Ģimenes, kas piedzīvojusi smagus laikus, moto: Nevis sūkstīties, bet rīkoties
Mariuss ir trešais dēls liepājnieces Evas Uzāres ģimenē. Puisēnam ir iedzimti centrālās nervu sistēmas bojājumi. Māmiņas, ģimenes un speciālistu aprūpēts, Mariuss aug un palēnām attīstās: pagaidām viņš var paspert tikai dažus solīšus un izrunāt atsevišķas zilbes. Abi vecākie brāļi, vienpadsmit gadus vecais Markuss un astoņus gadus vecais Tomass, kā arī Evas vīrs Edgars ir liels atbalsts māmiņai un mazajam brālītim.
Atsaucot atmiņā jaunākā dēla gaidīšanu un piedzimšanu, Eva stāsta, ka sākotnēji nekas nav liecinājis par nelaimi, tomēr otrajā sonogrāfijā auglim tika konstatēts lieks šķidrums galvā un mugurējā daļā, kas nozīmēja diagnozi - hidrocefālija jeb ūdensgalva. Tika veikti dažādi izmeklējumi gan Liepājā, gan Rīgā. «Nebija skaidrs, kas ar dēlu notiek. Bet piedzima viņš normālās dzemdībās. Pēc tām braucām uz Rīgas klīnisko slimnīcu - bija atkal datortomogrāfija, magnētiskā rezonanse, un strādāja ģenētiķi. It kā tā skaitās ģenētiska slimība, bet konkrētajā gadījumā ir iegūta, jo radās grūtniecības laikā,» pārdomās dalās māmiņa. Vienīgais Evas izskaidrojums par slimību ir tāds: ģimenei Mariusa gaidīšanas laikā klājās grūti, jo bija smagais krīzes laiks. Eva bija stāvoklī septītajā mēnesī, un viņas mamma pat nevarējusi pateikt, ka meita gaida bērniņu, tik novājināta viņa izskatījās. Vienīgie, kas bija paēduši, bija abi brāļi. Puišu tētis vairs nedzīvo ģimenē.
VISI KOPĀ. Rožu laukums Liepājas sirdī ir ģimenes iemīļota atpūtas vieta. No labās tētis Edgars, mamma Eva, Mariuss, Tomass un Markuss / Foto: Egons ZĪVERTS, Kurzemes Vārds
«Bieži domāju par Mariusu un kāpēc tā notika. Laikam tāpēc, ka nesaņēma pietiekami daudz uzturvielu. Tagad esam ASV rehabilitācijas programmā jau piecus gadus - ir jāmaina ēdienkarte, jāiztiek bez atsevišķiem produktiem, bez medikamentiem. Viss momentā mainījās, sakārtojās, organisms attīrījās - bērna attīstība sāka noritēt veiksmīgi. Tagad Mariuss var paspert 16 solīšu un izrunāt dažas zilbes. Bet būs vēl labāk, jo visu laiku strādājam,» saka Eva.
Pastarītim ir septiņi gadi, un visu pirmo skolas gadu viņš apmeklēja sagatavošanas grupu Liepājas speciālajā internātpamatskolā. Mācībiestāde ir ļoti atsaucīga, skolā ir logopēds, Montesori speciālisti, notiek dažādas sporta spēles, un nodarbībās kopā ar dēlu piedalās arī Mariusa mamma. Pateicoties skolai, bērna attīstība pamazām virzās uz priekšu.
Pagājušajā vasarā Mariuss iemācījās braukt ar trīsriteni, viņš saprot pilnīgi visu. Māmiņa stāsta: «Ja ejam gulēt, viņš zina, ka pirms tam jānomazgājas un tad var iet gultiņā. Viņš un pārējie dēli slauka istabas, no plauktiem putekļus. Mariuss labprāt mazgā traukus. Un vecākie brāļi labi izturas pret jaunāko - samīļo.» Dažbrīd gan Mariusam esot savi stiķi, niķi un emocijas, bet nav tā, ka viņu var apcelt. «Kad izejam cilvēkos, viņš vispirms vēro, kā es izturos pret svešiem,» ikdienas rūpēs dalās trīs dēlu māmiņa un piebilst, ka slimajiem bērniem ļoti daudz palīdz biedrība Dižvanagi, kuru vada Ilze Durņeva. It īpaši vasarās biedrība Grobiņā organizē nometnes. Tur esot arī dzīvnieki: poniji, suns, kaķis, vistas, trusītis un fazāns. Ar bērniem strādā māksliniece un keramiķe. Tādās nodarbībās attīstās sīkā motorika.
Mariusa ārstēšanā tiek izmantota mājas neirorehabilitācijas jeb Boženas metode. Jāiztiek bez medikamentiem, ir īpaša diēta. «Nav nekā vienkāršāka un lētāka par šo metodi. Tur ir daudz kustību - jārāpo, jāveido krusteniska kustība, jo tā smadzenes darbina,» zina Eva.
«Tagad apmeklējam Baltijas rehabilitācijas centru, kur vingrinām bērnus, un to pat var saukt par mana mazā puiša dzīvesveidu. Tā ir rāpošanas jeb līšanas simulācija. Tomēr visu dara vecāki - viens kustina bērna galvu, un katrā pusē atrodas vēl pa vienam vecākam, kas kustina attiecīgās puses roku un kāju. Parasti apvienojamies pa trīs vecākiem un bērniem, lai būtu vieglāk. Bērns it kā lien uz vēdera, tādā veidā attīstot kustības, lai izveidotu saikni starp abām smadzeņu puslodēm. Veselam bērnam ir tā: viņš iemācās staigāt, un aiziet arī runāšana. Slimajiem šis process aiziet lēnāk. Mēs klausāmies dēla vēlēšanos no atsevišķām izteiktām zilbēm un izpildām.»
Evai svētki ne visai patīk, bet bērniem gan ir dzimšanas dienas, vārda dienas, Lieldienas, Ziemassvētki un daudz dāvanu. Lai ir prieks! «Man būs svētki tad, kad Mariuss sāks staigāt. Tagad parāpo, pat atsevišķus solīšus sper,» par dēla sasniegumiem ir priecīga mamma.
Vasaras sākumā Eva apprecējās otru reizi - ar puisi vārdā Edgars. Iepazinušies internetā un iemīlējuši viens otru. Jaunais vīrietis tolaik dzīvojis Dānijā un strādājis par jumiķi. Edgaram arī nekas nebija pretī, ka jaunajai sievai ir trīs atvases, turklāt viena īpaša. Edgars ir pārliecināts, ka pa visiem dabūs Mariusu uz kājām. «Mans jaunais vīrs pret visiem bērniem labi izturas. Mariuss pret Edgaru sākumā bija neitrāls. Bet divas nedēļas pirms kāzām zēns ar lūpām parādīja, ka Edgars mammu drīkst nobučot,» stāsta jaunā sieviete. Edgars ar puišiem visu mierīgi sarunājot, un ar Mariusu mīļākā nodarbe esot doties pastaigās. Edgaram ir mašīna, un ģimene it bieži vakaros aizbrauca uz fortiem un molu. Taču ģimenē notika nelaime - kādā braucienā mamma Eva un tētis Edgars cieta autoavārijā. Eva guva smadzeņu satricinājumu un sasitumus, bet Edgaram veica operāciju kājām, un nu būs no jauna jāmācās staigāt. Eva pajokojas, bet caur asarām: tagad diviem maniem mīļiem cilvēkiem būs jāmācās staigāt. Bet, ja visi palīdzēs - izdosies: «Galvenais ir ģimenes mīlestība.».