Labdien! Es gribētu piezvanīt uz Parīzi.» «Jā, gaidiet, stundas laikā savienosim...»

Marina Ļipčenko atminas, ka vēlāk, kad uz ārvalstīm varēja zvanīt caur Lattelekom, telefona rēķini bija vidēji divi tūkstoši latu mēnesī.

«Atceros tās šausmas, kad parādījās faksa aparāti. Tas bija 1995. gads, sūtam vēstuli aktrisei Mišelai Mersjē. Viņa mums sūta atbildi, bet... faksa aparātā beidzas papīrs! Viņa zvana: «Kas pie jums notiek, kāpēc neiet fakss?!» Nu ko mēs varam atbildēt? Būs pēc piecpadsmit minūtēm...» Tagad jauniešiem to nesaprast. To, ko šodien var izdarīt ar vienu rokas kustību dažu stundu laikā, pirms 22 gadiem darījām no agra rīta līdz vēlai naktij. Turklāt filmas un fotogrāfijas tika sūtītas pa pastu. Tās bija šausmas!»

Lollobridžida atbrauca

Baltijas pērles direktore atzīst: vissarežģītākais ir darbs ar cilvēkiem. Noorganizēt zvaigžņu ierašanos nudien nav bijis vienkārši. «Atceros, ka vienu gadu no stresa pat nokritos svarā par piecpadsmit kilogramiem. Vispirms kāds saka, ka brauc šodien, pēc tam pārdomā, ka rīt. Tad kāds cits saka, ka brauks ar sievu, pēc nedēļas paziņo, ka izšķīries – brauks ar draudzeni. Turklāt tas bija laikā, kad daudziem bija vajadzīgas vīzas. Bija arī daudz politisku momentu. Tas tiešām bija ļoti sarežģīti, turklāt vēl – man pirmo reizi. Es tikai atceros, ka festivāla pirmajos gados, iestājoties siltākam laikam, man sākās mandrāža: ak Dievs, festivāls tuvojas! No šīm sajūtām, ka vasara ir šausmu laiks, ilgi nevarēju atiet. Jo, tiklīdz tajā laikā iezvanījās telefons, ar šausmām domāju, kas atkal...»

Taču Marina Ļipčenko godīgi atzīstas, ka šo gadu laikā viņa ne reizi nav pat iedomājusies: viss, pietiek, festivālam jāliek punkts. «Pirmkārt, tas ir azarts – pārvarēt grūtības un sasniegt iecerēto. Otrkārt, tas ir interesanti, jo katra diena nāk ar ko jaunu. Un, treškārt, sasniedzot zināmu līmeni, ir gandarījums un stimuls iet tālāk,» stāsta festivāla direktore.

Marina Ļipčenko domā, ka skatītājiem par festivālu vairs nav tik lielas intereses, kāda bija pirmajos gados. «Atceros: kad izziņojām, ka uz festivālu ierodas Džina Lollobridžida, neviens mums neticēja. Žurnālisti teica: «Tak’ neatbrauks viņa uz Latviju!» Kasierei Kongresu namā pārmeta: «Kā jūs uzdrošināties pārdot biļetes uz festivāla atklāšanas pasākumu, solot, ka atbrauks Džina Lollobridžida?! Jūs taču pati saprotat, ka tas nav iespējams!» Bet – viņa atbrauca! Katru gadu mums festivālā bija kāda pasaules mēroga zvaigzne, dažreiz – pat vairākas. Skatītāji pamazām pierada. Tāpēc, ja tagad pateikšu, ka rīt pie mums ierodas, piemēram, Andželīna Džolija, Breds Pits un Mels Gibsons, man pajautās tikai, kad, kur un cikos būs preses konference. Nu vairs nezinu, ko vajadzētu atvest, lai cilvēkus pārsteigtu.»

Restorānā gaida Delons

Marina Ļipčenko uzskata, ka vislielākā zvaigzne, kāda bijusi Baltijas pērlē, ir tieši Džina Lollobridžida. «Varbūt tāpēc, ka viņa bija pirmā. Absolūti neparasts cilvēks! Mums viņu satikt bija vienkārši laime. Pēc festivāla viņa uzaicināja mūs pie sevis uz Romu – bijām aizbraukuši pie viņas gan rudenī, gan uz Ziemassvētkiem. Neiedomājami interesanta sieviete ar fantastisku atmiņu! Viņa tik daudz mums visu ko stāstīja – gan par Merilinu Monro un viņas attiecībām ar Džonu Kenediju, gan par Elizabeti Teilori. Viņa runāja bez apstājas, žēl, ka to visu neierakstījām.»

Otra lielākā Baltijas pērles zvaigzne bija franču kinoaktrise Annija Žirardo. No vīriešiem – nu, protams, Alēns Delons. Taujāta, kāds viņš bija komunikācijā ar festivāla organizatoriem, Marina Ļipčenko atteic, ka vienkārši fantastisks! «Mēs visi no viņa baidījāmies, jo bijām dzirdējuši, ka viņš ir ļoti kaprīzs, ka praktiski ne ar vienu nerunā, uzvedas izaicinoši. Nekā tamlīdzīga! Lidostā viņam bija preses konference, par ko bijām vienojušies, ka tā ilgs ne vairāk kā 10–15 minūšu. Bet viņš bija tik atvērts pret žurnālistiem, runāja vismaz 40 minūšu, līdz... žurnālistiem vairs nebija jautājumu,» stāsta festivāla direktore.

Protams, satikšanās dzīvajā ar franču kino skaistuli Alēnu Delonu Marinai Ļipčenko bija notikums, kas joprojām ir spilgtā atmiņā. «No lidostas viņš kopā ar tulku tika aizvests uz viesnīcu Hotel De Rome, mēs palikām sagaidīt bagāžu. Kad ieradāmies viesnīcā un zvanījām apsardzei, lai nonāk pakaļ čemodāniem, ka mēs braucam atpakaļ uz lidostu, jo drīz jāsagaida jau nākamie festivāla viesi, viņa tulks mums saka: «Kā, jūs braucat prom?! Delons ir lejā restorānā, sēž un jūs gaida!» Ko nu lai dara?... Man pēc pāris stundām jāsagaida Andrejs Končalovskis un Maikls Jorks, bet restorānā mani gaida Alēns Delons... Vai tad es varēju neiet?...» Marina Ļipčenko pasmaida un saka, ka, protams, Delons Rīgā tika mīlēts un dievināts, un gan jau viņš to juta. «Tie žurnālisti, kuri viņu redzējuši arī Kannu kinofestivālā vai kādā citā kinofestivālā Eiropā, visi kā viens saka, ka Delons Rīgā un Delons citviet Eiropā ir divi pilnīgi dažādi cilvēki.»

Bardo, Mastrojāni, Vadims

Savulaik uz Baltijas pērli aicināta arī franču kino skaistule un 50. gadu seksa simbols Brižita Bardo. Bet, tā kā viņa jau sen aizgājusi no kino pasaules, lai savu enerģiju un mīlestību veltītu dzīvnieku aizsardzībai, viņa neatbrauca. Turklāt tajā laikā aktrises vīrs bija politiķis Bernārs Dormāls, un viņa bija pārņemta ar viņa priekšvēlēšanu kampaņu. «Cik man zināms, Brižita Bardo nebrauc uz kinofestivāliem. Un varbūt arī pareizi dara. Viņa bija neparasti skaista sieviete un tāda lai arī paliek kinoskatītāju atmiņā,» domā Marina Ļipčenko.

Viņa atklāj, ka savulaik uz Baltijas pērli aicināts arī Marčello Mastrojāni, tika plānota viņa filmu retrospektīva. Bet... viņš nomira. «Ļoti žēl, ka viņu nesatikām.»

Līdzīgs stāsts ir par slaveno franču režisoru un Brižitas Bardo pirmo vīru Rožē Vadimu. «Satikāmies ar viņu mājās Parīzē, bijām arī pie viņa filmēšanas laukumā, jau vienojāmies, ka viņš atbrauks pie mums un pasniegs meistarklasi. Bet – viņš arī nesagaidīja nākamo Baltijas pērli.»

Taujāta, kuru no Eiropas kinozvaigznēm viņa vēl gribētu sagaidīt Baltijas pērlē, Marina Ļipčenko uz mirkli aizdomājas un tad saka, ka pat nevar iedomāties. «Visi, kurus esmu gribējusi atvest, te ir jau bijuši. Ja nu vienīgi Sofiju Lorēnu, bet – viņa jau veca, laikam jau vairs nē. Patiesībā, mūsdienu Eiropas kino nav tādu aktieru, kas varētu līdzināties tādām zvaigznēm, kādas savā laikā bija Alēns Delons, Brižita Bardo, Katrīna Deneva,» uzskata Baltijas pērles direktore.

Kaimiņi slēpās

Marina Ļipčenko neslēpj, ka arī viņa pati, vēl būdama pavisam maza meitene, sapņojusi kļūt par pasaulslavenu aktrisi. «Cik vien sevi atceros, gribēju būt aktrise un es sevi saucu par pasaules tautas skatuves mākslinieci. Jau no trīs gadu vecuma visus, kuri nāca pie mums ciemos, mocīju ar savu uzstāšanos. Sasēdināju kā teātrī un visādi izrādījos,» viņa smaidot stāsta un atceras, ka, jau būdama vidusskolniece un gatavojoties iestājeksāmeniem aktieros, mocījusi arī savus kaimiņus. «Lai pierastu pie publikas – jo man taču būs jāuzstājas komisijas priekšā! –, es mājas kāpņu telpā aicināju kaimiņus uz noklausīšanos. Sākumā jau viņi nāca un skatījās, bet ar laiku viņiem apnika, un, kad tā jau bija kāda divdesmitā reize, viņi, ieraugot durvju actiņā, ka tā atkal esmu es, kura zvana pie durvīm, slēdza ārā gaismu un klusēja. Viņi vienkārši slēpās no manis...»

Mamma savu meitu, kura mūzikas skolā cītīgi apguva klavierspēli, protams, gribēja redzēt kā profesionālu mūziķi, tomēr pamēģināt piepildīt lielo sapni kļūt par aktrisi neliedza. Bet ar vienu noteikumu: ja netiks, tad šī tēma vairs netiks pat pieminēta. Un paralēli tika gatavota arī programma, lai iestātos mūzikas augstskolā.

«Es pat iedomāties nevaru, kāpēc tik ļoti gribēju būt aktrise. Mammas ģimenē visi bija mūziķi, mans tēvs ir inženieris, vecmāmiņa – ekonomiste. Man tiešām grūti pateikt, kā rodas šādi sapņi...»

Bez pērles nebūtu laimīga

1983. gadā Marina Ļipčenko pabeidza Ščepkina teātra augstskolu Maskavā un teātrī nostrādāja desmit gadu – līdz 1993. gadam. «Kad sāku organizēt Baltijas pērli, gada laikā pamazām aizgāju no teātra skatuves. Ja nebūtu aizgājusi, nebūtu Baltijas pērles,» viņa pavisam skaidri to apzinās. Un neko nenožēlo. Jo, kā pati saka: tāda teātra, kādā viņa gribētu būt, šodien nav. Viss ir mainījies. «Es atceros tos laikus, kad teātrī bija personības – talantīgi aktieri, interesanti režisori. Tādā teātrī tu vari pat neko daudz nespēlēt, bet iegūt gandarījumu no tā vien, ka vari būt viņiem līdzās. Šodien nekā tāda vairs nav,» uzskata aktrise Marina Ļipčenko.

Piedzimusi Stepanakertā (Armēnija), uzaugusi Rostovā pie Donas (Krievija), kur joprojām dzīvo viņas vecāki un māsa ar ģimeni, viņa jau 29 gadus par savām mājām sauc Rīgu, Latviju. «Uz Rīgu pārcēlāmies 1986. gadā, kad toreizējais M. Čehova Rīgas Krievu drāmas teātra galvenais režisors Arkādijs Kacs uzaicināja manu vīru [Vladimiru Škrabaku] strādāt šajā teātrī. Mani paņēma kopā ar viņu. Principā, viņš spēlēja, es pa to laiku laidu pasaulē divus bērnus – dēlu un meitu. Un atkal neko nenožēloju! Pat esmu pateicīga, ka man nebija daudz darba, jo, ja es būtu ļoti aizņemta teātrī, nebūtu radusies vēlme organizēt festivālu Baltijas pērle. Un bez tā es nebūtu bijusi laimīga,» viņa vaļsirdīgi atzīstas.

Sirds pukstēja straujāk

«Kad pārcēlāmies uz Latviju, vēl dzīvojām Padomju Savienībā, un M. Čehova Rīgas Krievu drāmas teātris tolaik bija viens no labākajiem teātriem – ar spilgtiem aktierdarbiem, lieliskiem aktieriem, ļoti labiem režisoriem. Tad sākās pārmaiņu laiks, viss mainījās, arī teātris, un, manuprāt, savu iepriekšējo spozmi šis teātris tā arī nav atjaunojis. Jā, tas tagad ir citā kvalitātē, bet es sevi tur diemžēl neredzu,» nosaka Marina Ļipčenko. Viņa domā, ka viņas aktrises karjera ir beigusies. «Jo, ja runā par to teātri, kurā gribēju strādāt, kad stājos institūtā, tad – jā, man ir žēl, ka vairs neesmu uz skatuves. Ja runā par to teātri, kurā te varētu strādāt, tad – nē, man nav žēl. Es nesaku neko sliktu, tomēr tas nav mans sapņu teātris.»

Marina Ļipčenko apgalvo: ja viņai būtu iespēja nokļūt atpakaļ 1993. gadā, kad viņa sāka veidot Baltijas pērli, viņa nedomājot darītu tāpat. «Jā, atzīšos: aizejot no teātra, man kādu brīdi bija bail. Kad pārmaiņu laikā daudzi aktieri aizgāja no teātra, jo algas bija ļoti mazas, es domāju: kā viņi var no rīta pamosties un darīt kaut kādus citus darbus, zinot, ka vakarā nav jābūt uz skatuves...? Izrādījās, ka es arī tā varu. Jo biju tik aizņemta ar savu festivālu, ka par teātri pat nedomāju.»

Marina Ļipčenko neslēpj, ka sākumā, paralēli Baltijas pērlei organizējot arī Krievijas teātru viesizrādes Rīgā, sirds pukstējusi straujāk, redzot, ka uz skatuves ir viņas kādreizējie kursabiedri [viņi spēlē Sanktpēterburgas Mazajā komēdijas teātrī]. «Bet šodien tā vairs nav, nu jau es uz to skatos pavisam mierīgi,» viņa pasmaida un izstāsta, ka 26. un 27. oktobrī Dailes teātrī ar režisora Ādolfa Šapiro iestudēto Ķiršu dārzu viesosies A. Čehova vārdā nosauktais Maskavas Dailes teātris (MHT), bet 30. novembrī Ronalda Hārvuda ironisko melodrāmu Kvartets (režisors Nikolajs Piņigins) uz Rīgu vedīs Georgija Tovstonogova vārdā nosauktais Lielais dramatiskais teātris un aktieri Alise Freindliha, Oļegs Basilašvili, Irina Sokolova un Valērijs Ivčenko.

Nelaida skatuvei tuvumā

Marina Ļipčenko ir priecīga, ka viņas bērni nav izvēlējušies aktiera profesiju. Dēls Vladimirs (28) Maskavā studē medicīnu, šogad beigs klīnisko ordinatūru un būs ārsts traumatologs. Pirms gada apprecējies ar savu kursabiedreni un, visticamāk, Latvijā neatgriezīsies. Savukārt meita Andžela (24) studē Anglijā – viņu aizrāvusi antropoloģija un psiholoģija.

«Es ļoti centos viņus nelaist skatuvei pat tuvumā, lai, nedod Dievs, viņus neskartu tas skatuves vīruss. Un es ceru, ka neesmu kļūdījusies. Jo, patiesībā, ja cilvēks kaut ko ļoti grib, nekas viņu nespēj apturēt. Tātad – viņus tas neinteresēja,» Vladimira un Andželas mamma ir gandarīta. Mazbērnu vēl nav, bet viņa atzīstas, ka nu jau gribētu gan. «Dēlam jau divdesmit astoņi gadi. Kad man bija tikpat, viņam bija jau četri gadi...»

Marina Ļipčenko stāsta: pie vecākiem uz Rostovu pie Donas aizbrauc vismaz reizi gadā, noteikti – uz Ziemassvētkiem. Ar meitu satiekas Anglijā. Bet pie dēla uz Maskavu nebrauc, viņš brauc pie mammas – vai uz Rīgu, vai visi satiekas Rostovā pie Donas. «Man nepatīk šodienas Maskava, tā nav mana dzīve. Es ļoti mīlu Rīgu. Turklāt man patīk dzīvot pilsētas centrā. Jā, man patīk arī izbraukt pie draudzenēm ārpus pilsētas, klusumā pie dabas, bet ikdienā man ir nepieciešama pilsētas kņada.»

Baltijas pērles direktore smej: kad viņa Rīgā tagad satiek savus bijušos kursabiedrus, viņi aizrāda, ka viņa krieviski runā ar akcentu. «Viņi saka, ka man ir pribaltijskij akcent. Interesanti, kā gan tāds man varētu būt? Bet varbūt tiešām. Jo, patiesībā, es jau savu vārdu krieviski vairs pat īsti nemāku uzrakstīt, ir jāpiedomā, kā...»

Latviski Marina Ļipčenko saprot, bet vēl baidās runāt. «Bail, ka pateikšu ko nepareizi,» viņa atzīstas, sakot, ka ir gan sev apsolījusi, ka nākamās Baltijas pērles preses konferencē runās latviski. «Ko es teikšu, vēl nezinu, bet – es mēģināšu.»

Marinas ĻIPČENKO pieturzīmes

• Kinofestivāla Baltijas pērle direktore (kopš 1994. gada)

• Dzimusi 1961. gada 2. augustā Stepanakertā (Armēnija), uzaugusi Rostovā pie Donas (Krievija) 1986. gadā ar ģimeni pārcēlusies uz dzīvi Latvijā

• Izglītība: Ščepkina Teātra un mākslas institūts Maskavā

• Strādājusi par aktrisi Gorkija vārdā nosauktajā teātrī Rostovā pie Donas (1983–1985) un M. Čehova Rīgas Krievu drāmas teātrī (1986–1994)

• Kinolomas: filmās Džonatana Svifta piedzīvojumi (Telefiļm), Brīvdienas pie jūras (Mosfiļm), Papīra pūķa diena un Svešās spēles (Armenfiļm)

• Jau daudzus gadus organizē Krievijas teātru viesizrādes Rīgā

• Precējusies. Vīrs Vladimirs Škrabaks ir aktieris, savulaik spēlējis arī M. Čehova Rīgas Krievu drāmas teātrī

• Divi bērni: dēls Vladimirs (28) Maskavā studē medicīnu, šogad beigs klīnisko ordinatūru un būs ārsts-traumatologs; meita Andžela (24) Anglijā studē antropoloģiju un psiholoģiju

• Vaļasprieki: kino un teātris

• Mīl jūru un katru gadu to baudīt brauc uz Turciju. «Esmu izmēģinājusi arī citas jūras, bet Vidusjūra ir man vispiemērotākā – silta, mierīga. Pilnīga labsajūta!»

• Patīk gatavot ēst, bet ar to ļoti neaizraujas, jo – vienmēr sanāk ļoti garšīgi un tad ir daudz jāēd...

• Par savu fizisko formu rūpējas, regulāri apmeklējot baseinu. «Peldēšana ir ideāls sporta veids, kas lieliski noņem stresu.