«Es gribētu, lai man būtu daudz, daudz laika rakstīt,» saka fantāzijas žanra grāmatu autore Linda Nemiera. Žurnāls Māja ar rakstnieci tikās dienu pēc viņas jaunākās – sestās – grāmatas Sofijas noslēpums iznākšanas.
Rakstniecību Linda sauc par savu bērnības sapni, kuru piepildīja desmit gadus pēc tam, kad bija darbojusies mārketinga jomā. Lindas izglītība saistīta ar biznesa vadību, un viņa beigusi Rīgas Valsts 1. ģimnāziju - skolu, kas specializējusies padziļinātā matemātikas apgūšanā.
Cipari un burti
«Bet man kopš bērnības bija sapnis, ka es varētu izdot savu grāmatu,» viņa tagad saka. «Ilgu laiku sapnis bija nerealizēts, taču saņēmos un pabeidzu pirmo grāmatu [Vilcenes stāsts], un iesniedzu konkursā. Maisam gals bija vaļā, un tagad man ir iznākusi jau sestā grāmata [Sofijas noslēpums], bet tapšanas stadijā ir grāmata bērniem, kas man ir gluži jauna joma. Taču reizēm gribas izkāpt no komforta zonas.»
Rakstīt Linda sāka, jo vienā brīdī saprata, ka viņai ir ko teikt, un viņa vēlējās padalīties piedzīvojumos, kas risinājās viņas galvā un fantāziju pasaulē.
Skaitļi un burti - šīs divas šķietami nesavienojamās lietas Linda spējusi apvienot, un viņas dzīvē viena nekonfliktē ar otru. «Man ir radošā kārtība. Galvā ir radošā sistēma,» viņa smej. «Parunājot ar citiem kolēģiem par to, kā viņi raksta, saprotu, ka es rakstu citādi. Viņi pieraksta gabaliņu no beigām, sākuma, vidus, un tad visu saplūdina kopā. Es rakstu, kā skolā mācīja rakstīt sacerējumus literatūras stundās, - ar ievadu, iztirzājumu un nobeigumiem. Man ir plāns - skelets -, ko uzrakstu un pēc tam apaudzēju ar miesu. Skeleta radīšanā izpaužas mana matemātiskā domāšana, bet miesas veidošanā - radošā.»
Ikdienišķi brīnumi
Rakstniece par savām grāmatām saka: «Gribu, lai cilvēks, tās lasot, izklaidējas un bauda patīkamas emocijas. Gribu, lai manas grāmatas ļauj atpūsties no ikdienas. Man nepatīk moralizēt. Neuzskatu, ka man ir tādas tiesības. Varbūt, ja man būtu liela dzīves pieredze... Bet uzņemties mācītāja lomu - tā ir liela uzdrīkstēšanās. Pagaidām sevī nejūtu tik lielu uzdrīkstēšanos. Jūtos komfortabli jomā, kurā esmu. Rakstu izklaidei un atpūtai. Manuprāt, ikdienas dzīve ir pilna ar smagām lietām, ar kurām jātiek galā, tāpēc negribu, ka vakarā pēc darba cilvēks lasa par nopietnām tēmām, kas moralizē. Gribu, lai manas grāmatas lasa ar prieka pieskaņu.»
Vēlme izklaidēt lielā mērā arī izskaidro, kādēļ izvēlēts fantāzijas žanrs. «Sāku rakstīt ar klasisko fantāziju, bet tagad mans jājamzirdziņš ir pilsētas fantāzija, un šajā žanrā redzu sevi turpinām rakstīt,» viņa saka un paskaidro. «Man bija iekšējā prasība ikdienas dzīvi pagriezt citā aspektā, piešķirt asumiņu un dzirksti. Ļaut padomāt, kā būtu, ja eksistētu ikdienišķais brīnums. Kā būtu, ja pārpasaulīgais notiktu ikdienas dzīvē. Uzturēt cilvēkos cerību un ticību brīnumam. Klasiskajā fantāzijā notikumi norisinās citās pasaulēs, bet, rakstot pilsētas fantāziju, izvēlos Rīgu un iekļauju tajā vilkačus, jo - kāpēc ne? Un kāpēc priekšniece nevar būt īsta ragana, ja jau daudzi tā domā ikdienā?»
Nodeva vēstures studijām
Rakstot pilsētas žanru, Linda jūtas komfortabli, jo pārzina konkrēto lauku, savukārt, rakstot grāmatu Sofijas noslēpums, viņa izjuta profesionālu un personisku izaicinājumu. «Par spīti nosaukumam, grāmata nav sieviešu romāns. Es par mīlu nerakstu. Grāmata ir kripto romāns [arī Dena Brauna bestselles Da Vinči kods rakstīts kripto romāna žanrā],» viņa stāsta. «Rakstīšana bija liels izaicinājums, jo ietver sevī daudz pētnieciskā darba. Katrs darbs, protams, pieprasa pētīšanu, bet kripto romānam tas ir dubultsvarīgi, jo rakstu par vēsturiskiem notikumiem, tāpēc nemitīgi bija jāpārliecinās par faktu precizitāti. Romāns ir arī nodeva manai gandrīz vēsturnieces izglītībai, jo divus gadus studēju Vēstures un filozofijas fakultātē [Latvijas universitātē], bet studijas nepabeidzu. Par zilo sapni man palicis, ka reiz es pabeigšu vēsturniekus un iegūšu vēsturnieces izglītību. Man bija sirds aicinājums uzrakstīt par vēsturi un pagriezt vēsturi nedaudz citādā aspektā. Gribēju paspēlēties ar hipotēzēm.»
Kāpēc darbs tapis tieši tagad, nevis pirms vai pēc gadiem, Linda atbild, ka tas ir neizskaidrojami. «Ja vaicātu citiem rakstniekiem, visi kā viens atbildētu, ka gaisā notiek vibrācijas un pieslēgšanās lielam informācijas laukam. Tobrīd nav jautājumu, jo ir skaidrs, par ko jāraksta.» Linda uzskata, ka vienā laika posmā daudzi rakstnieki rada līdzīgus darbus, jo ir viens trends, kas «virmo gaisā un kuru gribot negribot uzsūc» cilvēki ar radošu domāšanu un jūtīgu uztveri.
Grāmatu Linda rakstīja ilgi - apmēram piecus gadus. «Man bija skaidra ideja, bet bija sarežģīti to realizēt. Man bija šaubas un bailes, jo notika spēlēšanās ar vēsturiskiem faktiem,» viņa paskaidro, kādēļ bija nepieciešams viņai tik neraksturīgi ilgs laika posms, lai sarakstītu romānu. «Pērn darbu iesūtīju konkursā Nacionālais bestsellers. Vārds «bestsellers» jau vien uzliek pamatīgu atbildības nastu, bet klāt vēl apziņa par titulu, uz ko pretendēju. Bet izrādījās, ka pretendēju pat ļoti labi, jo ieguvu galveno balvu.»
Pierakstītie turpinājumi
«Pieredze ir svarīga, jo veido reakcijas uz notikumiem, un, tikai pateicoties pieredzei, spēj paredzēt, kā reaģēsi uz konkrētiem notikumiem un kāda būs tava attieksme. Taču rakstniecībā pieredze spēlē otršķirīgu lomu. Tas, ka tev ir 70 gadu un esi nodzīvojis notikumiem bagātu un panākumiem pilnu mūžu, nenozīmē, ka būsi labs rakstnieks, ja tev nav ko teikt. Savukārt citam 14 gados iekšējā pasaule veido mūžamežus, kurus cirst un cirst. Svarīgākais ir dievišķā dzirksts, kura ir vai nav,» domā Linda. «Un svarīgs ir dzirksts lielums. Kādam tā ir sērkociņa lielumā, bet citam vesels salūts un uguņošana. Un tas ir kaut kas vārdam neaprakstāms.»
Kas Lindai aizšķīla dievišķo dzirksti, lai viņa pamestu mārketinga jomu un pievērstos rakstniecībai? «Man nav viena punkta, jo viss ir kā sēnes izaugšana - no maza micēlija izaug skaista mušmire. Rakstniecība nav rezultāts, bet process. Jautā, kuram rakstniekam vēlies, viņš atbildēs, ka brīdī, kad grāmata ir izdota, tā viņam ir mirusi. Kamēr grāmatu raksti, dzīvo tajā. Bet rakstniecības process nesākas brīdī, kad paņem baltu lapu, lai sāktu rakstīt.» Viņa turpina: «Ir vairāki stāsti, kuri manī dzīvo visu laiku, bet vienā brīdī tie kļūst pārāk smagi, lai es turpinātu tos nest. Tad man viņi ir jāizlaiž.»
Pirmo stāstu Linda uzrakstīja 11 gadu vecumā, kuru nosūtīja laikraksta Rīgas Balss rubrikai Bērnu stūrītis. To publicēja. Bet tad sekoja turpinājumu rakstīšana izlasītajām grāmatām. «Tagad tas saucās fan fiction, bet kādreiz man vienkārši negribējās, lai grāmata beidzas,» viņa stāsta un šos mazos mirkļus sauc par procesu, kā rezultātā veidojies lēmums kļūt par rakstnieci.
Vienas bezmiega nakts dēļ
Nākamo grāmatu no Lindas varēs sagaidīt apmēram gada laikā, un tā pirmo reizi būs veltīta bērniem. «Kad pirms gada man prasīja, vai kādreiz varētu uzrakstīt grāmatu bērniem, jo man pašai to ir divi, es atbildēju, ka nekad neķeršos tām klāt, jo tekstam jābūt ar pamācību, kurai jābūt smalki pasniegtai, lai bērns to neatgrūstu, bet pieņemtu,» viņa stāsta. «Kad gaidīju otru bērniņu, mocījos ar bezmiegu. Tāpēc vienu nakti apsēdos un uzrakstīju grāmatiņu bērniem. Man ir laba draudzene - māksliniece Aija VinkelmaneDreiere, kurai palūdzu uzzīmēt ilustrācijas. Izrādās, viņai bija sapnis zīmēt bērnu grāmatām.»
Linda tagad saprot, ka nekad nedrīkst teikt - nekad, jo jaunais projekts, kas tapis vienas bezmiega nakts dēļ, ir spilgts pierādījums tam.
Runājot par iedvesmu, Lindai nav svešs šis jēdziens. «Viens staigā gar jūru, cits klausās mūziku, lai to gūtu. Es gar jūru nestaigāju un mūziku neklausos. Man ir cits galvenais iedvesmas avots - ar vīru braucam ar moci. Divas trīs stundas esmu klusumā ar savām domām, tāpēc gribot negribot atveras visas čakras un iedvesma līst aumaļām. Kad jūtu, ka man vajag atspērienu, aicinu vīru izbraucienā.»
Viņa nesen kļuva par mammu otram savam bērnam - meitiņai Heidijai Keitai ir tikai četri mēneši. Bet dēlam Marko Henrikam, kuram ir četri gadi, no mammas piemīt iedzimta plaša fantāzijas pasaule. «Viņš ir gan Zorro, gan Zirnekļcilvēks, gan bruņrupucis Nindzja un katram tēlam izdomā stāstu. Tāpēc visas rotaļas mūsmājās ir teatrālas. Domāju, ka viņam no manis ir kāds stariņš iespīdējis. Nākotnē redzēs.»
Kādēļ lai dēls neietu viņas pēdās un neizvēlētos rakstniecību vai kādu citu radošās nozares jomu, paredz Linda. Viņa noteikti nebūs no tiem vecākiem, kas liegs bērnam pašam izvēlēties savu ceļu. Grāmatu autore ir droša, ka viņa sniegs saviem bērniem telpu, kurā pašiem izlemt par savu nākotni.
«Ja viņam patiks mocīties pie datora un brīžiem izmisumā dauzīt galvu pret sienu, jo nezinās, ko tālāk darīt ar galveno varoni, - droši. Kāpēc man viņu vietā būtu jāizvēlas profesija? Ko gribēs, to darīs,» ir pārliecināta Linda. «Kāda atšķirība, ar ko nodarbojies? Galvenais, lai patīk.».