Var teikt, ka liepājnieku Porziņģu ģimenes kopība un visu mīlestība uz basketbolu radījusi jaunu zvaigzni pie Latvijas debesīm – Kristapu Porziņģi. Basketbolu savulaik spēlējuši vecāki – mamma Ingrīda un tētis Tālis, kā arī puiša vecākie brāļi Jānis un Mārtiņš. Viņi visi ir kopā arī Amerikā, kur Kristaps slīpē savu talantu, lai justu līdzi un atbalstītu jaunāko atvasi. Ģimenē ir spēks – Porziņģi to pierādījuši. Māja uz sarunu aicināja brāļu Porziņģu vecākus – Ingrīdu un Tāli.
Ingrīda ir dzimusi liepājniece un nekur citur dzīvot negribētu. «Citur tik foršas vietas nav,» viņa saka. Tāļa dzimtā puse savukārt ir Alsunga. «Radinieki man ir slaveni suiti, es esmu tikai tāds pussuits, kurš no turienes pietiekami agri aizbraucis un ciemos brauc ne pārāk bieži. Bet mammai ir suitu tautastērps, un viņa piedalās visos tur notiekošajos pasākumos,» palepojas ģimenes galva. Tālis atklāj, ka Alsungā ar basketbolu neviens īpaši neaizraujas, - tur topā ir rokasbumba. Pats savulaik nodarbojies ar visādiem sporta veidiem. «Mācījos Kazdangas lauksaimniecības tehnikumā, kur arī nedaudz iesāku basketbolu spēlēt. Pēc armijas atnācu uz Liepāju un ar savu radinieku gādību nonācu tālaika Liepājas labākajā klubā Liepājas metalurgs, un tas arī bija sākumposms kā basketbolistam. Sāku spēlēt 20 gados un pabeidzu 37. Biju arī savā laikā menedžeris Kurzemes piena basketbola komandai. Tur nebija slikti, vienīgi pieļāvām šādas tādas kļūdas,» par savu sporta karjeru pastāsta Porziņģis vecākais. Ingrīda basketbolu sākusi spēlēt agrāk - septiņu gadu vecumā. Ieteicis tētis, jo nojautis, ka meita būs gara auguma. Pirms sešiem septiņiem gadiem vēl spēlējusi veterānu mačos, taču tagad vairs ne.
Dzīvs piemērs - vecāki
Abi topošie dzīvesbiedri iepazinušies Liepājā, kādā ballē pie Ingrīdas draudzenes. Tālis toreiz pavadījis meiteni mājās, un no tās reizes arī palikuši kopā. Vēl jo vairāk abus saistījis basketbols. Un tad sāka dzimt dēli - Jānim tagad ir 34 gadi, Mārtiņam 31 un Kristapam 21. «Viņi nav gājuši bērnudārzā, es pati visus trīs izaudzināju. Toreiz Daiļradē bija iespējams iemācīties aust un strādāt mājās. Es pat nevienu brīdi nepieļāvu domu, ka savus puišus varētu laist bērnudārzā. Ja bērni slimo, tas man šķita daudz trakāk nekā tad, ja viņi ir visu dienu kopā ar mani,» uzskata Porziņģu mamma.
No mazotnes visi dēli spēlējuši basketbolu, futbolu, ar riteņiem braukājuši. Sportiska bērnība! Tomēr virsroku guvis basketbols, jo vecāki - dzīvs piemērs. «Es uzskatu: ja cilvēki nodarbojas ar sportu, viņi kaut kādā ziņā ir privileģēti. Dzīvo ar citiem sportistiem kopā, komunicē, un viņiem nekas nerada problēmas ieiet kādā citā jomā. Sportojot var iemācīties kļūt komunikabls, saprast visu. Es apbrīnoju tos vecos sportistus, kuri brauc uz veterānu mačiem, - viņiem ir tā kopības izjūta ar pārējiem. Arī veselību var uzturēt. Mūsu puiši bērnībā paši gribēja visur piedalīties un visādas lietas darīt. Tā speciāli nespiedu. Tās lietas, kas nepatīk, nevar arī piespiest darīt. Ja bērnam kaut kas nepatīk, tu, vienalga, nepiespiedīsi viņu,» pārliecinājusies Ingrīda.
Jūt līdzi jaunākajam
Vecāki nenoliedz, ka sapnis bija, lai dēli spēlētu basketbolu, - tā ir ģimenes tradīcija. Bet galvenais - lai būtu laba veselība. «Sports ir sports, nekad nevar zināt, kas var gadīties. Piemēram, trauma. Jābauda, kamēr viss ir labi un var to darīt. Visu mūžu basketbolu nevar spēlēt, to var jaunībā, kamēr ir spēks. Paies gadi, nevarēs un tad domās ko citu. Ja līdz tam laikam ir nopelnīts pietiekami daudz naudas, tad beigās var darīt to, ko tiešām gribas,» domā Porziņģu mamma.
No brāļiem visaugstāk kāpis pastarītis Kristaps - viņš tagad spēlē Amerikā, Ņujorkas komandā Knicks. Mamma atceras, ka jaunākais dēls bērnībā bijis paraugbērns. Tētim ar mammu viņu audzināt nevajadzēja - to izdarīja vecākie brāļi. «Kristapam bija jālīdzinās brāļiem - nebija cita varianta. Es pat neatceros nevienu bērnišķīgu niķi. Manā uztverē viņš uzreiz bija liels. Pats zina, pats dara,» pasmaida mamma un atceras: «Kad Kristapam palika seši gadi, viņš aizgāja uz skolu. Nevarēja nociesties - brāļi iet skolā, viņam arī vajadzēja. Sportam tas bija labi, un puisis visu ātri iemācījās.»
Maziņu, vēl piecgadīgu, Ingrīda aizvedusi Kristapu pie sava trenera Edvīna Sprūdes. Tas gan teicis, ka šis ir pēdējais, - vairāk nevienu neņemšot, esot jau par vecu. Bet tā viss sācies. Un tā pamazām, līdz Kristaps nokļuvis Amerikas klubā. «Tur viņi visi trīs ir kopā - Kristaps spēlē basketbolu, bet Jānis un Mārtiņš ir aģents un menedžeris. Amerikā viņi cits citu papildina, palīdz dzīvot. Kristapam būtu ļoti sarežģīti bez brāļiem, jo lielāko darba daļu, kas ir ārpus basketbola, padara viņi. Mēs ar mammu arī pagājušajā sezonā bijām Amerikā savējiem līdzi just un palīdzēt. Tagad, oktobrī, brauksim atkal,» sievu papildina Tālis.
Viss pakārtots dēlam
Amerikā abi Porziņģu vecāki braukuši dēlam līdzi tik daudz, cik Kristaps piedalījās spēlēs un kur varēja aizbraukt ar mašīnu. Neesot nekur lidojuši, vienīgi uz Maiami, kur bija spēle Maiami -Orlando. «Basketbolistus ved ar privātlidmašīnu, kura ir speciāli sagatavota viņu vizināšanai. Klubs to īrē no aviosabiedrības, un tā pastāvīgi ir kluba rīcībā. Ar to brauc tikai basketbolisti un personāls, kurš viņus apkalpo. Viņi pēc spēles ar transportu tiek nogādāti pie lidmašīnas, un momentā lidaparāts lido uz nākamo vietu vai mājvietu. Mēs tik ātri viņiem līdzi netikām, jo bija jābrauc uz lidostu un jāgaida lidmašīna,» stāsta tētis.
Kad bijuši Amerikā, kā ciemiņi aicināti arī ceļojumos, bet tas prasījis ārkārtīgi daudz laika. «Sezona jau ir viens liels ceļojums. Tas nav viegli, bet izvēlies, ko vēlies! Spēlēt, lidot, pelnīt naudu vai sēdēt mājās. Mums viss ir pakārtots Kristapam. Dzīvojam līdzi dēla gaitām. Jā, Kristaps ir topā, bet mēs tāpēc neesam pacēluši degunus gaisā, iedomājušies, ka esam nezin kas. Tas ir viņa darbs, viņš to ir sasniedzis. Mēs esam lepni, ko puikas trijatā ir sasnieguši,» palepojas tētis. Mamma piebilst: «Mēs lepojamies ar Kristapu - dzīvojam līdzi. Esam izdzīvojuši visu dēlu pirmsākumus basketbolā, bet Kristaps pakāpās krietni vien augstāk. Esam lepni par visiem puišiem, jo bez vecāko dēlu panākumiem diezin vai pastarītis būtu ticis tajā vietā, kur viņš tagad ir.» Porziņģu ģimene pirms tam daudz neesot ceļojusi. Vienkārši nav bijis lieku līdzekļu. Sākuši tad, kad dēls Jānis spēlējis Itālijā, braukuši apciemot. Tagad nedaudz apgūta Amerika. «Basketbols Kristapam ir darbs, mums - vaļasprieks. Patika redzēt, kā tur viss notiek un kā viņam iet. Amerika, manuprāt, ir lielu iespēju zeme. Ja kāds tur grib, var izsisties jebkurā jomā,» sapratusi triju puišu mamma.
Ņujorka - liels skudru pūznis
Basketbolistiem ir vajadzīga pilnvērtīga pārtika, un Ingrīda visu sezonu gatavoja Kristapam ēdienu. «Tas, ko mēs ēdam Latvijā, arī Kristapam garšo. Viņam vajag gaļu - kotletes, karbonādes. Puisim ir ļoti daudz jāēd. Viņš ir augumā liels un daudz enerģijas patērē. Sākumā bija problēma, ka viņš nepietiekami daudz ēda un ķermenis nevarēja saražot enerģiju, lai katru otro dienu spēlētu. Viņš jau arī nogurst pēc spēlēm,» stāstu turpina bijusī sportiste.
«Kristaps nav vienīgais basketbolists, vēl ir 449 spēlētāji. Kā nu kurš nogurumam tiek pāri - cits arī brīžam salūst. Kaut kādā mērā jau Kristaps arī salūza uz neilgu laiku pagājušajā sezonā, jo pietrūka spēka. Sezona bija diezgan smaga. Pēc tam attapās atkal. Tā notiek daudziem spēlētājiem. Pieredzējušie spēlētāji prot sadalīt spēkus, un viņiem ir nedaudz vieglāk. Jaunie iet uz maksimumu, lai pierādītu sevi, un kaut kādā brīdī pienāk spēka izsīkums,» zina Porziņģis vecākais un paskaidro: «Tur nav tā - es ēdīšu, kad gribēšu. Jāēd tad, kad spēle beidzas. Ja izdomās ēst pēc tam, tas ir stipri par vēlu, jo vairs nevar uzņemt pietiekami daudz kaloriju, kas būtu vajadzīgas, lai diendienā varētu spēlēt.» Amerikā kalorijas neskaitot, jo nevienam neesot laika to darīt. Toties pievērš uzmanību produktiem, kuri dod enerģiju. Lieto, protams, arī vitamīnus.
ASV ir padomāts, lai sportists varētu pilnvērtīgi spēlēt, novērojuši vecāki. Pieejams viss - sākot ar peldēm aukstās vannās un beidzot ar masāžām. Brīvais laiks ir domāts, lai Kristaps atpūstos.» Arī no Amerikas dabas un pilsētām spēlētājs neko neredzot - laiks ir paredzēts spēlēm, treniņiem, relaksācijai un atpūtai. Brāļi redzot mazliet vairāk, ja dodas dienesta darīšanās. «Mēs daudz nevaram spriest par Ameriku, bet Ņujorka ir tāds liels skudru pūznis. Cilvēki visu laiku kaut kur skrien. Tāda sajūta, ka viņi kaut ko nokavēs. Man patīk lielāks miers. No burzmas nogurstu,» vērtē Ingrīda un piebilst: «Amerika ir basketbola zeme, pārsvarā tā tiek uzskatīts. Basketbols tur ir ļoti svarīga sastāvdaļa. Un man prieks, ka visi trīs dēli ir kā viens vesels, citādi viņus nemaz nevaru iedomāties. Viņi cits citu papildina. Tad tā bilde nebūtu pilnīga, ja viņi tur nebūtu visi trīs. Tas ir labi, ka var saprasties savā starpā un darīt vienotu darbu.»
Ģimenei ir vismīļākā
Vai patīk dzīve Amerikā? «Ja es teiktu «patīk», nu nē, dzīvot es gribu Latvijā un Liepājā. Bet Amerikā ir iespējas darbam un izaugsmei. Kristapam tā ir ideāla vieta. Pārējais viss ir te - mājās,» stāsta Tālis un atzīst, ka Amerikā ir nogurdinoši. Kristapu pēc viņa spožās debijas atpazīst visur, tāpēc puisis nekur daudz nebraukājot. Interese par liepājnieku ir liela, bet viņš cenšoties izvairīties no publicitātes. Runājot tik, cik jārunā. Daudz labprātāk Kristaps izvēlas mieru un klusumu. Viena no viņa miera ostām esot dzimtā pilsēta - Liepāja un vecāku mājas.
«Visai ģimenei vismīļākā valsts tomēr ir Latvija. Tā ir mierīga zeme. Klimats ir tāds, kāds ir, un esam pieraduši. Saules arī ir pietiekami daudz, sauļoties varam, jūra blakus - var izpeldēties. Brīžiem gan paslinkojam un uz jūru neaizbraucam, jo mums pie mājās ir baseins un varam izplunčāties,» stāsta Ingrīda un piebilst, ka dārzā speciāli jaunākajam dēlam divās dobēs aug zemenes. Tirgū pirktās viņam negaršojot.
«Kristaps uz Latviju atbrauc tikai vasarā, kad ir atvaļinājums. Taču to šogad nosacīti varēja dēvēt par atpūtu. Maijā un jūnijā bija basketbolistu nometne, tad basketbola laukuma atklāšana, dažādas intervijas, filmēšanas - viss lielā jūklī. Drīzāk Kristapam bija tā sajūta, ka viņš ir mājās tad, kad varēja pagulēt dīvānā un neko nedarīt,» tā mamma.
Jāspēlē par 100 procentiem
Svētku brīdis, ko pavadīt visiem kopā, Porziņģiem ir Ziemassvētki. Tas gan esot atkarīgs no iespējām, bet ģimene kombinējot - braucot tur, kur atrodas brāļi. Ģimenei ir svarīga kopības izjūta. Tad ir dāvanas, un mamma sagatavo latviskus ēdienus.
Un, lūk, abu Porziņģu novēlējumi Latvijas basketbolistiem.
Ingrīda: «Lai katram savā karjerā izdodas uzkāpt augstākajā vietā savu spēju robežās! Liepājā, piemēram, ir daudz basketbolistu, bet nav tā, ka nāk vesela plejāde ar labiem spēlētājiem. Kaut kādam laikam ir jāpaiet, lai rastos kāds spējīgāks, talantīgāks, uzņēmīgāks. Lai izdodas!»
Tālis: «Vajadzētu tikt uz olimpiskajām spēlēm. Tas uz Kristapu arī attiecas. Latvijas basketbolisti spēlē daudzās ārvalstīs, pamazām aug, pilnveidojas, un varbūt jaunā paaudze būs ļoti laba. Viņiem ir dota iespēja tālu tikt, ja ļoti vēlas. Jāspēlē par visiem 100 procentiem, ja tiešām grib kaut ko sasniegt.»
***
Kristapa Porziņģa pieturzīmes
• Dzimis 1995. gada 2. augustā Liepājā
• Augums: 2,21 m
• Pašreizējā komanda: Ņujorkas Knicks - spēka uzbrucējs, centrs
• Atalgojums: 4,132 mlj. ASV dolāru
• Brāļi: Jānis, Mārtiņš
• Vecāki: Ingrīda, Tālis