Nākamā gada 16. janvārī leģendārais, tautā mīlētais estrādes mākslinieks Viktors Lapčenoks atzīmēs savu 70 gadu jubileju.
Tomēr nevar pateikt, ka temperamentīgajam māksliniekam ir jau tik daudz gadu uz pleciem un viņš teju piecdesmit no sava mūža atdevis latviešu estrādei. Un vēl turpina to darīt. «Droši vien esmu labā formā - pēdējā laikā daudzi to saka. Tas gan atkarīgs no organisma. Man bija problēmas ar veselību, es tās atrisināju, un tagad ir labi,» sarunu sāk dziedātājs un turpina: «Galvenais ir laikus visu noķert, izdarīt un izlabot. Tas, cik labi cilvēks jūtas, atkarīgs arī no dzīvesveida. Ir atsevišķi amatabrāļi, kuri daudz ko dara nepareizi. Man palīdz formu uzturēt arī tas, ka kādreiz spēlēju basketbolu. Tagad gan nenodarbojos ar sportu, kaut gan ir doma, ka vajadzētu to darīt. Līdz 55 gadiem es divas reizes nedēļā gāju uz sporta zāli un skrēju līdzi jauniešiem.»
Viktors, dzimis Rīgas puika, un, kā pats šodien vērtē, ar dziedāšanu esot sācis nodarboties jau skolas laikā, bet piespiedu kārtā. Viņa skola bija 56. Teikas vidusskola. «Dziedāšanas skolotāja skrēja man pakaļ, un es no viņas muku. Pēc stundām sagaidīja pie skolas durvīm - kur tu izmuksi! Dziedāju korī un arī meiteņu ansamblī, kur es biju vienīgais puisis. Meitenes smejoties teica: kartupelis rožu dārzā! Skolotāja mani pierunāja pāris solodziesmas nodziedāt, bet man labāk patika sportot. Tikai ne dziedāt,» dziedāšanas sākotni šodien atceras Lapčenoks.
Sāk ar dueta dziesmām
Tā jau nebija, ka viņš nemaz nebūtu pēc skolas beigšanas dziedājis. Tikai mājas kārtībā, draugu pulkā un kopā ar citiem. «Tajā laikā pasaulē jau bija slaveni dziedātāji, sākot jau no Toma Džonsa. Pēc maniem uzskatiem, viņš drusku tā kā uz manu šniti dzied. Dziedāja un joprojām dzied roka stilā. Džons bija mans elks, un es domāju - kas es esmu salīdzinājumā ar viņu? Tukša vieta. Pret sevi esmu ļoti kritisks,» atklāj dziedātājs. Viktoru aicinājuši dažādos ansambļos dziedāt, bet viņš atbildējis: lieciet mani mierā, es neesmu nekāds dziedātājs! «Līdz tam brīdim, kad 1969. gadā piezvanīja Raimonds Pauls un man teica: tu kaut ko māki dziedāt un neslikti. Bet, kā es māku, tā es dziedu. Noklausīšanās bija Filharmonijā - es dziedāju galda dziesmas. Tas arī bija laiks, kad Maestro tikko bija sācis rakstīt dziesmas. Raimonds savas autorprogrammas sāka rakstīt apmēram 1966. gadā. Biju aizgājis uz vienu REO koncertu, un man tīri labi patika. Gan skanējums, gan aranžējums. Tajā laikā topā bija Margarita un Ojārs. Grīnbergs toreiz bija tāds jautrs puisis, lai gan viņam bija daudzas labas dziesmas - Mātei, Mežrozīte,» kolēģus vērtē dziedātājs. Pauls noklausīšanās rezultātā uzaicināja Viktoru uz REO dziedāt dueta dziesmas. Solo dziesmu nebija palikušas, tās toreizējais jaunais komponists jau bija izdalījis dziedātājiem. «Palika mēnesis līdz programmas nodošanai, un Pauls man teica: «Viktor, piedod, man solo dziesmu nav, bet toties ir divas smukas dueta dziesmas un arī laba partnere.» Tā es iepazinos ar Noru. Pirmajā reizē abi dziedājām kopā Savādu vasaru un Ar mani atkal runā kaijas. Ko var prasīt no cilvēka, kurš tikko no basketbola laukuma nācis un uzlikts uz Filharmonijas skatuves? Viss bija automātā, un mēs divās balsīs dziedājām. Es kā miets stāvēju uz skatuves,» pagājušos laikus ar smaidu atceras jubilārs. Bet ko tur kaunēties? Tāds bijis Noras un Viktora dueta sākums.
Darbs Modo - kā pasakā
Tad sākās Modo laiks. «Modo bija viens no jaukākajiem, skaistākajiem ansambļiem Latvijas estrādes vēsturē. Pauls rakstīja dziesmas un savāca supermuzikantus. Un Maestro bija tāds, ka allaž uzklausīja gan solistu, gan muzikantu domas. Labiem muzikantiem vienmēr ir izjūtas, kā dziesmai jāskan. Raimonds nekad nebija pretī arī citu profesionāļu domām. Darbs Modo - tā bija pasaka,» jūsmo Viktors un atklāj, ka tas arī bijis skaistākais laiks viņa mūžā.
Dziedātājs pastāsta: lai tiktu uz toreizējo Čehoslovākiju, Ungāriju vai demokrātisko Vāciju, obligāti 15 nedēļu bijis jāstrādā Krievijā. Devušies ar koncertiem uz Moldāviju, Ukrainu, Baltkrieviju un citām tā laika savienības republikām. «Tur bija, ko redzēt. Uz mūsu koncertiem nāca daudz muzikantu. Raimondu viesnīcā apciemoja kolēģi. Mēs ar Noru vienmēr bijām klāt. Super! Tomēr tas, kas notiek šodien, vispār ir murgs. Ir, kas man patīk un kas nepatīk. Tā ir gaumes lieta. Galvenais - lai mūzika būtu kvalitatīva. Jābūt arī kvalitatīviem tekstiem,» ir pārliecināts talantīgais dziedātājs. Viņš atzīst, ka šodien nevienu negribas izcelt, jo katram ir kādi plusi un mīnusi. «Vienīgais, dzirdot, kā citi dzied, es jūtu, ka tur ir iekšā pilnīgi kaut kas cits. Es nekad nesaku - tev nesanāk, bet tev jāizmanto savas iespējas, kuras tev dotas. Manā laikā neviens neko neieteica, un man ļoti patika roka dziedāšana. Tomēr Paulam bija cits stils - šlāgertipa. Toties paralēli tam mēs esam daudzas nopietnas dziesmas dziedājuši. Tur es izlādējos. Šlāgerdziesmas arī bija foršas,» domā dziedātājs.
Talants iedzimis no mammas
Tajā laikā, kad Viktors sāka dziedāt duetā ar Noru, darbojās arī Margaritas un Ojāra duets un vēl citi. Viktoraprāt, vēlāk duetu dziedāšana nebija tik aktuāla vai arī nav bijusi tāda saskaņa dziedāšanā kā viņam ar Noru. «Tur ir ļoti daudz nianšu. Kāda balss ir sievietei, kāda vīrietim. Mums ļoti labi saskanēja, jo tāda balss, kāda bija Norai, līdz šim nav parādījusies uz estrādes skatuves un diezin vai vispār parādīsies. Tik kolosāls, sapņains sieviešu tembrs! Bija Paulam tādas dziesmas, kurās vajadzēja parādīt ne tikai jūtas, bet arī balsi,» par Maestro radītajām dziesmām izsakās Viktors. «Noras balsī bija kaut kas tāds, kas nav nevienai citai dziedātājai. Viņa nebija sieviešu tenors, bet kā vīriešu tenors. Es skaitījos tenors, bet man arī nebija tas spicais tenors. Žoržam Siksnam ir tāds diezgan spicīgs. Mums šajā ziņā ar Noru kolosāli saskanēja. Es dziedāju tajā pašā toņkārtā kā Nora, un, unisonā dziedot, tas kolosāli skan. Viņa dziedāja mierīgi, bet es attiecīgi, lai būtu vienā toņkārtā ar partneri. Vajadzēja diezgan saspringt,» savas dziedāšanas knifus izklāsta dziedātājs.
Lapčenoks ir pārliecināts, ka tik skanīgs duets kā viņš un Nora Latvijas estrādes vēsturē vēl nav bijis. Dzied divi solisti, bet tas nav duets. «Es dziedu tikai Paula dziesmas. Kad uz Modo atnāca Zigmars Liepiņš, es arī viņa dziesmas dziedāju. Zigmarā bija kaut kas tāds, kas man arī bija tuvs. Komponists redzēja, kā Pauls savas dziesmas rakstīja. Jābūt labam tekstam un pie tā - labam pavadījumam un aranžējumam,» analizē viņa dziesmu izpildītājs. Toreiz Viktoram bijuši tikai 22 gadi, kad sācis dziedāt Paula dziesmas. Citi rēķina, ka no bērnudārza laikiem dzied, bet tā jau nav dziedāšana. Īstā dziedāšana ir tad, kad mākslinieks pats kaut ko dod dziesmai, pārliecināts ir Viktors. «Dziedāšanas talants man laikam nāk no mammas Janīnas. Viņa dziedāja korī un Pirmās Latvijas laikā piedalījās arī Dziesmu svētkos. Praktiski viņa visu mūžu nodziedāja baznīcas korī kā vadošais tenors. Tas man laikam iedzimts.»
Dziedot jūtas kā zivs ūdenī
1971. gadā Viktors ar Noru vienu gadu Paula vadībā nodziedāja REO, otru gadu - bez viņa klātbūtnes. Vadību pārņēmis Aivars Krūmiņš. 1973. gadā tika nodibināts Modo. «Raimonds mācēja pielāgoties tekstam un attiecīgi uzrakstīt tādu pavadījumu, kādu prasīja teksts. Bija arī otrādi, un tur bija vainīgs dzejnieks Jānis Peters. Kad sākās Modo darbība, Pauls sāka sadarboties ar Peteru. Un tad tie skaistie teksti arī nāca, bet Raimonds uzrakstīja fantastiskas melodijas!» Viktors arī pastāsta, ka bieži pie Paula viesojušies mājās un komponists rādījis savas dziesmas. Maestro kaut ko paklinkšķināja: «Jānīt, man te pusdziesma gatava!» Peters momentā atbrauca, Raimonds viņam nospēlēja priekšā, spēlējot kaut ko stāstīja un padungoja to meldiņu, kādu tekstu viņš grib dzirdēt šai dziesmai. Jānis momentā pierakstīja. Skaidrs, rīt būs gatavs. «Kā mēs, muzikanti, jutām Paulu, tā arī Peters juta, ko viņš grib pateikt ar melodiju, ko viņam nospēlē priekšā. Pauls vēl pateica, ko viņš jūt šajā dziesmā, par ko tā varētu būt. Nākamajā dienā - gatava. Protams, bija arī labojumi,» par muzikantu ķēķa pusi stāsta Lapčenoks.
Pauls nereti teica Peteram: vajadzētu kaut ko sulīgāku tekstā pateikt, vai arī otrādi - vajag kaut ko mierīgāku. Dzejnieks uzreiz izlabojis. Tā bijusi laba sadarbība, kā pasakā. «Kad mani pieņēma Pauls, tad nostrādāju divas trīs nedēļas REO. Pēkšņi sajutu, ka esmu savā vietā - kā zivs ūdenī. Tā bija fantastiska sajūta. Sportā biju sasniedzis savus griestus, vēlējos iestāties Fizkultūras institūtā un mācīties par treneri, bet neiznāca,» tālāk par savu dzīvi stāsta populārais estrādes mākslinieks. Tajos laikos jau puiši nepaspēja iestāties augstskolā, tad uzreiz paņēma armijā, arī Viktoru. Viņš dienēja Rīgā. Sports palīdzēja - neaizsūtīja uz tālo Sibīriju. Lapčenoks dienesta laikā neiesaistījās estrādes ansamblī Zvaigznīte - tur darbojušies Ojārs Grīnbergs, Uldis Stabulnieks, Gunārs Freidenfelds. Paspēlējuši svētkos pie dropes galda lielajiem priekšniekiem. «Zvaigznīte mani nepazina, neviens uz ansambli nesauca, jo es nekur atklātībā nerādījos, lai teiktu - labs solists. Mana dzīve bija saistīta ar sportu,» par armijas gadiem vēsta dziedātājs.
Māksliniekiem - somu pirtis
Viktora aktīvās koncertdarbības laikā gadījušies arī kuriozi. Piemēram, bijis koncerts tepat Latvijā. Nodziedājis dziesmu, un ir pieņemts, ka pēc uzstāšanās jāpaklanās. To darot, dziedātājs ieraudzījis, ka vienā kājā bijusi melna zeķe, bet otrā - sarkana. Un Viktors mudīgi nostājies taisni, lai skatītāji neierauga šīs brīnumainās pārvērtības.
«Ja veselība atļauj, arī tagad es uzdziedu ar lielāko prieku. Lielajiem koncertiem ir prāvas izmaksas, bet es gribu, lai arī muzikanti nopelna, bet tad ir jāceļ cenas uz koncertu un daudzi vairs nevar atļauties atnākt. Lielajās pilsētās cilvēkiem ir algots darbs un nauda, bet ar laukiem ir cauri. Padomju laikos bija otrādi. Kolhozos cilvēki labi pelnīja. Kultūras nami gan nebija lieli, bet, piemēram, REO uz skatuves apmēram piecpadsmit cilvēku. Zālēs 300-400 vietu. Filharmonijas vadība pieteica, kādiem jābūt ienākumiem par koncertu. Labi sadarbojās rajona vadība un kolhozu priekšsēdētāji. Piezvanīja rajona vadībai - mums pietrūkst naudas REO koncertam -, un lieta darīta,» pagājušos laikus atceras Lapčenoks. Savukārt pēc koncerta laukos pie mūziķiem pienācis kāds augsts vīrs - mīļi lūdzu visus ciemiņus vakariņās. Somu pirtis bieži tika piedāvātas. Tanī laikā tās nākušas modē. «REO laikā mēs bijām apmēram 20 cilvēku. Bet pēc koncerta mūs izklaidēja par valsts naudu. Nokāva pāris cūkas, norakstīja. Naudu gan tolaik nebija, kur likt, jo veikali bija tukši. Un tanī laikā dārgākā biļete uz koncertu maksāja piecus līdz septiņus rubļus - tas bija ļoti maz,» laikus salīdzina stāstītājs. Viktors piebilst, ka tagad tik bieži neaicinot, bet viņam piedāvājumu pietiekot. «Man patīk dziedāt, un es jau sevi esmu pierādījis kopš 1971. gada. Cilvēki zina, ko es dziedāšu, kā es dziedāšu. Tāpēc arī aicina. Ar jaunajiem izpildītājiem gan neko nevar zināt. Man ir savi koncerti, bet ar nelielu sastāvu,» saka Viktors.
Gaida mazbērnus
Kam tagad veltīts dziedātāja brīvais laiks, jo viņš ir pensijā? Kopā ar sievu Indru nopirkuši pusmāju Garkalnē. Tā esot sena būve ar interesantu vēsturi. Celta 1932. gadā. Pie mājas - daudz darba. «Jāpalīdz sievai puķes stādīt, jāatnes zeme. Indrai ļoti patīk puķes - katra, kuru viņa iestāda, tiek lolota. Un gribas tomēr, lai skaisti aug un zied,» par sievas hobiju stāsta dzīvesbiedrs. Indra un Viktors ir kopā kopš 1985. gada, un viņiem ir trīs atvases. Mazbērnu gan vēl neesot, vecāki gaidot. «Vecākajam dēlam Madaram ir 33 gadi - viņš ir datorspeciālists. Elīnai ir 29 gadi, strādā apdrošināšanas firmā Sezam. Jaunākajam - Rūdolfam - ir 27 gadi. Viņa darbavieta ir akciju sabiedrība Aldaris, kur strādā par pārdošanas menedžeri. Bērniem ne īpaši patīk dziedāt, bet klausīties gan tīk. Viņiem ir sava gaume. Tomēr patīk arī vecās rokgrupas: Bee Gees, Smokie, dziedātājs Toms Džonss. Džonss ir arī mans mīļākais dziedātājs, un tā ir fantastika, kā viņš joprojām dzied! Sajūta tāda - jo vecāks, jo labāk dzied. Es nezināju, ka viņš ir anglis,» savu elku uzslavē latviešu leģendārais dziedātājs.
Svētlaime Amerikas baseinos
Viktors turpina stāstīt, ka viņam patīkot lasīt vēsturiskas grāmatas. Kad ar REO braukājuši apkārt, lasījis vēsturiskus romānus. Tomēr vairāk cienot dokumentāli vēsturisku literatūru. Padomju laikā gan bija grūti dabūt grāmatas, kurās taisnība rakstīta. Tomēr kopš 90. gadiem ļoti daudz sāka rakstīt par to, kas tiešām noticis, un dziedātājs arī daudzus izdevumus izlasījis.
Ko gribētu, lai uzdāvina dzimšanas dienā? «Visas dāvanas ir mīļas. Neviens jau neuzdāvinās mersedesu, tāpēc nedomāju par tādām lietām. Ceļojums? Bet mēs savā laikā esam tik daudz izbraukājuši. Uz Ameriku mani ilgi un dikti aicināja Latviešu biedrība. Godīgi sakot, es aizbraucu tikai, lai nopelnītu naudu. To saku atklāti bez sirdsapziņas pārmetumiem. Tik daudzas dokumentālās filmas ir redzētas par ASV! Atceros, biju Amerikā Jāņos. Dzīvoju pie latviešiem Ņūdžersijā, netālu no Ņujorkas. Tā bija ļoti karsta vasara. Skatos - baseins! Tāda svētlaime, paldies Dievam, jo varēju karstumā plunčāties pa ūdeni! Es tur noplunčājos apmēram pusotru nedēļu. Bijām arī Bostonā, un arī tur visapkārt baseini!» priecājas dziedātājs.
Savā laikā tik daudz braukāts pa svešām zemēm ar koncertiem! Tanī laikā bija Varšavas līgums, kurā ietilpa tādas valstis kā Čehoslovākija, Ungārija, Demokrātiskā Vācija, Rumānija, arī Polija. Uz festivāliem devušies uz VDR, bet Polijā bija Sopotas festivāls. Grieķijā arī paviesojušies, bet uz kapitālistiskajām valstīm mūziķus padomju laikā nelaida. Un visa bijusī PSRS izmalta krustu šķērsu! «Es vēl gribētu aizbraukt uz Ēģipti, kur var piramīdas apskatīt. Tā ir eksotika. Uz Ķīnu. Uz tādām interesantām valstīm kā Kuba, arī Argentīna, Brazīlija,» savu vēlmi izsaka Lapčenoks. Kurās vietās Latvijā būs jubilejas koncerti? Galvenais, kulminācijas koncerts, paredzēts Rīgā, Dailes teātrī. Bet skatītāji koncertus varēs noskatīties arī Latgales Gorā, Cēsīs un Liepājā.
***
Viktora Lapčenoka pieturzīmes
• Dzimis 1947. gada 16. janvārī Rīgā.
• Nozīmīgākais 70. gadu Raimonda Paula dziesmu izpildītājs duetā ar Noru Bumbieri.
• Lielākos panākumus guvis no 1971. līdz 1977. gadam, uzstājoties duetā ar Noru Bumbieri, kura tolaik bija viņa dzīvesbiedre.
• 80. gados sadarbība ar Paulu turpinās, un dziedātājs dzied arī duetā ar Aiju Kukuli.
• 90. gados darbojies arī politikā. Vēlēšanās startējis gan no Darba partijas, gan LSDSP.
• Darbojies grupās REO un Modo, un arī vēl šobrīd koncertē.
• Dzīvesbiedre: Indra Lapčenoka.
• Bērni: Madars (33), Elīna (29) un Rūdolfs (27).