HOBIJS: Deja rada bitīšu kolekciju

PATĪK PASTAIGĀTIES. Bites kopā ar saimnieci izgājušas pastaigā Vērmanes dārzā © Māra Pētersone, speciāli Mājai

Indra Filipsone savu mūžu atdevusi tautiskajai dejai. Dejoja Valsts deju ansamblī Daile, izveidoja un vadīja bērnu tautas deju ansambli Bitīte, dejotājiem pieaugot, izveidojās jauniešu deju ansamblis Bitīte. Kad bērnu deju ansamblim bija piecu gadu jubileja, viņiem pievienojās bērnu vecāki un tika nodibināta vidējās paaudzes deju grupa Auda. Visu kolektīvu vadītāja ilgus gadus bija Indra.

Bērnu TDA Dzintariņš vadītāja Olga Freiberga Bitītes piecu gadu jubilejā Indrai uzdāvināja lielu biti – talismanu, kopš tā laika Indra Filipsone kolekcionē dažādas bitītes. Tagad gan bitīšu skaitu vairs nezinot – vienas nāk klāt un citas nolietojas.

«Es saku – visu mūžu neesmu strādājusi, bet nodarbojusies tikai ar saviem hobijiem. Un mana deju kopa Bitīte ir mūža mīlestība. Bitītes sāku kolekcionēt 1990. gada 1. maijā. Bija Bitītes piecu gadu jubileja, un nāca sveikt arī draugi, starp tiem arī deju ansambļa Dzintariņš vadītāja Olga Freiberga, kura uzdāvināja lielu biti. Mēs visur to vadājām līdzi – koncertos, festivālos. Skaidrs – ja ir lielā bite, tad pamazām sāka rasties maziņās,» stāsta deju pedagoģe Indra Filipsone, Nacionālā teātra aktiera Zigurda Neimaņa dzīvesbiedre. Citi arī ievērojuši, ka tā ir interesanta dāvana, kuru Indrai var dāvināt. Savukārt pati braukājusi apkārt un ieraudzījusi dažādas dekoratīvas bites – tās, protams, iegādājusies, un pamazām radās kolekcija. Indrai žēl, ka nav saglabājusies pirmā bite. No kolekcijas izstādes Leļļu teātrī laikus visu nepaņēma un palūdza šo to atstāt. Kad aizgājusi vēlāk pakaļ, kaste ar eksemplāriem bija pazudusi.

Meitu dāvātā – vismīļākā

Bitītes ir visdažādākos veidos – krūzes, svečturi, pildspalvas, glāzes, zīmuļi, dzēšgumijas, rotas, stiklā veidotas bites. Indrai ir trīs mazbērni – Annija (10), Marks (7) un Ralfs (4), katrs paņēmis mīļākās bitīšu mīkstās rotaļlietas uz savām mājām. Ar bitītēm ir spilveni, sedziņas, paklāji, lampas, bumbas un dažādas dekoratīvas lietas, ledusskapja magnētiņi. Kas tikai redzēts ar bitēm, tas vākts un sakrāts. «Konfektes, bez šaubām, vajadzēja apēst. Ēdamas tās vairs nav, bet vēl ir saglabājušās,» atklāj bitīšu saimniece.

Deju kolektīvam bijusi tradīcija – katru vasaru braukuši kaut kur uzstāties. Atgriežoties vienmēr iebraukuši Bauskas benzīna uzpildes stacijā, kur runājuši par braucienā gūto. Indra pateikusi visu, ko domā par braucienu, un, protams, dejotāji arī. «Tad viņi man iesāka par katru braucienu dāvināt bites, kuras bija pamanījuši. Tāpēc daudz bišu ir no ārzemju braucieniem,» par tradīciju stāsta Indra. Par savu mīļāko bitīti deju kolektīva vadītāja atzīst to, kuru viņai uzdāvinājušas meitas Naneta un Nadīna. Kad ir slikts garastāvoklis, bitīte smejas. Palaikam parādoties vēl kādas mīļas bites. Indrai patīk rotu bitītes – kukainītis ķēdītē, piespraudes, arī veidotas no stikla, metāla un sudraba. «Ja mēs ar kādu lietu nesaskaramies, mēs to neredzam. Es neredzēju uz ielas māmiņas ar ratiņiem, līdz es gaidīju savu pirmo meitu. Tāpat ir ar bitēm – kamēr tu ar to neesi saskāries, vienkārši neredzi. Bet acis jau meklē un atrod,» pārliecinājusies Indra.

Mazbērniem meklē nodarbes

Kolekcijas saimniece nezina bitīšu skaitu. Pirms apmēram desmit gadiem, kad bija izstāde Leļļu teātrī, izskaitījusi, un tad bija 967. Pa gadiem nākušas klāt, un diemžēl vesela kaste arī pazudusi. Mazbērni daudzas iznēsājuši – čības, gumijas zābaciņus, lietusmētelīšus, lietussargus, zeķbikses. Kas sākumā stāvēja kā kolekcija, tagad ir lietošanā. «Es negribu vairs izstādi, jo tik sīkas un smalkas ir tās lietiņas, un tās visas jāsapako. Leļļu teātrī bija skaista izstāde, bija daudz apmeklētāju. Nāca māmiņas ar bērniem, un tā bija īstā auditorija. Bērni redzēja sev mīļas lietas, un vecākiem radās ieskats, cik daudz skaistu lietu ir pasaulē!» priecājas bitīšu saimniece un uzskaita, ka bitītes nākušas no Beļģijas, Spānijas, Francijas, Somijas, Zviedrijas, Amerikas, Norvēģijas, Polijas, Čehijas, Lietuvas, Igaunijas, Krievijas un citām valstīm, kuras visas pat nevarot nosaukt.

Indra vairs nestrādā ar dejotājiem, un tas bitīšu process ir apstājies – esot savu padarījusi. «Tagad esmu pensionāre, darbojos Starptautiskajā Eiropiādes komitejā jau kopš 1994. gada un Starptautiskajā Folkloras organizācijā IGF kopš 1997. gada. Katru gadu ir jābrauc uz starptautiskām konferencēm, festivāliem. Uz deju festivālu Eiropiādi katru gadu vedu arī grupas no Latvijas. Latvijā notiek mazā Eiropiāde. Tā nav, ka neko nedaru. Esmu beigusi Mūzikas akadēmijā horeogrāfijas nodaļu, iestudēju dejas un, ja nu kādam vajag, kaut ko dodu no savam vecajām dejām vai arī izveidoju kādu jaunu deju konkrētam sastāvam,» par šodienas dzīvi stāsta enerģiskā sieviete. Deju pulciņus viņa vadījusi 35 gadus, piecas reizes nedēļā, no diviem dienā līdz 12 naktī. «Tas nebija grūti, tas nebija darbs, tā bija mana aizraušanās. Tagad es palīdzu arī saviem mazbērniem atrast ārpusskolas nodarbošanos. Ļoti daudz ir jāstrādā pie izaugsmes,» pārliecināta bišu mamma.

Mīļkukainīši jau kopš bērnības

No kolekcijas putekļi arī bieži jāslauka, un tad – kastēs iekšā! Indrai gan Rīgā ir bites, bet daļa kolekcijas atrodas arī ģimenes vasaras mājā Garciemā.

«Nacionālajā teātrī mūsu deju kolektīvam visus gadus 1. maijā bija jubilejas koncerts, pasākumā mums visus 25 gadus dāvināja pa bitītei. 25. jubilejā dejotāja Iveta Innuse izveidoja skatuves noformējumu ar bitēm. Tur bija bumbas, uz kurām sēž bišu pulciņš, skaists liels un mīļš bišu pāris un vēl cits. Meitene to visu izveidoja kopā ar saviem palīgiem. Pēc tam visa kolekcija pārceļoja uz manu dārzu.» Pēc Indras domām, bitītes ir skaistas, čaklas un gudras. Bērnībā Indra dzīvojusi Tukuma rajonā, un no turienes nāk pirmās atmiņas par bitēm un medu. Kad bitenieks dzinis medu, meitene stāvējusi klāt. «Tukuma rajonā brauc daudz čigānu. Es biju aizgājusi uz veikalu, jo biju nopelnījusi naudu par palīdzību biteniekam. Nopirku medu, un man šķidro masu uzlika uz tik bieza papīra, ka gandrīz viss medus tajā iesūcās. Kad izgāju laukā, čigāni mani solīja aizvest mājās. Mēs jau bijām pieraduši pie čigāniem, bet, kur viņi mani gribēja vest, nezinu? Kāds bija pateicis tētim, ka es biju pie čigāniem iekāpusi ar medus pikuci saujā. Nezinu, kur viņi būtu mani aizveduši, ja tētis ar riteni nebūtu mūs panācis. Tādas ir bērnības atmiņas par bitēm un medu. Man bija tikai četri gadi, bet es šos notikumus atceros labāk nekā tos, kas notikuši pagājušajā vasarā,» par bērnību stāsta deju pedagoģe.

Atgriežoties pie bitēm, mamma atzīst, ka abas meitas Nadīna un Nanete ir vienas no aktīvākajām kolekcijas papildinātājām. Ja ir svētki – bitīte, ja jubileja – tāpat. Indra jau lepojas – kad abas bijušas mazas, dejojušas. Nanetei tā dejošana bijusi tāda – mamma liek un jādejo, bet pēc 9. klases beigšanas pārtrauca dejot. Toties Nadīnai tā ir sirdslieta, un viņa pat beidza Kultūras koledžu līdztekus mācībām Latvijas Universitātē. Pamatdarbs gan Nadīnai ir bankā, bet aizraušanās – deju kolektīva vadīšana un dejošana.

Nosaukums no dejas Zum, zum, bitīte...

«Pēdējais bitītes eksemplārs gan nav Rīgas dzīvoklī, bet Garciemā. To man atveda no Anglijas – man tur dzīvo daudz draugu. Tā bite ir kā spilvens – saliekama, attaisa vaļā kā grāmatu,» stāsta Indra. Vīrs aktieris Zigurds Neimanis veidojis plauktus, kur bitītes salikt. Arī Garciemā tādi ir. Dzīvesbiedram nav nekādu pretenziju, un kādas var būt pretenzijas, ja kolekcija nav pašmērķis. Tas neprasa lielus finansiālus ieguldījumus, lai gan pa vidam ir nopirkta arī kāda dārga bite. «Nevis dārga bite, lai to ieliktu kolekcijā, bet dārga tāpēc, ka man patīk šī lieta. Sudraba ķēdītē stikla bite, ko nēsāt, piespraude – sudraba bite. Zigurds arī pats, ja ierauga kādu bitīti, nopērk un uzdāvina man,» teic aktiera sieva. Kad Indra bija Skolēnu dziesmu un deju svētku virsvadītāja, cilvēki nākuši skatīties, jo dzīvoklis atrodas centrā. Pēc tam runājušies ar Indru par bitēm.

«Visām vietas gan nepietiktu, ja bērni nebūtu daudzas savākuši. Arī pie griestiem un lampām karājas bites. Kolektīva nosaukums Bitīte radās pēc pirmajiem panākumiem deju skatēs, jo Osvaldam Štrausam Skolēnu dziesmu un deju svētkos bija deja Zum, zum, bitīte!. Ar šo deju mēs ieguvām pirmo vietu savā vecuma grupā un nolēmām kolektīvu saukt par Bitīti. Osvalds Štrauss mūsu kolektīvam kļuva par krusttēvu,» Bitītes nosaukuma rašanos skaidro vadītāja.

Pamatā bitītēm ir tradicionālās krāsas – melns ar dzeltenu, bet ir arī lillā, zaļas. Zigurds bija pats izdomājis, kādus plauktus taisīs, – viņš redzējis, ka bites stāv kaudzēs un kastēs. «Kad bija plaukti, man radās vairāk plīstošās bites. Mazie nevarēja saplēst. Bija jau arī laiks, kad viss gāja pa gaisu, – apakšējos plauktos bija tikai mīkstās rotaļlietas. Krūzes vienmēr palikušas augšā,» skaidro Indra.

Ja dzimšanas dienā viņai pasniedz ziedus, noformējumā klāt ir bite. Dejotājas ir floristes, un vienmēr ziedu pušķī atrodas bites. Tās vienmēr ir interesanti iekārtas vai saspraustas.

«Nebūs par maz plauktu, jo šobrīd šis posms ir bišķiņ noslēdzies. Vēl Garciemā ir kur likt, un var likt divās trijās rindās. Garciemā arī ir daudz bitīšu, es pat nevaru pateikt, cik daudz. Atrodas arī dārzā, ko spraužam puķu dobēs kā vēja rādītājus. Puķupodi Garciemā ir ar bitēm. Pavisam maza bite ir no stikla – to grūti pat ieraudzīt. Kā es saku – dārglietu plauktā. Dekoratīvu nieku ir mazāk, vairāk praktiskas lietas. Ir lietas, kas novalkājas un tiek izmestas, un ir tādas, kuras pavalkā un atkal stāv plauktā.



Svarīgākais