PERSONĪBA: Lai manis mazliet pietrūkst
Ivo absolvējis Jaunjelgavas vidusskolu, pēc profesijas ir diplomēts svētku režisors. To apguvis Kultūras koledžā un mācību laiku tajā atceras ar patīkamām emocijām.
Sevis meklējumu un profesijas izvēles laikā izbaudīti dažādi pretrunīgi dzīves posmi, kamēr sapratis, kādu ceļu vēlas iet. Pirms desmit gadiem, kad Ivo pārcēlies uz Rīgu, šķitis, ka uzņēmējdarbības studiju izvēle būs īstā. Vienu gadu nomācījies augstāko matemātiku un sapratis, ka tā nav domāta viņam. «Tad pie manis pirmo reizi atnāca apjausma, ka dzīvē ir jādara tas, kas patīk. Kopš šā pirmā lielā aplauziena cenšos darīt tikai to, kas man interesē, sagādā gandarījumu un izdodas. Augstskolas solā es vairs negribētu atgriezties,» neslēpj mūziķis.
Pirmais soloalbums jubilejā
Tad, kad 18 gadu vecumā uzsācis aktīvās darba gaitas, šķitis, ka varbūt mūzika paliks otrajā plānā, tomēr tā pavadījusi arī tālākajā dzīvē, lai gan profesionāli mācījies tikai bērnu mūzikas skolā. Sev tagad mēdzot pārmest, ka bastojis solfedžo stundas. Dzīvojot Jaunjelgavas pusē, viņu esot vadījis tā sauktais mazpilsētas komplekss – ātrāk vēlējies tikt projām no vecākiem un uzsākt patstāvīgu dzīvi. Ne viss veidojies gludi un spoži, jo, kā pats dziedājis vienā dziesmā, – pēc dzīrēm vienmēr nāk bads.
Ko sasniedzis un kādā ceļa posmā šobrīd ir mūzikā? «Pats sev arī jautāju, kur tagad atrodos? Esmu mākslinieks, kurš nav ierindojies ļoti populāro dziedātāju augšgalā vai šlāgerdziedātāju virsotnē. Es maļos kaut kur pa vidu,» atklāti par sevi spriež Ivo. Šobrīd strādā pie sava soloalbuma, kas klajā nāks reizē ar viņa 30. dzimšanas dienu šogad 14. decembrī. Tas būs pirmais dziedātāja albums, un tajā skanēs paša sacerētas dziesmas. Visu mūžu esot tam briedis – smaida Ivo. «Tajā būs apkopotas manas dziesmas, no kurām dažas vēl jāieraksta, kas savu laiku nostāvējušas atvilktnē. Izņēmums ir viena, kura iesakņojusies manī, un tai tur noteikti ir jābūt. Tā ir patriotiska Jāņa Pušpura un Jāņa Sirmbārža dziesma Zvaigžņotā Latvija, kuru man nodeva pirmais nozīmīgais mūzikas skolotājs Juris Ozols apmēram 15 gadu vecumā. Tā visu laiku nāk līdzi.» Albumā būs iekļauta arī dziesma Tu neļauj kopīgā izpildījumā ar Martu Ritovu, kas izskanēja Muzikālajā bankā 2013. gadā.
Komfortā ar sevi
Ivo atzīst, ka vienlaicīga albuma iznākšana un jubileja neesot apzināti plānota, bet dabisks process. «Man nebija plānu par dzimšanas dienas svinībām. Tā vienmēr notiek manā dzīvē, ka lietas sakārtojas pašas no sevis.» Gaviļnieks spriež, ka 30 gadu – tas esot labs vecums. Viņš šobrīd jūtoties komfortā ar sevi un apkārtējo vidi. «Esmu labā vokālā un mentālā formā. Viss ir brīnišķīgi!» – viņš raksturo emocionālās izjūtas. Kolēģi sakot: kad pirmais albums tikšot izdots, āķis būšot lūpā un tad katru gadu vēlēšoties ierakstīt jaunu albumu. Vai Ivo vēlas iet līdzīgu ceļu? «Esmu šādas teorijas piekritējs: labāk lai tevis mazliet pietrūkst, nekā ir par daudz,» – tā par nepieciešamību būt nepārtrauktā apritē saka mākslinieks. Viņš atminas, ka savulaik vienā no Vecrīgas restorāniem esot spēlēts vairākas reizes nedēļā, un tad esot bijusi sajūta, ka tas esot par daudz pašam priekš sevis un var iestāties rutīna.
Romantiskais skatuves tēls
Uz skatuves neapzināti izveidojies romantisks Ivo tēls. «Pieļauju, ka daļēji manu romantisko tēlu veidojusi grupa Prego, kurā biju viens no dalībniekiem. Tas bija skaļākais mans muzikālās darbības aizsākums.» Mākslinieks guvis lielu pieredzi, piedaloties Eirovīzijas nacionālās atlases konkursos, galvenokārt izpildot mūziķa Ingara Viļuma komponētās dziesmas, jo ar viņu esot izveidojusies laba sadarbība. Ivo rēķina, ka viņš esot viens no Latvijas mūziķiem, kurš visvairāk piedalījies Eirovīzijas nacionālās atlases konkursos – septiņas reizes. «Es tāpat kā brāļi Olseni no Dānijas piedalīšos nez cik reižu, kamēr aizbraukšu uz Eirovīziju,» joko viņš. Pērn konkursā nestartēja, bet vēl gadu pirms tam viņa mākslinieciskā vīzija ar savu izpildīto dziesmu palika nesaprasta. Augstākais sasniegums bijis 2010. gadā, kad ar Ingara dziesmu Because I Love You nacionālajā atlasē ierindojies 3. vietā. «Laiks rādīs, vai turpmāk piedalīšos, bet gan jau Ingars atkal zvanīs un teiks – man ir jauna dziesma.»
Prasīgums pret visiem
Paralēli muzikālajai darbībai Ivo nodarbojas ar videolietām – filmē, montē dažādos projektos. Desmit gadu nostrādājis LNT (Latvijas Neatkarīgā televīzija). Pirmais projekts – piedalīšanās Dāvida šova tapšanā, kam sekoja reportiera darbs Degpunktā, Katrīnas palīdzības formula un OKartes raidījumu sērija, meklējot jaunos talantus, pēc tam – raidījuma Tautas balss veidošana. Televīzijā strādājot, esot izgājis cauri visiem posmiem. Ar lielu atzinību vērtē LNT dibinātāju Andreju Ēķi, kurš savus padotos audzinājis par universāliem kareivjiem.
«Mēs mācējām skaņot, montēt, rakstīt tekstus... Visu. Kopš tā laika veiksmīgi esmu filmēšanas un montāžas pasaulē iekšā. Joprojām tajā darbojos un tagad kā brīvmākslinieks jeb freelancer (angliski). Sev esmu priekšnieks, un tāpēc ir interesanti. Pret sevi esmu ļoti prasīgs. Ja man kāds projekts ir jāpabeidz, tad sēžu nakti līdz trijiem augšā, kamēr izdaru. Tikpat prasīgs esmu arī pret apkārtējiem. Esmu atklājis, ka šī nav mana labākā īpašība. Tas, ka esmu pārāk prasīgs arī pret citiem, cilvēkiem ne vienmēr patīk.» Stāstot par aktualitātēm mūzikas laukā, viņš skaita, ka šovasar esot muzicējis skaitliski rekorddaudzās kāzās, gandrīz vai katru nedēļas nogali. Priecājas, ka cilvēki aizvien vairāk šādos pasākumos izvēlas dzīvu, kvalitatīvu mūziku. «Protams, es nevēlētos kļūt par kāzu muzikantu, bet, tajās muzicējot, gūstu milzīgu gandarījumu,» neslēpj Ivo.
Zemu krītot, augstu kāpt
Analizējot sevi, vai ir viegli tikt laukā no dzīves kļūdām, teic, ka esot uzrakstījis vienu dziesmu par šo tēmu – cik zemu kritīsi, tik augstu kāpsi. Tā radusies pēc paša kādreiz izdarītas rīcības, ko nevarot pieskaitīt pie labajām. «Jebkura kļūda un kritiens cilvēku padara stiprāku. Ja tā nebūtu, tad cilvēks būtu viegli ievainojams. Tā nevar būt, ka, ejot pa dzīvi, visu laiku kāds glaudīs galvu. Klausoties, piemēram, kā dzied Igo, viņa balsī var dzirdēt visu, kas ar viņu dzīvē ir noticis. Vēlētos, lai arī manā balsī kāds sadzird manus kāpumus, kritumus dzīvē un skarbo pieredzi. Kad cilvēkam klājas labi, tad viņš sāk domāt, kurā brīdī tā vairs nebūs, lai gan tā nevajadzētu darīt. Esmu arī sevi pieķēris pie šīs domas un tad kļūstu uzmanīgs.» Taču Ivo sevi dēvē par veiksminieku, jo esot paveicies ar satiktiem cilvēkiem un ar viņam labvēlīgām situācijām, kādās nokļuvis. «Nezinu, vai to var dēvēt par likteni vai par kaut ko citu. Man ir paveicies ar to, ko šobrīd esmu sasniedzis un kāds esmu.»
Kādu laiku dziedājis Gunāra Kalniņa dibinātajā Gospeļu korī. «Nedēļā trīs reizes trīs vai četras stundas pavadījām mēģinājumos baznīcas pagrabā. Uzstājāmies daudzos labdarības pasākumos. Tas bija laiks, kad daudz devām citiem. Un tad vienā brīdī radās šī sajūta – bet kad tad man? Cilvēks, dodot citiem, tomēr zemapziņā gaida, ka dotais atnāks atpakaļ. Domāju, ka arī turīgākie cilvēki, ziedojot lielas naudas summas, gaida atzinību.» Ivo smaidot saka – lai nedodot viņam ēst, dodot tikai atzinību! «Tā ir svarīga jebkurā jomā ikvienam cilvēkam, bet māksliniekam – izteikti, lai viņu paslavē un pasaka, cik esi foršs.»
Maina dzīves filozofiju
«Cenšos izvēlēties vidi un cilvēkus sev apkārt,» saka Ivo un turpina, ka mēģinot dzīvot tīri, lai, satiekot kādu uz ielas, nevajadzētu bēgt uz otru pusi. Esot sava ceļa gājējs. Nekad nelaužoties tur, kur durvis viņam ir aizvērtas. «Tas laikam ir tas stulbais pašlepnums, kas sēž iekšā.» Viņš cenšoties visu atrisināt pa labam, paklusēt, nevis pateikt savu īsto viedokli, lai gan reizēm iekšā viss vāroties. «Pēc tam šaustu sevi, ka vajadzēja pateikt to, ko domāju, bet, ja pateiktu, tad atkal pārmestu, kāpēc neklusēju.» Agrāk esot uztraucies par sadzīviskām lietām – vai būs darbs, kur dzīvot un tamlīdzīgi, šobrīd vairs nē, jo dzīves filozofiju iemācījies veidot no citas puses – vispirms domā, kā attīstīt un pilnveidot sevi, lai būtu darbs, jo tad arī neizpaliks pārējais. «Sākumā, protams, tas nav viegli. Ir jāsaņemas, lai kaut ko mainītu un uzsāktu strādāt kā brīvmākslinieks, it sevišķi, ja esi pieradis pie stabilitātes, saņemt katru mēnesi algu.»
Ambīcijas sāk augt
Ivo esot Latvijas patriots. Nekad neesot bijusi vēlēšanās doties projām no savas valsts arī tad, kad kāds dzīves periods bijis grūts. «Esmu saņēmis muzikālu piedāvājumu braukt uzstāties uz Arābu Emirātiem, katru otro vakaru spēlēt restorānā. Sapratu, ka tik lielai rutīnai muzikālajā darbībā neesmu gatavs,» teic Ivo. Viņam esot grūti pateikt «nē», taču sākot mācīties to darīt un arī tajās situācijās, kas saistītas ar muzikālo darbību. «Iespējams, ka aug manas ambīcijas. Agrāk man tādu nebija. Vēlos tiekties uz to, lai muzicējot neesmu fona mūziķis, kāds ilgu laiku biju. Gribu, lai mani klausās un uz skatuves esmu priekšplānā,» saka Ivo, aizdomājoties arī par zvaigžņu slimību, kas mēdz piemeklēt māksliniekus. Reizēm savai draudzenei Madarai, ar kuru kopā ir astoņus gadus, mēdzot teikt, ka vecumdienās spēlēšot trompeti vai klavieres kādā restorānā, taču pašlaik muzikālajā jomā viņš esot apņēmies iet līdz galam, cik vien spēšot paveikt.
Kaut kas pa vidu
Ar naudu attiecības veidojot nepiespiesti. «Tā nenāk viegli, bet cenšos viegli laist projām, daudz neiespringstot par to. Laižot vaļā, tā nāks atkal atpakaļ. Protu naudu arī krāt.» Ivo interesē auto – moto tehnika, slēpošana – pērn to izbaudījis Gruzijā, kas pavēra jaunu pasauli. «Patīk darboties dārzā – zāģēt ābelēm zarus vai cirpt tūjas. Šogad uzbūvēju siltumnīcu, jo mamma atveda tomātu stādus, pērnvasar, piemēram, cēlu šķūni,» praktiskās īpašības atklāj Ivo. Viņam patīkot sevi izaicināt un ar sevi pacīnīties. Enerģiju smeļoties, uzstājoties publikai, sagatavojot labu videomateriālu un sēžot pie auto stūres. «Protams, uzlādējos no sava mazā dēla Gusta, kuram ir seši mēneši un kurš ir īsta enerģijas bumba. Viņš ir dzīvespriecīgs, vienmēr smaidīgs. Tas laikam viņam nāk no mammas Madaras.» Ivo teic, ka centīšoties būt stingrs tētis. «Bet man jau brīžiem nesanāk... Nezinu, vai vēlētos, lai dēls izvēlas mūzikas ceļu. Šobrīd, domājot par to, atrodos krustcelēs. Mans tētis vēlējās, lai braucu motokrosā, bet mamma – lai mācos mūzikas skolā. Tāpēc no manis kaut kas pa vidu sanācis,» saka Ivo Grīsniņš-Grīslis.
Dziedātāja Ivo Grīsniņa-Grīšļa pieturzīmes:
- Dzimis 1985. gada 14. decembrī.
- Dziedājis bērnu popgrupā Zīles un ansamblī Decima. Kopā ar rokgrupu Marce piedalījies festivālos Sinepes un medus, Stage number one un Dānijas jauno grupu festivālā Brogarden.
- Absolvējis Aizkraukles Pētera Barisona mūzikas skolas trompetes klasi.
- Bekvokāla pieredzi sācis praktizēt, sadarbojoties ar dziedātāju Normundu Rutuli.
- Aktīvi darbojies grupas Prego sastāvā, kura pirms desmit gadiem izdevusi debijas albumu Nākotne. Tajā iekļautas Ivo komponētās dziesmas We are one un Feeling, kas grupas pastāvēšanas laikā divas reizes iekļuvušas Latvijas Eirovīzijas dziesmu konkursa finālā.
- Desmit gadu nostrādājis LNT: piedalījies Dāvida šova tapšanā, Degpunkta, Katrīnas palīdzības formulas un OKartes sērijas un raidījuma Tautas balss veidošanā.
- Ģimene: mīļotā sieviete Madara un dēls Gusts (6 mēneši)