Ziemassvētki. Kad visa ģimene kopā

ZIEMASSVĒTKI ATNĀKUŠI. Rožlapu, Putniņu un Gulbju kopā sanākšana. No kreisās Daces un Māra meita Katriona, Māris un Dace © no Daces Rožlapas ģimenes albuma

Ziemassvētki ir ģimenes svētki, kad gribas būt kopā ar saviem mīļajiem. Ir svētku galds ar deviņiem ēdieniem, ir dāvanas zem eglītes un priekšnesumi. Tas ir tradicionāli. Bet leļļu filmu studijas Animācijas brigāde māksliniece Dace Rožlapa un viņas vīrs, šīs pašas brigādes mākslinieks, vadītājs un visu darbu darītājs Māris Putniņš kopā ar viņu tuvajiem un mīļajiem Ziemassvētkus svin atšķirīgi. Un šīs tradīcijas dzīvo visos Ziemassvētkos. Savukārt Strenču novada pasākumu organizatore un Jērcēnu folkloras kopas Mežābele vadītāja, triju meitu – Lienes, Kristīnes un Sandras – mamma Arta Šomase Ziemassvētkos atceras senās latviešu tradīcijas.

Iestudē pasakas

«Manai dvīņumāsai ir vārds Ieva, un visos laikos mēs esam svinējuši Ziemassvētkus. Paldies jāsaka vecākiem, kuri māsai ielika tādu vārdu!» sarunu aizsāk Dace Rožlapa. Ģimenei allaž bijusi eglīte ar svecītēm un zem eglītes sarūpētas dāvanas. Visi braukuši svētkos pie vecmāmiņas un vectētiņa uz Pārdaugavas māju. «Atceros, svečturīši eglītē bija no stieples un čiekuriņiem galos. Vienmēr mums stāstīja – Ziemassvētku vecītis bijis, atstājis dāvanu maisu un – atkal jūs nokavējāt! Kādreiz arī tētis Dailis Rožlapa bija pārģērbies par Ziemassvētku vecīti, bet viņš bez brillēm lāgā nevarēja izlasīt uzrakstus uz dāvaniņām – kuram kura domāta. Mums ar māsu bija pieci gadi, un teicām – redz, tam vecītim tādas pašas kurpes vai zābaki kā mūsu tētim! Bērni ir ļoti acīgi,» bērnību atceras Dace. Gāja gadi, un māsai Ievai, kura apprecējās pirmā, pašai jau bija bērni. Viņas ģimene dzīvoja Pārdaugavā, tieši tajā pašā mājā, kurā savulaik vecmāmiņa un vectētiņš. Un Ziemassvētku svinēšanas vieta bija tā pati. Bija pazīstams kaimiņš Viktors, kurš nāca par Ziemassvētku vecīti, lai bērni neatpazītu pazīstamās kurpes. «Saģērbām viņu, un bija ticamības moments, ka Ziemassvētku vecītis nāk un ir īstais. Bija jāskaita dzejolīši, bet ar laiku likās – cik tos dzejolīšus var skaitīt! Interesants būtu arī kāds priekšnesums. Dažos Ziemassvētkos mūs apciemoja Ievas krustmāte ar savām mazmeitiņām. Bērnu pulciņš bija diezgan paliels. Nolēmām, ka varētu rādīt bērniem leļļu teātra izrādi. Tas notika 1987. gadā.

Daces vīrs Māris Putniņš ir rakstnieks, mākslinieks, leļļu meistars, mācījies Leļļu teātra studijā, tādēļ zina leļļu izgatavošanas principus – sākuši gatavot lelles Ziemsvētku izrādei. Māris arī uzrakstījis īsu ludziņu komiskā stilā par Sarkangalvīti un vilku. Tur darbojas arī vecmāmiņa un mednieks Topsis. Visi darbojošos personu teksti tika ierakstīti magnetofona lentē, jo svētku vakarā tikai palaidām ierakstu un kustinājām lelles. Pirmā luga bija Sarkangalvītes stāsta interpretējums mūsu stilā. Nu āķis bija lūpā, lelles bija sašūtas, tātad nākamajos Ziemassvētkos vajadzēja atkal jaunu ludziņu. Ar tiem pašiem tēliem mums radās vairākas ludziņas. Bija Sarkangalvīte un septiņas pelītes pēc pasaku motīviem. Bija septiņas peles, un radās jauns tēls – kaķis Antuāns. Māsai bija kaķis Antuāns, un tāpēc mūsu varonis ir lelle Antuāns. Ļoti smalks, kaķim neierasts vārds,» vērtē stāstniece. Bijusi pasaka Oldijs Poldijs un siers, kur radās jauns tēls, pilnīgi oriģināls izdomājums – spoks Oldijs Poldijs. Viņš dzīvoja pieliekamajā kambarī un izgrauza sieram caurumus. Tas ir Māra izdomājums, un arī lelles vārds ir Māra radīts. «Tad mums bija Vilka zābaciņš par vilku, kurš bēdājās, ka viņam nav zābaciņa, kurā liek Ziemsvētku dāvanas. Citiem bērniem pie gultas Ziemassvētku vecītis atstāj dāvanas, bet vilkam – nekā. Labā Sarkangalvīte gājusi uz mežu pie vilka un aiznesusi viņam zābaciņu. Viņš bija ļoti laimīgs. Nākamā izrāde bija Brīnumainā dāvana, un tā parādījās 1995. gadā, kad mums pašiem jau bija maza meitiņa Katriona. Un šī luga īpaši veltīta viņai, jo tur parādījās tēls Luīze – maza meitenīte. Katrionai otrs vārds ir Luīze.»

Katru tēlu ieraksta atsevišķi

«Pēc tam mums iestājās tāds neliels ludziņu uzvešanas pārtraukums sakarā ar dzīvesvietas maiņām,» atklāj Rožlapu atvase. «Pirms sešiem gadiem atkal atjaunojām lelles, un tradīcijas turpinājās. Tagad Ziemassvētki tiek svinēti Daces ģimenē Tallinas ielā, kur ir augstie griesti un vieta skatuvei. Māris jau ir uzbūvējis mazu skatuvīti ar uzrakstu Ziemassvētku teātris. Ir pat aizkari un aizslietnis. Tapušas jaunas lugas: Tīģeris, Ziemassvētku vampīrs, Topsis Laupītājs, Vecmāmiņas Duksis. Sešas lugas jaunās skaņās,» palielās Dace. Ņemot vērā to, ka Daces un Māra meita Katriona pirmo Sarkangalvītes un vilka iestudējumu nav redzējusi, ģimene nolēma to atjaunot. Māsai Ievai ir jau mazbērni, kuri arī nav redzējuši iestudējumu.

«Nolēmām atjaunot, pārrakstot skaņu. Pirmais iestudējums bija ar kasešu magnetofonu, kur varēja divas kasetes ielikt un no vienas pārrakstīt otrā. Vēl mums ir bijis lenšu magnetofons, no kura ierakstīja skaņu kasešu magnetofonā. Tika izmantota mūzika, kuru Māris savulaik ierakstījis Liepājas teātra izrādei Sarkangalvīte un vilks. Saaicināja visus tēlotājus – es ierunāju divas lomas, mana mammīte aktrise Astrīda Gulbe arī ierunāja divas lomas. Es biju Sarkangalvīte, kas runāja smalkā balsī, un vecmāmiņa, kura runāja čerkstošā tonī. Un mūsu mammīte – profesionāla aktrise, kas savulaik tik daudz multeņu ierunājusi, šoreiz ierunāja izsmalcināto Vilku un mednieku Topsi, kurš runā ķerkstošā balsī,» izrādes aizkulises atklāj Dace. Viņa parasti ir tā, kura visus sakoordinē, cikos jābūt uz ierakstu. Tagad Mārim ir tādas tehnoloģijas, ka viņš katru tēlu ieraksta atsevišķi. Darbojas kā skaņu operators. Jā, un izrādes laikā atskaņo ierakstu, tēlotājiem nav jāuztraucas sajaukt vārdus. «Kad rādām lelles, ļoti jācenšas tām virināt mutes. Ziemassvētku satraukumā bieži aizmirstas, kura lelle kurā brīdī runā. Māsas lielajiem bērniem un mazbērniem joprojām patīk lugas, lai gan viņi gluži nav vairs tajā vecumā. Ziemassvētku vakars ir tāds, kad visa ģimene ir kopā,» stāsta Dace.

Noķer kaķus interesantās pozās

Ģimenei ir arī tradicionāla Ziemassvētku dāvana – kaķu kalendārs. Šī tradīcija radās apmēram 2000. gadā. Kaķu mīlestība ģimenei ir tradīcija. Un tad jau parasti mēģina sameklēt kaut ko interesantu, kaut ko oriģinālu. Tētim Dailim Rožlapam vienmēr tika dāvināts kaut kāds kalendārs ar kaķiem – no ārzemēm vests. Mammai arī, bet tētim kaut kā uzsvērti. «Iedomājos, kāpēc mums svešus kaķus dāvināt, kāpēc neizveidot kalendāru pašiem ar saviem kaķiem? Pirmais kalendārs bija simtprocentīgi mājās gatavots – Māris ieskenēja kaut kādu esošo kalendāru un nomainīja to bildi pret mūsu kaķiem. Tas nebija kvalitatīvs. Es tikai aiznesu to kalendāra spirālīti ievietot kaut kādā salonā. Bet ar katru gadu kalendārs kļuva kvalitatīvāks. Mums ir sešas ģimenes, kurām vajag kalendāru.» Centušies nākamā gada laikā nofotografēt visus ģimenes kaķus. Pēdējās fotogrāfijas bildēja Daces un Māra meita Katriona, jo viņai ir ķēriens uz to. Tad kaķi tiek aizvesti uz Lapmežciemu, kur ir ģimenes atpūtas māja, un Daces un Māra meita mēģina noķert kaķus interesantās pozās. Vasarā safotografē, un rudenī visa ģimene skatās bildes un spriež, kurā mēnesī kuru liks. «Keirai un Orlando – mūsu kaķiem – ir vairāk fotogrāfiju, citiem nav. Kādreiz jau arī paveicas, ka ir divi kaķi uz vienas bildes. Katriona cenšas aizstiept tos kaķus uz jūras malu un tur noķert interesantās pozās.»

Būs rabarberu rausis un pašu liķieris

Dace allaž sekojot līdzi sižetam, bet Katriona – kvalitātei. Kalendārus tagad nodrukā firmā. Lēti tie nesanākot – apmēram deviņi eiro viens. «Kad mēs esam nosprieduši, kurš kaķabērns kurā mēnesī būs, tad Māris to visu sakompjūterē kopā. Dace ņem zibatmiņu un nes uz iespiešanas firmu. Jauka dāvana tā ir. Bet ir arī bēdīgāki kalendāri, kur tiek ievietoti zvaigžņu kaķi, kad kāds kalendāra dalībnieks tiek izveidots zvaigžņu ieskauts – viņš aizgājis citos medību laukos,» stāsta kaķu mīļotāja. Ģimenei Ziemassvētki ir skaistākie svētki, kurus var svinēt visi kopā. Dzied arī svētku dziesmas. Ir deviņi ēdieni galdā. «Bet es pie tiem pieskaitu arī riekstus, tad vēl no krabju salātiem papriku un kukurūzu. Mēs ģimenē neviens neesam izcils kulinārs. Mammas pārziņā ir galerts, un man patīk mājās ceptas piparkūkas. Galvenais jau ir pats process. Ir mazi pīrādziņi, štovēti kāposti, un ir rasols, kas ir mūsu ģimenes pamatēdiens. Ak tā – vēl Māra īpaši garšīgais cepetis. Tos viņš cep uzreiz divus. Jo vienu apēd uzreiz, kad izņem no cepeškrāsns. Mēs neesam eksperimentētāji. Labāk vecas, tradicionālas vērtības,» stāsta Dace un atklāj, ka šajos Ziemassvētkos mēģināšot izcept rabarberu rausi. Ziemā – rabarberu rausi. Jācer, ka izdosies. Un vēl Dace trešo gadu gatavo Ziemassvētku liķieri. Lapmežciemā lasītās avenes mēnesi notur ar cukuru apsegtas, pēc tam aplej ar alkoholu un salej skaistās pudelēs, un tās stāv līdz Ziemassvētkiem. «Man liekas, ka Ziemassvētkos valda sarkanā krāsa, sveces ir sarkanas, sirsniņas sarkanas, bet egle zaļa – toties bumbas tajā sarkanas. Ziemassvētki man ir mīļi svētki. Tas tāds gaišums, mīļums, visi sanāk kopā. Gribas visiem teikt ko labu,» izjūtas izsaka Dace.

Jāiet pa saulei

«Man Ziemassvētki nozīmē jauna gada sākumu. Pirms daudziem gadiem es to neizpratu tā, ka tagad skaidri jūtu un saprotu. Ziemassvētki man saistās ar kaut kā nobeigumu un jauna sākšanos,» atzīst Arta Šomase. Mums, latviešiem, ir saules ceļš ejams un saules dziesmas dziedamas. Kas notiek Ziemassvētkos? Saulīte sāk savu ceļu kalnā. Saule sāk iet augstu ceļu, sākas kaut kas jauns. «Tāpēc manā ģimenē svin saulgriežus. Mani bērni to ne tā pieņem, kā es vēlētos, bet es domāju, ja mēs to darīsim ar savu sapratni un pārliecību, gan jau arī jaunie skatīsies uz to virzienu un sapratīs, kāda tam nozīme. Savā mūža gājumā es esmu sapratusi, ka tas ir svarīgi.» Pēc Artas domām, latviešiem ir skaists vārds – pasaule. «Ja ievelk pa vidu svītru, tad iznāk pa saulei. Mums pasaule ir atstājusi tos labos vārdus, kuri rāda, kā mums dzīvot.»

«Es neatceros savus pirmos Ziemassvētkus, bet mājās tie tika svinēti kā Kristus laiks, un tika klāti logi ar palagiem. Mana vecāmāte gāja uz baznīcu, un es biju viņai vienreiz līdzi. Man tika strikti noteikts – tu nedrīksti stāstīt, kur tu biji. Es atceros, ka vecaimammai bija ārkārtīgi skaisti Ziemassvētku rotājumi. Svečturīši – sapītas drātiņas ar garām stieplēm, un galos bija čiekuriņi. Un viņai vienmēr dega īstas svecītes un tika dziedāta Klusa nakts, svēta nakts. Tā man nāk līdzi no bērnības,» Arta saka, ka ļoti gribētos, lai Ziemassvētkus varētu sagaidīt kopā ar savam meitām – Lieni, Sandru un Kristīni, un viņa zina, ka meitenes arī to vēlētos. Bet tā dzīve ir iekārtojusi, ka tas ir darba laiks, saulgriežu laiks. Visas gan satiekoties valsts noteiktajās atpūtas dienās, un tad ir svētku galds, kopā svinēšana un dāvanas. «Darām visu, kas latviešiem pieņemts. Man vārda diena arī ir 20. decembrī, un tik skaisti būtu visiem būt kopā. Gribētos to īsto laiku iešūpot, to mūsu īsto laiku svinēt. Ceru, ka tas sapnis man piepildīsies. Vienkārši ir jāgrib. Kopā ar saviem audžubērniem, kuri pie manis ir daudzus gadus, noteikti šajos Ziemassvētkos iesim uz parku, vilksim bluķi, kā to parasti darām kopā ar savu folkloras kopu Mežābele. Visi ejam uz netālo Jērcēnu parku un svinam bluķa vakaru. No manas ģimenes šajā procesā visbiežāk piedalās mazmeitiņa Gabriēla, Lienes meita. Viņai tas ļoti patīk, un viņa vienmēr uz šo laiku cenšas atbraukt ciemos.»

Artas Mežābele ir viens no tiem kolektīviem, kuri nemeklē koncertskatuves, bet iet pie cilvēkiem. Uz skolām, bērnudārziem, pie Valmieras studentiem, ģimenēs, pagastos, privātsētās. «Esam ieinteresēti cilvēkiem dot to, ko mēs saprotam, to, kas mums pieder, un katru gadu priecājamies, ka interese palielinās. Ir jāsaprot, ka mēs ar abām kājām stāvam uz savas zemes. Dāvanas mums ir parasti tad, kad ir brīvdienas. Bet bluķa vakarā jāizdara pats galvenais. Parasti velkam degošu bluķi. Citu gadu, kad ir slapjš, tad jau īsti neiznāk vilkt degošu bluķi caur pagasta centru. Beigās savācam visas pagājušā gada likstas, domas, sliktus gadījumus un tad to visu liekam ugunī ar domu, ka jaunais gads būs labāks,» skaidro Arta. Jērcēnu parkā šogad vārīs zirņus ar speķi un visi ciemiņus pacienās. Folkloras kopas uzdevums būs visus kustināt un lustināt. Artas kluss sapnis ir, lai bluķa vakarā Sprigulīšos sanāktu kopā visi viņas mīļie. Tas ir skaistākais, ko mamma var vēlēties. Īstā laikā ieskandēt īsto laiku. Iešūpot mūsu tautas ritmu, laiku. Godāt īsto laiku.



Svarīgākais