Kaspars Aniņš. Neskaitāmo iespēju laiks

Jaunajam Nacionālā teātra aktierim Kasparam Aniņam jaunā sezona sākās ar Pūpola lomu Andreja Upīša lugā Sieviete, bet nesen pirmizrādi piedzīvojusi arī Valda Lūriņa režisētā luga Bišumāte un Vilkacis, kurā arī aktierim ir loma.

Daudz jaunu lomu teātrī pašlaik aktierim neesot, jāgaida pavasaris. Tomēr tūlīt uz Nacionālā teātra skatuves būs Ziemassvētku iestudējums Sudraba slidas. «Visu tikai pamazām, un - notiks!» viņš vērtē.

«Es esmu dzimis rīdzinieks un mācījies Iļģuciema vidusskolā. Bērnībā dzīvoju tieši pretī Dzegužkalnam, un tad ziemās bija forši laisties no kalniņa. Agrā bērnībā es vasaras pavadīju Kuldīgas pusē, jo tur dzīvoja mana vecāmamma. Ļoti patika Ventas rumba, kur varēja peldēties,» agro bērnību atceras rīdzinieks.

Kādas tik fantāzijas par nākamo profesiju Kasparam nebija bērnībā! Vispirms gribējis būt jurists - abiem vecākiem ir jurista izglītība. Kasparam paticis pa televizoru skatīties detektīvu seriālus, tiesu seriālus. Un šodien puisis saka - paldies Dievam, ka nav aizgājis uz juristiem, jo tas nav domāts viņam. Gribējis būt arī arhitekts un vidusskolā jau nobriedis iet uz zīmēšanas kursiem Rīgas Tehniskajā universitātē. Tomēr arī tas kaut kā nesanācis. «Visu kaut ko izdomāju - kas tik es nevarētu būt! Vidusskolu beidzot, īstas skaidrības nebija, par ko kļūt. Visi klasesbiedri gan bija sākuši iet kursos, gatavoties konkrētu augstskolu programmām. Man nekas tāds nebija padomā.

Profesiju izvēlas nejauši

Nolēmu - iešu vienkārši strādāt. Tomēr, mācoties 12. klasē, biju sācis apmeklēt netālu no manas skolas atrodošos amatieraktieru studiju. Bijušais klasesbiedrs turp aizvilināja. Forši bija spēlēt!» par profesijas izvēli viņš atceras tagad. Toreiz tieši Kultūras akadēmijā uzņēma aktieru kursu. Gājis turp Kaspars bez nekāda spiediena - būs-būs, nebūs-nebūs. Palicis viens no pēdējiem aiz strīpas, bet tomēr uzvarējis un ticis Kultūras akadēmijas kursā pie režisora Edmunda Freiberga. Kaspara studiju biedri ļoti ātri sākuši filmēties un piedalīties izrādēs. Kaspars tomēr ārpus studijām neko daudz nedarīja. «Mani studijas biedri jau smējās par mani, atceroties pirmo mēnesi akadēmijā. Es biju tāds kā no laivas izmests - nesapratu, kur esmu nokļuvis, un tā arī bija. Es mācījos diezgan eksaktā skolā. Nodarbojos ar sportu, un mākslinieciskā pasaule man bija diezgan sveša. Cilvēki apkārt - citādāki. Nonācu citā vidē, un tas bija zināms šoks. Tagad, atskatoties uz studiju laiku, es saprotu, ka mēs neizmantojām daudz no tā, ko studijas dod. Mani skolotāji bija Edmunds Freibergs, Anna Eižvertiņa, Regnārs Vaivars, Māra Ķimele,» stāsta aktieris. Aktiermeistarības nodarbībās vajadzēja tvert tikai pašu labāko, jo deva tik labu literatūru. Un tādas lomas, ka vajag ņemt un ņemt. Pēc Kaspara domām, studiju laikā to nenovērtē.

Visu nosaka liktenis

Tagad jau piecus gadus puisis ir Nacionālajā teātrī - divus bija ārštatā un tagad trīs gadus štata darbinieks.

«Pirmā izrāde, ar kuru es pirmoreiz kāpu uz sava teātra skatuves, bija Vadonis - tas vēl bija studiju laikā. Uz skatuves bija bailīgi, un iedomājos, ka man vēl būs jāspēlē un tik daudz skatītāju priekšā. Teikšu, ka man labāk tomēr patīk spēlēt uz lielās skatuves, jo tur aktieri ir tālāk no skatītājiem. Pārējās skatuvēs skatītājs ir pietuvināts spēles laukumam,» spriež Kaspars.

Esot interesanti, ja aktieri ir dažādi - neinteresanti, ja visi būtu vienādi. Tas būtu garlaicīgi. Jābūt drosmei uzkāpt uz skatuves - tas jau pats par sevi. Pārmērīgi liela panika, kāpjot uz skatuves, viņam nav bijusi. Zināms satraukums, protams, esot gandrīz vienmēr, bet tas ir veselīgi un nepieciešami, atbild Kaspars, vaicāts par to, kādām īpašībām vajadzētu būt aktierim. Viss esot svarīgi, un nevar nosaukt ko vienu konkrētu.

Kaspara lomu sarakstā ir galvenā loma - Gvinplēns - talantīgās aktrises un režisores Rēzijas Kalniņas iestudētajā mūziklā ar Imanta Kalniņa mūziku un Vika vārdiem Cilvēks, kas smejas. Izrādi gan ātri noņēma no repertuāra, bet Kasparam tā bija mīļa un daudzpusīga loma. «Bija problēmas ar dekorācijām - pāris reizes bija jāaptur izrāde, jo nedarbojās skatuve,» atklāj aktieris. Loma daudz devusi, bet dzīve vienmēr veic korekcijas, un jādzīvo tālāk. «Es pat nedomāju, kādu lomu man vēl gribētos nospēlēt. Visu nosaka liktenis. Jokojoties es saku, ka gribētu Zombiju kādreiz nospēlēt. Bet lomas, kuras jau nospēlētas, es neskaitu. Tāda prakse ir daudziem kolēģiem,» attrauc aktieris un piebilst, «kāpjot uz skatuves, es nedomāju - kā es spēlēšu vai kā cilvēkiem patīk. Es necenšos apmierināt ikvienu. Skatītāji nāk, skatās, pieņem vai nepieņem. Tas ir viņu ziņā.» Viņš nesapņojot ne par vienu lomu. Kā liktenis būs nolicis, tā arī būs. «Esmu jau strādājis pie daudziem režisoriem, bail kādu aizmirst. Vajag mācēt no katra režisora paņemt to labāko. Es pagaidām to neprotu, bet jāmācās,» par sevi spriež Kaspars un atzīst, ka viņam nav grūti iziet no smagām lomām. Piemēram, izmazgā sarkano krāsu no matiem un dodies mājup. Domas drīzāk esot par to - ko es neizdarīju, kā vajadzēja, ko nenodziedāju, kā vajadzēja?

Prieks par satiktajiem

Nacionālais teātris gadu laikā kļuvis par otro ģimeni, bez kuras nu jau nevarot iztikt. «Te ir fantastiski kolēģi, labākus pat nevar vēlēties. Esmu vienā ģērbtuvē ar Uldi Dumpi, Ģirtu Jakovļevu, Juri Lisneru, Uldi Anži un Kasparu Dumburu. Laimīgais! Jakovļevs un Dumpis rīkojas ļoti gudri - nebāžas virsū ar savām pamācībām. Tomēr, ja kaut ko paprasīsi, noteikti palīdzēs. Mūsu ģērbtuvē tādas lielas runāšanas, urķēšanās par otra darbu nav. Sarunas ir tik, cik vajag. Dažādi kuriozi gan jau visu laiku tiek cilāti no atmiņu lādēm, bet, ja liek nosaukt kaut ko konkrētu, es to nevaru izdarīt. Man tā ir fantastiska iespēja strādāt teātrī ar tik bagātu vēsturi. Man ir bijusi iespēja gan satikt lielas personības, gan strādāt ar izcilām personībām. Dzīve man piespēlējusi daudzas iespējas,» priecājas Kaspars un nosaka, «man patīk, ja aktieris strādā godīgi, atbildīgi, un tādu mūsu vidū ir daudz.» Aktieris priecājas arī par to, ka savos jaunos gados izdevies satikties ar teātra leģendām.

Pie brāļiem Ābelēm Cēsu pusē aizvadītajā vasarā Kaspars uzņēmies dokumentālajā filmā ar spēlfilmas elementiem. Tās darbība norit viduslaikos, un aktieris atveido zviedru tirgotāju, kurš atbraucis no Gotlandes. Kaspars atzīst, ka viņam filmēties patīkot, bet tikai ar izvēli!

Tāpēc, ka tas ir brīvais laiks. «Es piespiedu kārtā to nedaru, tikai tad, ja man kaut kas patīk. Tad es piekrītu. Es savas dzīves laikā esmu atteicies no daudz kā,» saka jaunais aktieris.

Laukos ir zvaigznes, Rīgā - nav

Pašapziņai noteikti jābūt. Ar mazā nabadziņa pārliecību nekur nevar tikt, nevienā no jomām. «Man bail no tā - sākt rullēt pēc kaut kāda viena šablona. Katra loma tomēr ir citādāka, nāk atkal jauns režisors ar citām metodēm. Ir tik daudz teātra žanru, un izveidojas kaut kāds viens rāmis. Tomēr vajag dažādību!» uzsver jaunais vīrietis un saprot, ka nedrīkst iedomāties, ka visu labi zina un saprot. «Nevajag kļūt par gaiļiem, tik plātīgiem! Kaut gan gailis ir foršs mājputns, bet cilvēkam nevajag kļūt par gaili! Mums ir dots daudz kas vairāk nekā nabaga gailim!»

Seriālos gan neesot piedalījies, bet arī negribas un tie nepatīk. Tos neskatoties, jo mājās nav televizora. Uz kino arī aizejot diezgan reti. Un bieži rodoties jautājums: kāpēc kaut ko tādu vispār rāda? Ko es spēju saskatīt visā tajā? Kādam bijis vajadzīgs darbs, lai nopelnītu naudu, un nekas vairāk. «Man negribas tā atražot ko tikai tāpēc, lai kas būtu. Es zinu, ka tas man vienkārši nesniegs prieku. Varbūt būs kauns - tad labāk nepiedalos.»

Kaspara sieva Ieva Aniņa arī ir aktrise Nacionālajā teātrī, tikai tagad mājās aprūpē mazās atvases. Aniņu ģimenē viņu ir trīs - piecus gadus vecais Miķelis, divus gadus vecais Jēkabs un pavisam mazā Dora. Tīri latviski vārdi, jo nevarētu dēlus nosaukt par Bobu vai Čārlzu. Bērni, protams, vēl mazi un uz teātri nenāk, viņiem savas intereses. Kas to lai zina, kādu profesiju izvēlēsies. Līdz tai vēl garš ceļš ejams. «Mēs ar ģimeni dzīvojam Džūkstē - tas ir apmēram 50 kilometru no Rīgas. Manuprāt, ļoti komfortabls attālums. Protams, braucu ar mašīnu. Mums tur ir personiskā māja un dārzs, kurš vēl jākopj. Pagaidām neko neaudzējam, ir tikai zāliens. Es visu bērnību esmu pavadījis privātmājā Rīgā, un man dabiski ir atrasties nedaudz nostāk no citiem cilvēkiem. Dzīvoklī dzīvojot, ir tāda jocīga sajūta. Vakarā guli un saproti, ka no tevis divu metru attālumā ir cilvēks augšā, apakšā un blakus,» izjūtas izsaka Kaspars. Amatnieki Kasparam nepalīdzot, viņš ir pašdarbnieks mājas darbos un visu savulaik iemācījies no tēta un vectēva. Lai gan Džūkstes mājas dārzs vēl nav tā īsti iekopts, augot tikai ābeles un ķirši. Bet gan jau ar laiku būs vēl kas cits. Kaspars stāsta, ka Džūkstes mājā nav neviena mājdzīvnieka. It kā gribas, bet tā ir atbildība. Nevari tā vienkārši iekāpt mašīnā un nozust uz nedēļu. «Man patīk lauki - klusums un miers! Laukos pie debesīm ir zvaigznes, Rīgā nav. Pirtiņas gan mums vēl laukos nav, pirms diviem gadiem tikai māju nopirkām. Viss ir tapšanas stadijā.» Dzīvojot laukos un strādājot Rīgā - tas esot labs balanss. Vasarās nav jābrauc uz Rīgu, visu laiku laukos.

Vajag sapņot

Jau no bērnības viņš pats gatavojot maltītes, arī tagad patīkot šī nodarbe. «Bērnībā - tas bija pavisam kas cits. Pats daudz ko izdomājis, jo bija jāēd. Gatavojot pašam, ir tā burvība, ka vari uztaisīt tā, kā gribi, un ar tiem produktiem, kurus vēlies. Es agri sāku dzīvot viens pats, un neizbēgami nācās arī pašam gatavot. Jā, man vieglāk nosaukt tos produktus, kuri negaršo. Negaršo selerijas, bet, ja tās sevišķi iestrādātas ēdienā un nejūtu, varu pat ieraudzīt nīsto sakni un notiesāt.» Tomēr viņam garšojot ķiploki. Mamma no bērnības stāstījusi, kā dēls dobē ēdis sīpolus kā ābolus. Paņēmis no zemes, notīrījis un notiesājis. «Laukos Džūkstē siltumnīcas vēl nav tomātiem un gurķiem. Diemžēl āboli arī šoruden aizgāja postā, jo man bija mēģinājumi teātrī lugai Sieviete. Paspēju vien nolasīt zemē nokritušos un aiznest uz komposta kaudzi. Bet citu gadu gan jau būs citādāk.»

«Vajag sapņot par nereālām lietām,» savu pārliecību izsaka Kaspars, jo viņam esot daudz kluso sapņu. Tomēr tad tas vairs nebūs sapnis, ja par to pastāstīs. Reāli sapņi, pēc viņa domām, neesot diez ko interesanti. Jāsapņo par nereālo. Kārtīgi pastrādā, ietaupi naudu un nopērc jaunu auto. Vai tas ir sapnis? Ko darīsi tālāk, ja sapņi piepildīsies? Tas ir viss?

Jaunajam aktierim patīkot ceļot. Lielākais ceļojums bijis, kad ar mašīnu bariņā izbraukājuši Norvēģiju no ziemeļiem līdz dienvidiem. Patīkot kalni, un šajā valstī to ir pārpārēm. «Es zinu vietu, kur es vairs negribu atgriezties - tā ir Kišiņeva, Moldovas galvaspilsēta. Mēs tur bijām ar Kārļa Krūmiņa izrādi Svētceļnieks jauno režisoru teātra festivālā.»

***

Kaspara Aniņa pieturzīmes

• Dzimis 1988. gada 13. martā

• Latvijas Nacionālā teātra štata aktieris kopš 2014. gada

• Nozīmīgākās lomas:

Matīss A. Birbeles Kapu svētki PR, 2011

Džordžs T. Viljamsa Pērnvasar negaidot, 2012

Pilu A. H. Tammsāres Zeme un mīlestība, 2012

Gvinplēns V. Igo, I. Kalniņa, Vika Cilvēks, kas smejas, 2015

Johaness pēc S. Kirkegora darba Pavedēja dienasgrāmata motīviem - Mūžīgais komentārs Nr. 4, 2016

• Dzīvesbiedre: Nacionālā teātra aktrise Ieva Aniņa

• Bērni: Miķelis, Jēkabs un Dora Aniņi