CEĻOJUMS: Pasaule ļauj novērtēt dzimteni

Ceļot ir aizraujoši – tā ir iespēja paplašināt redzesloku, iegūt zināšanas un novērtēt to, kas pašiem dots. Krāslavietis Ivars Geiba visu bērnību pavadījis dzimtenē, bet jaunības gados devies pirmajā ceļojumā ārpus Latvijas un sapratis, ka pasaules elpa viņu aizrauj un aicina doties piedzīvojumos. Latvijā ir gan ģimene, gan bizness, gan mīļas vietas, līdz ar to latvietis vienmēr atgriežas. Bet no ceļošanas nenogurst, jo katru gadu tiek organizēti arī braucieni pa Latviju.

Ivars apceļojis apmēram 40 valstu, bet plāno vismaz 70. Pasaules vēji gan latgalieti nekur tālu nav aizpūtuši. «Ar ģimeni esam savas zemes patrioti un atgriežoties vienmēr saprotam to, ka šeit ir vislabāk. Neskatoties uz to, cik ilgu laiku esam prom – tikai nedēļu vai vairāk par mēnesi –, vienmēr vēlamies atgriezties. Mājās ir iesākti darbi, ir draugi, radi un bērni,» ar smaidu un mīlestību pret savu dzimteni runā krāslavietis. Latvijā vīrietis nodarbojas ar ārstniecības augu un tēju audzēšanu, biškopību. «Mūsu kaislība uz ceļošanu atspoguļojas arī dobēs – ir augi gan no Tibetas, gan Kuriļu salām, Ziemeļamerikas. Varbūt vienīgi no Austrālijas nav. Augi te diezgan labi iedzīvojas – gan Kanādas ehinācija, gan zeltsakne no Kuriļu salām.»

Nozīmīga ir kompānija

Aktīvi ceļot Ivars sācis jau 80. gadu beigās, kad pirmo reizi aizlidojis uz Austrāliju. «Kad atgriezos no pirmā tālā brauciena, draugi jau bija sarūpējuši ceļazīmi uz Karakuma tuksnesi ar laivām. Uz turieni devāmies seši cilvēki. Izklausās noteikti dīvaini – ko tur ar laivām var darīt? Bet tur ir strauja upe Darjalika, pa kuru var labi braukt. No tā arī viss sākās – pēc tam Kuriļu salas, pēc Eiropas atvēršanas Ungārija, Norvēģija un citas valstis kopā ar draugiem izbraukājām.» Ceļotājs priecājas, ka vēl savienības laikā paspējis apbraukāt tādas valstis, uz kurām toreiz varēja doties bez vīzas, piemēram, Turkmenistāna un Uzbekistāna.

Ģimenē ir divi dēli – Mārtiņš un Miķelis, kuri bieži dodas līdzi avantūrās, bet lielākoties Ivars brauc kopā ar sievu un draugiem. Ceļojuma biedri Ivaram saglabājušies jau no pirmajiem braucieniem. «Sanāca nokļūt īstajā kompānijā – draugi bija aktīvi jaunieši. Vienmēr esam kopā bružājušies un guvuši pieredzi. Liela daļa ir ūdenstūristi, ar kuriem sieva ceļoja kopā pa Kaukāzu, Karpatiem.» Krāslavietis atzīst, ka bez cilvēkiem, kas viņu pamudina un iedvesmo jauniem piedzīvojumiem, tik daudz nebūtu apceļots. Arī sieva Sandra jau studiju laikā sākusi aktīvi ceļot, taču citā kompānijā. Kad abi sapazinušies, bijis skaidrs, ka priekšā būs daudz aizraujošu mirkļu.

Impulss doties ceļā

Avantūristi savus piedzīvojumus diži neplāno. «Parasti sanāk, ka reizi gadā dodamies lielākā izbraucienā. Viss ir diezgan nenoteikts – gadās, ka draugi piedāvā vai ka pašiem izkrīt lētās aviobiļetes,» savā pieredzē dalās Ivars un uzskata, ka katram braucienam ir savs laiks un, «kad pienāks īstais brīdis, gadīsies iespēja». Ceļošana ļaujot attālināties no ikdienas rūpēm, un, lai to vairāk izbaudītu, mobilo telefonu uz laiku noliek malā.

«Mani ārkārtīgi interesē, kādas ir citas zemes, jo bērnībā daudz lasīts – gan Piedzīvojumu sērija, gan Apvārsnis, gan Stāsti par dabu. Tagad iznāk ceļot pa tiem pašiem ceļiem, upēm, ezeriem, kur, piemēram, Tūrs Heijerdāls kādreiz gājis. Piemēram, Tanas ezerā Etiopijā, kur viņš mācījās no papirusa taisīt laivas, vai arī Kanāriju salās, kur viņš piramīdas atraka, arī Titikakas ezerā. Tas viss sasaistās – daudz kas ir lasīts, līdz ar to ir interesanti. Ir grāmata Tālais draugs, kur aprakstīta Papua-Jaungvineja. Kad lasīju, nekad nevarēju iedomāties, ka pats reiz tur būšu. Pāris reizes ir būts Austrālijā pie aborigēniem, kas arī ir savā ziņā neticami,» ar degsmi stāsta piedzīvojumu meklētājs.

Ja visu laikus plāno un mērķtiecīgi dara, tad nav problēmu apvienot ceļošanu ar dzīvi tepat Latvijā. «Darbs man lauksaimniecībā nav saistīts ar lopiem. Vienīgie dzīvnieki ir kurmīši, kas te rokas, bet tie nav jāpieskata – viņi paši zina, ko dara. Savukārt bites pa ziemu guļ, līdz ar to tieši šajā sezonā visaktīvāk ceļojam. Vasarā labi ja uz nedēļu izdodas izrauties,» uzskata Ivars.

Svarīgi mirkļi, nevis komforts

Kad galamērķis izvēlēts, atliek saplānot detaļas. «Galvenais ir aviobiļete, pārējais jau atkarīgs no mums pašiem. Aviobiļete, ja dodas uz tālām zemēm, ir arī visdārgākā, tāpēc, ja tā ir, tad jau ir labi,» akcentēts būtiskākais. Ceļotāji, lai arī cenšas izvairīties no tūristu vietām, vienmēr apskatās, ko piedāvā tūrisma firmas, izpēta atsauksmes internetā un iedziļinās iespējamajos maršrutos. «Lonely Planet grāmatas mums ir kā Bībele. Kompānijā parasti ir viena tāda grāmatiņa, ko visi izlasām. Ir, protams, reizes, kad to neizmantojam. Piemēram, uz Mjanmu devāmies ekskursijā tāpat vien. Ir valstis, par kurām gan iepriekš jāpainteresējas, piemēram, Sīrija, Libāna, Jordāna. Tās izceļojām, tikai pateicoties šai grāmatai. Tur mums sanāca redzēt daudz tādu vietu, kur tūristu vispār nav.»

Budžetu uz nevajadzīgām greznībām viņi tērēt cenšas maksimāli maz. «Lidojam ar lētajiem avioreisiem, guļam gandrīz vai uz ielas vai vienkāršās viesnīcās. Esam, piemēram, gulējuši uz jumta – kur nu kurš ļauj mums pārnakšņot.» Arī uz ēšanu ietaupīts – ceļotāji nevis dodas uz restorāniem, kas paredzēti tūristiem, bet gan meklē vietas, kur ieturas vietējie. «Esam pārliecinājušies, ka restorānos nemaz tik garšīgi nav. Piemēram, Mjanmā, Laosā un Kambodžā gājām ar vietējiem ēst, kur starp uzdurtām žurkām bija arī zvirbuļi un baloži. Tas gan nav mūsu mērķis – apēst ko ļoti eksotisku, pēc tārpiem gluži nealkstam, bet dažreiz ir interesanti ko pamēģināt. Vjetnamā esmu ēdis kobru, kad nācās dzert arī čūskas asinis un žulti. Pēdējais eksotiskais, ko esmu baudījis, ir jūrascūciņas Peru. Šeit viņas audzē būrīšos kā mājdzīvniekus, bet izrādās, ka diezgan gardi var arī pagatavot.» Piedzīvojumu meklētājs ar smaidu un jokošanu stāsta par eksotiskajiem atgadījumiem. Lai arī katru braucienu pavada laika ierobežojums, ceļotāji cenšas pēc iespējas vairāk apskatīt un meklē neskartas vietas, lai vairāk izbaudītu vietējo burvību.

Iespaidus apkopo kopīgi veidotā žurnālā. «Ar draugiem esam vienojušies, ka katru dienu kāds veic ierakstus ceļojuma dienasgrāmatā. Kad atgriežamies, vienam ir uzdevums to visu apkopot un izdot nelielu žurnālu pašiem sev. Protams, ne vienmēr tas izdodas, ne visu pieraksta, bet tā ir laba prakse, kas saglabājusies vēl no ūdenstūrisma laikiem, kad vajadzēja pierakstīt visādas nianses, lai nākamie zinātu, piemēram, kāda ir konkrētā upe, no kā jāuzmanās, kur ir bīstami līkumi, kur ir apmetnes vietas, veikali un citas nozīmīgas vietas. Žurnālā piefiksē gan izmaksas, gan brauciena laiku, gan citas detaļas.» Visu noformē kā īstā žurnālā – ar fotogrāfijām un aprakstiem. Tas gan nav domāts plašai sabiedrībai, jo «pievienojam stāstus par draugiem – kad kuram bija labs noskaņojums, kurš varbūt ko sliktu apēdis. Ar citiem tāpēc īpaši nedalāmies. Par bloga vai cita tamlīdzīga rakstu krājuma veidošanu neesam aizdomājušies.»

Būt tolerantam

Pirms doties uz svešu zemi, būtiski izpētīt ne tikai maršrutu, bet arī vietējo kultūru un tradīcijas. «Presē bieži par dažādām vietām raksta, ka tur ir bīstami un nevajadzētu braukt. Bet darvas piliens var sabojāt medus mucu. Īstenībā cilvēki lielākoties ir labsirdīgi un labprāt uzņem ceļotājus. Sīrijā un Libānā visu izbraukājām, tikai pateicoties vietējo atbalstam. Bijām gan Palmīrā, kur tagad šaudās, gan Bekā upes ielejā, kur īsi pēc tam igauņus sagūstīja. Pieļauju, ka viņi nebija ar vietējiem sadraudzējušies. Ceļojām pāri robežām, kur nācās piestāt mazos ciematos, un tur par mums sevišķi brīnījās – ilgi nācās skaidrot, no kurienes esam, bet komunikācija bija laba.»

Ivars uzskata, ka «jābūt tolerantam pret to vietu, uz kuru dodies. Nevajag uzstāties ar saviem noteikumiem un tradīcijām». Tāpēc vīrietis pirms došanās apgūst arī biežāk izmantotās frāzes vietējo valodā. «Tad arī vietējo attieksme mainās, ja pasaki labdien vai paldies viņu valodā. Esmu padomju laika produkts – vislabāk zinu latviešu un krievu valodu. Protams, angļu valodu, ja nepieciešams, varu izmantot. Vairākās valstīs vietējie nesaprot pat angliski, un tad mēs katrs runājam savā valodā un saprotamies. Cits citam skatāmies acīs, izmantojam žestus, un komunikācija notiek.» Ja ir iespēja, tad talkā ņem gidu, jo tad var vairāk uzzināt par vietējo kultūru. Ne visu var paredzēt un izpētīt iepriekš, tāpēc «jābūt arī piesardzīgiem. Nedrīkst, protams, ēst visu, kas vāļājas uz zemes. Jāiegūst pietiekami daudz informācijas, sevišķi ja dodamies uz savu galvu».

Vietējo tradīcijas var būtiski atšķirties no latviešiem ierastā, un krāslavietim no ceļojumiem palicis daudz spilgtu atmiņu. «Piemēram, kad ar draugiem ceļojām pa Indonēziju, interesantas bija bēru tradīcijas Sulavesi salā torojanu cilts reģionā. Tur bērēm gatavojas divus gadus – tikmēr līķis iesaiņots guļ mājas vienā pusē. Pēc tam viss ciems svin apbedīšanu trīs četras dienas. Ir daudz pilnībā neaprakstāmu iespaidu un skatu.» Kultūru dažādību Ivars piedzīvojis visos pasaules kontinentos, izņemot Antarktīdu un Ziemeļameriku, bet tas vēl priekšā – padomā ir doties uz Ameriku pa cilvēku neskartākajām vietām.

«Latgalē iedzīvotāju sastāvs ir daudznacionāls, tāpēc cilvēki iemācījušies cits citu labāk saprast un uzklausīt, būt toleranti viens pret otru. Neuzskatu, ka te varētu būt kā Doņeckā – ja kas, tad uzreiz pret Latviju. Daudzi lauksaimnieki te ir krievvalodīgi, līdz ar to viņiem kā uzņēmējiem ir ko zaudēt. Ja te kas notiks, viņi būs par Latviju. Īsti ir tie, kas te strādā, pārveido Latviju uz labu un dod arī citiem darbu,» toleranci Ivars mācījies savā novadā. Savā novadā viņš redz potenciālu un neuzskata, ka Latgale būtu atpalikusi no citiem novadiem. «Lauksaimnieki ir sasparojušies un strādā ar peļņu, nesūdzas vairs – sakož zobus un strādā. Cilvēki arī vairāk sākuši ceļot. Jo vairāk ceļo, jo vairāk saproti – te, Latgalē, arī ir daudz skaistā un labā.»

Latviešu eksotika

Lielākajā daļā valstu, sevišķi ārpus Eiropas, Latviju neviens nezina. Un latvietim bijis ne viens vien interesants atgadījums šajā sakarā. «Ķīnieši brīnās, kad sakām, ka esam tikai divi miljoni iedzīvotāju. Viņi prasa, kāpēc tad visi neatbraucām ciemos, ja jau esam tik maz. Un brīnās, kā mums vispār var būt pašiem sava valoda. Kādā lielā pilsētā gids sarunā sprieda, ka mēs cits citu Latvijā noteikti labi pazīstam. Es teicu, ka nē – tā nav, jo esam tomēr valsts. Bet tad man stāstīja, ka vietējie satikuši latviešus, kas kādā veikalā pirkuši nefrīta galdiņu. Un tad es sapratu, ka runa ir par man pazīstamiem cilvēkiem. Vietējie atteica: «Nu re, mēs teicām, ka jūs tur visi cits citu pazīstat!» Lietuvu gan pasaulē zinot vairāk nekā Latviju. Ivars spriež, ka latviešus bieži sanāk satikt dažādās pasaules vietās, un pēdējo reizi tas noticis šogad, ceļojot pa Rumāniju. «Tur kādā aizā satikām paziņas, ar kuriem kopā bijām Sokotrā (salu arhipelāgs Indijas okeānā – red.) un Jemenā.»

Bet dzimteni viņi neatstāj novārtā, un ikvienam sevi cienošam latvietim katru gadu būtu jāapbraukā Latvija. «Latvijā man karte nav nepieciešama – orientējos labi. Latvija ir skaista, daudz jauku cilvēku. Te nav nekāda depresīvā zeme, šī ir attīstības zeme. Cilvēki tikai iedomājas, ka nekas nenotiek. Ir vērts pabraukāt, pašiem apskatīties, kas notiek, lai to saprastu,» pārliecinoši aicina pasaules apceļotājs.

Pēdējos gados Latgale kļuvusi par diezgan pieprasītu tūristu galamērķi, un Ivars smejas, ka latgalieši beidzot sapratuši, ka tas jāizmanto. «Latgale ir brīnišķīgs reģions. Agrāk gan bija neskartāka, tagad jau daudz kas mainījies. Šeit cilvēki ir sirsnīgi un labprāt sniedz naktsmājas ceļotājiem. Mēs gan smejamies, ka beidzot arī vietējie iemācījušies ņemt par to naudu – daži kautrīgāk, citi gan kārtīgi uzskrūvē.» Ivars ir saistīts ar tūrismu Latgalē, tāpēc labi to pārzina un, ceļojot pa ārzemēm, mācās no labiem piemēriem. Ir arī daudz pārsteigumu, piemēram, «Etiopijā kokos bišu stropus pakar kā līķautu. Skatoties nemaz nevar saprast, kas tas ir. Jemenā, teiksim, ir mazas bitītes, tāpēc medus ir ārkārtīgi dārgs.» Latgalietis uzskata, ka uzkrātā pieredze, kas iegūta ceļojot, būtiski bagātinājusi viņu kā personību un iegūts daudz noderīgu zināšanu.