Aizputnieka Ģirta Brumsona vārds nu jau vairs nav svešs televīzijas šova Saimnieks meklē sievu skatītājiem. 35 gadus vecā aizputnieka mājās Aizputē – dārzā un paša rokām veidotajā parkā – norisinājās šovs, kur uz saimnieces godu pretendēja piecas latviešu meitenes.
Viens no uzdevumiem tajā bija glīti nokrāsot Ģirta veidoto objektu viņa veidotajā Aizputes mākslas parkā. Un izdevās gaumīgi. Ģirts stāsta, ka parkā tagad iegriežoties vairāk apmeklētāju. Saimnieci puisis šovā tā arī nedabūja, bet, kas zina, - varbūt kāda čakla, sirsnīga un jauka meitene mīt tepat, kaut kur netālu no Aizputes, un liktenis abus savedīs kopā.
Atrod citu pieeju
«Esmu dzimis un audzis Aizputē, mājā Smilšu ielā 6. Tik daudz šajā vietā esmu gadu gaitā ieguldījis - izveidots dārzs un Aizputes mākslas parks. Varu aizbraukt ekskursijā kaut uz mēnesi, bet pēc tam atgriezīšos atkal savā dzimtajā vietā,» stāstu sāk aizputnieks Ģirts Brumsons. Viņš ir daudzprofilu cilvēks - galdnieks, mākslinieks, darbmācības skolotājs Lažas internātskolā, strādā arī Aizputes jaunrades centrā. Brīvajos brīžos, cik nu to ir, tiek ar jauniem objektiem papildināts dārzs un parks, kuru par brīvu var baudīt visi aizputnieki un ciemiņi. Tas ir Ģirta devums dzimtajai pilsētai.
«Mana būtība ir mākslinieciskā pasaule. Dārznieks arī esmu, bet nekad šo amatu neesmu mācījies - strādāju pēc izjūtām. Daudz ko iemācīja vecāki, un var arī apskatīt, kā citviet cilvēki veido savus daiļdārzus,» spriež mākslinieks. «Manējā ir kā dvīņu māja, un te ir divi īpašumi. Šī kādreiz bija vecāku māja, un viņi te visu ko darīja. Pirms septiņiem gadiem izdomāju, ka gribu veidot kaut ko citādu, modernāku, nekā padomju laika cilvēki ir stādījuši. Agrāk jau bija princips - kur brīva vieta, tur kaut kas jāiebaksta. Man bija draudzene Laura Mazule, kura tagad ir Alūksnes galvenā ainavu arhitekte. Viņa uzzīmēja plānu, kā vajadzētu izskatīties šim dārzam. Viss tika izveidots pilnīgi no jauna,» dārza attīstības vēsturi klāsta Ģirts. Tika izveidotas darba un atpūtas zonas. Pilnīgi viss, kas bijis iepriekš stādīts, ticis izplēsts, palicis tikai kadiķis, kurš izveidots bumbas formā. No vecajiem stādījumiem palicis rododendrs - tas tagad panīcis, bet žēl rakt ārā. «Laika gaitā es dārzā sastādīju modernus augus. Galvenie konsultanti par puķēm un augiem ir vecāki - mamma Brigita un tētis Vitālijs. Onkulis Alberts Priedols bija dendrologs, viņš arī te kādreiz dzīvoja un darbojās. Viņš arī manī kaut kādu dabas mīlestību ielicis, jo es stāvēju blakus, kad viņš, piemēram, stādīja kokus. Onkulim piederēja parks, kas atrodas aiz mana dārza žoga. Lielākais koks stādīts pirms trīsdesmit gadiem. Dārzs ir kā divās daļās sadalīts: privātais dārzs un otrā pusē visiem apskatāmais parks,» skaidro vīrietis.
Lai pašam prieks un citiem
Kad onkulis dendrologs aizgājis mūžībā, parks piecpadsmit gadus stāvējis aizaudzis. Un Ģirts pie sevis nodomājis - esmu mākslinieks, izpausmes par maz, vajadzētu vairāk darīt. Un tā sācis iekopt 0,8 hektārus plašo parku. Agrāk bijis daudz augļu koku - tos visus izracis, arī celmus. Tādi bijuši 30 koki, un katrs jāapstrādā. Vispirms izveidojis celiņus, jo te bija aizauguši džungļi. Apgriezis lielos, pāraugušos kokus. Izracis zemi, ielicis granti vietā. Tas bijis prāvs materiālais ieguldījums. Celiņi nu ir apmēram 450 m kopgarumā. Lielākā daļa ieguldījumu - no skolotāja algas. No sponsorētiem kokmateriāliem Ģirts parkā izveidojis tiltiņu. Tas skaisti izskatās kopā ar papardēm. Pie tā dārza saimnieks aiznesis iestādīt papardes - saaugušas tā, ka tagad jārauj ārā! Par daudz aug, tām te patīk, un it kā pārņem visu parka teritoriju. Visi pārējie mākslas objekti ir aizputnieka paša veidoti un sponsorēti. Ar kokmateriāliem viņam gan palaimējies - tos var ņemt no sev piederošā meža. Parkā tagad aplūkojamas viņa gleznas - sieviešu portreti un mākslas darbi no dažādiem materiāliem.
«Man visu vajag darīt ar vērienu, jo esmu mākslinieks. Lai būtu vērienīguma piesitiens. Es nevarētu mauriņā uzrakt vienkāršu dobi - man vajag, lai viss ir kārtīgi un gruntīgi, un pamatīgi. Gan dārzā, gan parkā zied daudzas puķes, bet es nezinu to nosaukumus. Pazīstu tikai kannas - lielas un mazas. Galvenais, ka viss paša rokām veidots. Man viss ir savdabīgāks nekā citviet. Teritorijā ir iekārtota arī kokapstrādes un mākslas darbnīca. Jā, un arī dārzu veidoju tādu, lai var saprast, ka te dzīvo mākslinieks. Mākslinieciskā pasaule man ir galvenā, noteicošā,» savu pamatdomu skaidro Ģirts. Viņa gleznu izstādes bijušas skatāmas Aizputē, Rīgā, Liepājā, arī ārpus Latvijas - Dānijā, Kaļiņingradā. Darbi, piemēram, aizceļojuši pie mākslas cienītājiem uz Vāciju un Šveici. Viņš vēlas, lai darbi ir skaisti un vienkārši. Ģirta nākamā gleznu izstāde būs aplūkojama pavasarī Aizputes Mētras mājā un darbi tapšot ziemā.