«Jā, es tiešām esmu ļoti lepns, ka man ir bijusi tāda iespēja turpināt vectēva iesākto darbu, jo tagad tas ir mans dzīves aicinājums,» atzīst Ainārs Roze, kādreizējā izcilā grāmatnieka Jāņa Rozes mazdēls un SIA Jānis Roze valdes priekšsēdētājs. «Pašlaik tas darbs, ko es daru, ir mans dzīvesveids un aicinājums. Es esmu sevi atradis. Man ir grūti sevi nosaukt par romantiķi, drīzāk esmu pragmatiķis.»
Ainārs vectēvu vaigā nav redzējis, jo Jānis Roze aizgāja mūžībā tālajā Sibīrijā četrus gadus pirms mazdēla nākšanas pasaulē. Vecmāmiņu Emmu, Jāņa sievu, Ainārs gan ir saticis. Izcilā grāmatnieka dzīvesbiedre, lai gan daudzus gadus pavadīja Sibīrijā, nodzīvoja līdz pat 98 gadiem.
Tipogrāfija aizceļo uz Tveru
Jānim Rozem mīlestība pret grāmatām radās agrā jaunībā, kad viņš sācis strādāt pie grāmatizdevēja Ozola Cēsīs. No sākuma viņš veica vienkāršākus darbus, bet Roze bija zinātkārs un centīgs jauneklis, tāpēc Ozols toreiz viņu izvēlējās par savu palīgu. «1905. un 1906. gadā bija juku laiki un daudzi latvieši domāja par neatkarību un iespēju dzīvot neatkarīgā valstī. Viņi piedalījās revolucionāros pasākumos. Ozols arī drukāja un izplatīja skrejlapas. 1906. gadā par revolucionāro darbību viņu kopā ar manu vectēvu apcietināja. Ozolu nošāva, bet mans vectēvs tika atbrīvots un turpināja darbu Ozola tipogrāfijā jau kā pārvaldnieks. Ozola izdevniecības īpašniece bija Ozola sieva,» turpina stāstīt Rozes mazdēls. Līdz 1913. gadam Roze strādāja Cēsīs, tad pārcēlās uz Rīgu, apprecējās un iesāka darbu spiestuvē. 1914. gadā viņš dibinājis pats savu uzņēmumu un sācis ar zīmogu izgatavošanu. «Viņam bija daudz dažādu pasūtījuma darbu, un tādā veidā viņam izdevās uzkrāt kapitālu. Tuvojoties karam, bija iespēja iegādāties pašam savas tipogrāfijas mašīnas, kuras, vēl iesaiņotas, aizceļoja uz Krieviju, uz Tveru. Līdz šim nesaprotamā veidā manam vectēvam tās izdevās atvest atpakaļ uz Latviju. Latviešu strēlnieki nākuši palīgā. Grāmatu tirdzniecību un izdevniecību viņš sāka 1923. gadā, kad no grāmatu tirgotāja un izdevēja Golta nopirka veikalu Rīgā, Krišjāņa Barona ielā 5, bet tipogrāfiju, kuru viņam izdevās atvest no Tveras, viņš uzstādīja Krišjāņa Barona ielā 37,» – tāda ir vēsture.
Nelegāli dzīvo Latvijā
Roze bijis arī aktīvs sabiedriskajā dzīvē – spēlējis teātri, dziedājis un daudzām grāmatām, kuras viņš iespiedis, zīmējis arī vākus. Viņu kopā ar sievu Emmu un 13 gadus veco meitu Ainu 1941. gadā izsūtīja uz Sibīriju, kur ģimeni izšķīra.
«Mans tēvs Jānis netika izsūtīts, jo toreiz izsūtīšanas saraksti tika sastādīti pa dzīvokļiem, un viņa dzīvoklis bija stāvu augstāk. Sarakstā šā dzīvokļa nebija. Tēvam tolaik bija 24 gadi, un viņš faktiski noskatījās, kā tika izvesti vecāki,» atmiņu stāstu ritina Ainārs. Ar viņa mammu Lidiju tētis jau sen bija pazīstams, abi mācījušies Rīgas 2. vidusskolā. 1940. gadā viņi apprecējušies un tad, kad vācieši atkāpušies, devušies bēgļu gaitās, nokļuvuši Vācijā, kur piedzimis Aināra brālis Ilmārs. Tas ierobežoja mobilitāti, un viņi palikuši tā saucamajā krievu zonā. Tad akmeņogļu vagonos atsūtīti atpakaļ uz Latviju. «Mana māte bija diplomēta ārste, un tolaik dakteri bija vajadzīgi, tas bija iemesls šo ģimeni neizsūtīt. Māte tika nozīmēta darbā Smiltenes slimnīcā par ķirurģi. 1945. gadā mana māte atsaucās Ziemeļvidzemes nacionālo partizānu lūgumam un devās viņiem līdzi uz mežu, kur veica rokas operāciju Igaunijas nacionālajam partizānam Alfrēdam Kermanam un tādējādi glāba dzīvību. Kā atzinību par šo soli 2002. gadā Igaunijas Republikas vēstnieks Latvijā pasniedza mātei Igaunijas ordeņa Ērgļa krusta Zelta krustu,» lepojas grāmatizdevējs.
«Pirmoreiz vairāk patiesības par ģimenes likteņiem uzzināju tikai 12 gados. Kad manai tēva māsai palika 18 gadu un viņa smagi saslima ar tuberkulozi, varas iestādes bija nolēmušas atļaut atsevišķiem jauniešiem braukt mājās uz tām vietām, no kurienes viņi bija izsūtīti. Vecmāmiņai atļāva meitu Ainu pavadīt no lēģera līdz Krasnojarskai. Tad viņai būtu jāatgriežas Soļikamskā, bet vecmāmiņa nolēma turpināt ceļu līdz Latvijai kopā ar meitu, kamēr viņu noķers. Viņai palaimējās, un viņu nenoķēra. Atbrauca uz Rīgu un 12 gadus nelegāli nodzīvoja Latvijā,» stāsta Ainārs Roze. «Es viņu dažas reizes biju redzējis kādos ģimenes saietos. Nezināju gan, ka viņa ir mana vecmāmiņa, domāju, ka kāda tante. Tad, kad vecajai kundzei palika 70 gadu, viņa nolēma doties uz miliciju un teikt – te nu es esmu, ja gribat, sūtiet mani atpakaļ. Staļins toreiz jau bija miris un apstākļi mīkstinājušies. Acīmredzot varas iestādes nolēma viņu atpakaļ nesūtīt.»
Izmisumā – milzu spēks
Kad Aināru kā pusaudzi iepazīstināja ar vecmāmiņu, viņš bijis pārsteigts. Bija mulsuma sajūta, aizdomīgums, kā ir, kad iepazīstina ar svešu cilvēku un tad šī sieviete jāuztver kā ļoti tuva un jāsamīļo. Puisim jau tolaik neko nestāstīja arī par vectētiņu, lai nesastrādā kādas muļķības.
Ainārs zina, ka vecmāmiņa Emma nāk no Vārmes, no Kuldīgas puses. Vienmēr bijusi jautra, asprātīga un dzīvespriecīga. Pirmās Latvijas neatkarības laikā aktīvi piedalījusies sabiedriskajā un kultūras dzīvē. «Manos pusaudža gados viņai jau bija tuvu 80. Vecmāmiņa man neko nestāstīja – vai tāpēc, ka negribēja atcerēties grūtos laikus, vai bija kāds cits iemesls. Vienu gadījumu gan es atceros – mana tēvamāsa Aina smagi saslima ar tuberkulozi, un viņi esot dzīvojuši zemnīcā, kura bija auksta. Apsargi nav ļāvuši zemnīcu iemītniekiem vākt malku iekuram. Bija iedots tikai noteikts apjoms, kuru drīkstēja nokurināt. Vecmāmiņa, lai padarītu telpu siltāku un glābtu savu bērnu, riskēja nozagt malku. Taču bija zināms, ka to, ko pieķers malkas zagšanā, nošaus. Viņa tomēr devās mežā, atvilka līdz zemnīcai lielu celmu un tad bezspēkā aizgāja gulēt. Otrajā rītā piecēlās un konstatēja, ka atvilkusi tik lielu celmu, kuru trīs, pat četri cilvēki nevētu pacelt. Tādā izmisuma situācijā cilvēkam rodas mežonīgs spēks. Nezināmi spēki palīdz,» spriež mazdēls. Vecmāmuļa gan stāstījusi, ka ēdusi zaļas lapiņas un mēģinājusi ķert zivis. Bijuši arī zivju pārstrādes cehi, kuros bijis jāstrādā.
Cigarešu dūmi un spraigas sarunas
Aināra māte strādājusi par ārsti, bet tēvs Jānis, citu darbu nespēdams atrast, strādāja par fotogrāfu un pēc tam ilgi Rīgas universālveikalā bijis par konsultantu foto nodaļā. «Daudzi foto mīļi atceras viņu ar lielu cieņu, jo viņš labi prata konsultēt un paskaidrot. Tēvam patika šī lieta, un viņš nopietni tai bija pievērsies,» zina stāstīt Ainārs Roze.
Tēva māsa Aina ārstējusies, viņai tika veiktas vairākas operācijas, un, paldies dievam, viņa atlabusi, bet tuberkulozes sekas juta visu mūžu. Aina mācījusies Mākslas akadēmijā, un viņai piedāvāts asistentes darbs keramikas nodaļā. Viņai bija vairākas izstādes, īpaši interesants jaunums bija apgleznotās flīzītes. Tas laiks, ko viņa pavadīja Mākslas akadēmijā, bija viņas dzīves piepildījums. Smagās slimības dēļ Ainai neizdevās izveidot ģimeni. Dzīvojusi kopā ar savu māti līdz viņas nāvei 98 gadu vecumā. Pati Aina aizgāja 1998. gadā un arī ir apglabāta Lielupes kapos.
Vecmāmiņa Emma un citas ģimenes sieviešu dzimtes pārstāves dzīvoja lielā, ar krāsnīm apkurināmā dzīvoklī. Aināra uzdevums bija sagādāt un sanest malku. Protams, bija arī skaldīšana. «Tad vairāk bija tādas ikdienišķas sarunas. Gremdēšanās atmiņās nebija, un varbūt nevienam negribējās atcerēties tādus rūgtus brīžus,» spriež Ainārs. Viņš stāsta, ka vecmāmiņa rīkojusi dažādus saietus, kad Aināram bijuši 13–14 gadi. Atceras, ka nākusi arī tāda Akurātera kundze. «Es pieļauju, ka tā bija Jāņa Akurātera meita Laima Akurātere. Pašlaik es nevaru atcerēties, bet man kā pusaudzim tas likās interesanti. Es atceros cigarešu dūmus un spraigas sarunas,» saka Rozes mazdēls.
Par sevi
«Mana patstāvīgā dzīve sākās agri. Sāku strādāt jau 17 gadu vecumā, bet vidējās izglītības diplomu saņēmu vakarskolā. Pēc triju gadu dienesta Kaļiņingradas apgabalā atgriezos Rīgā un uzsāku studijas augstskolā neklātienes nodaļā, paralēli strādājot tirdzniecībā. 1974. gadā pabeidzu mācības Latvijas Universitātes Finanšu un tirdzniecības fakultātē un ieguvu prečziņa specialitātes diplomu. Tad fakultātes dekāns docents Rikšis piedāvāja man piedalīties izsludinātajā konkursā uz pasniedzēja vietu prečzinības katedrā. Mani ievēlēja, un tā paša gada decembrī uzsāku lektora darbu. 1978. gadā radās iespēja turpināt studijas Maskavas tautsaimniecības institūta aspirantūrā, kuru pabeidzu 1982. gadā, iegūstot ekonomikas zinātņu kandidāta grādu. No 1982. gada turpināju darbu Finanšu un tirdzniecības fakultātē, nu jau Tirdzniecības ekonomikas katedrā, un 1984. gadā kļuvu par tās vadītāju. Katedru vadīju līdz 1995. gadam. 90. gados aizvien vairāk laika nācās veltīt Jāņa Rozes uzņēmumam, tāpēc kopš 1995. gada es kļuvu par ierindas mācību spēku un kopš 1999. gada par Starptautisko ekonomisko attiecību katedras asociēto profesoru. Vēl pagājušajā mācību gadā atsevišķām studentu grupām pasniedzu lekcijas,» par savu saistību ar akadēmisko vidi stāsta valdes priekšsēdētājs.
Lepns par firmu
Vectēva uzņēmumu 1940. gadā padomju okupācijas vara nacionalizē, bet pašu Jāni Rozi 1941. gadā izsūta uz Sibīriju, kur 1942. gada maijā viņš mirst bada nāvē. Firmas spiestuvi un zīmogu darbnīcu likvidē, bet grāmatnīcu pārdēvē par Rīgas 3. grāmatnīcu. 20. gadsimta 70. gados tai piešķir nosaukumu – grāmatu veikals Dzintars. 1988. gadā, Latvijas otrās atmodas sākumposmā, grāmatu veikals atgūst nosaukumu Jāņa Rozes grāmatnīca.
Pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas grāmatu tirdzniecības uzņēmumu Dzintars likvidē.
1992. gadā nodibina uzņēmumu Firma «Jānis Roze» SIA, kas pārņem 1914. gadā dibinātā uzņēmuma tiesības. 1997. gadā firma Jānis Roze atsāka arī grāmatu izdošanu, un 2000. gadā tika uzsākta grāmatu, kancelejas preču un svētku rotājumu vairumtirdzniecība. 2001. gada beigās grāmatu izdošanai tiek dibināta atsevišķa firma – Jāņa Rozes apgāds, SIA.
Mazdēls ir lepns par to, ka radās iespēja atjaunot vectēva uzņēmumu un strādāt. Lepns par to, ka izdevās. «Man liels lepnums par vectēvu, jo viņš attīstīja latviešu grāmatniecību. Toreiz tagadējie klasiķi bija jauni cilvēki un plašākai publikai nepazīstami. Kārli Ieviņu un Antonu Austriņu šodien varbūt jaunieši nemaz nezina. Bet, no vienas puses, var saprast – mēs runājam par pagājušā gadsimta 20.–30. gadiem,» secina Roze.
Priecīgs par pārmantojamību
Arī Aināra dēls Jānis strādā tēva vadītajā uzņēmumā. Sācis sen – no 15–16 gadiem, arī skolas vasaras brīvlaikos. Sākumā kā pārdevēja māceklis, tad bija pārdevējs. Tagad viņš ir projektu vadītājs, kurš atbild par jauniem projektiem. Viņa pārvaldībā ir rakstāmlietu nodaļas attīstība, arī bērnu rotaļlietu nodaļas attīstība. «Viņš strādā aizrautīgi, un darbs viņam patīk. Jānis nemēģina uzsvērt, ka viņš ir Jāņa Rozes mazmazdēls. Pārmantojamība mūsu ģimenē ir, un es par to esmu priecīgs,» saka Ainārs. Jānim junioram ir četrgadīga meitiņa Emma, kura atsevišķus burtiņus jau zina, labi skaita un zīmē.
Vai nav bijusi vēlēšanās aizbraukt uz Soļikamsku, uzmeklēt vectēva kapu? «Esmu lasījis Urtāna atmiņas un tādas es redzu šīs vietas. Esmu pārliecināts – ja es uz turieni braukšu, tā būs vilšanās. Tur nav memoriālas vietas, un, zinot, ka vectēvam nav pat kapavietas, man nav pieturas punktu, kur meklēt. Lielupē mums ir ģimenes kapi, kur jau 1930. gadā guldīta mana vecvecmāmiņa Eda Roze un vecmāmiņas Emmas brālis Fricis Silarājs. Pati Emma Henrieta Roze 1985. gadā, tad arī mans tēvs uzdrošinājās pasūtīt kapa pieminekli savam tēvam, uz kura varēja uzrakstīt, ka viņš dzimis Piebalgā, bet miris Soļikamskā.»
Viņš pats daudz lasot, bet visvairāk ekonomiska rakstura grāmatas. Protams, ņemot vērā to, ka pašiem ir sava izdevniecība, jālasa arī tas, ko izdod. «Papīra formāts, manuprāt, ir pievilcīgs, jo var dzīvāk izjust grāmatas saturu un jēgu. Grāmatu lasot digitāli, tā ir nedzīva. Lasot īstu grāmatu, tu jūti grāmatas dvēseli. Un tāpēc es visiem novēlu – palikt uzticīgiem grāmatai,» novēl Jāņa Rozes mazdēls.