GRIPA KLĀT! Kas ir mū­su sa­bied­ro­tie vī­ru­su se­zo­nā?

In­fek­to­lo­gi gri­pu at­zīst par uni­kā­lu, ka vī­russ, kas to iz­rai­sa, spēj pār­mai­nī­ties kat­ru ga­du.

Gri­pai de­rē­tu lai­kus sa­ga­ta­vo­ties arī tā­pēc, ka tā sā­kas pēk­šņi, un tad at­liek vien lik­ties gul­tā un no­žē­lot, ka ne­esi sa­rū­pē­jis pat su­lu vai tē­ju krā­ju­mus un sil­tās ze­ķes, ne­maz jau ne­ru­nā­jot par me­di­ka­men­tiem, kas va­ja­dzī­bas ga­dī­ju­mā va­rē­tu at­vieg­lot slik­to paš­sa­jū­tu.

Gri­pa vai kas cits?

Mēs bie­ži ne­spē­jam at­šķirt gri­pu no ci­tām elp­ce­ļu vī­ru­su in­fek­ci­jām, kas iz­pla­tās vien­lai­kus ar gri­pu. Tā kā dau­dziem nav ie­spē­jams jeb­ku­rā lai­kā ne­ka­vē­jo­ties tikt pie ār­sta, kaut ko to­mēr der zi­nāt. Gri­pas pir­mās pa­zī­mes pa­ras­ti ir gal­vas­sā­pes, sā­pes mus­ku­ļos, acu ābo­los, dre­bu­ļi un sauss kle­pus, sā­pes aiz krū­šu kau­la, kam se­ko dru­dzis ar iz­teik­ti aug­stu tem­pe­ra­tū­ru, kas var tu­rē­ties vai­rā­kas die­nas. Bie­ži vien rak­stu­rī­gi di­vi tem­pe­ra­tū­ras pa­aug­sti­nā­ša­nās viļ­ņi: pir­ma­jā un, pie­mē­ram, ce­tur­ta­jā die­nā. Zūd ēst­gri­ba, ne­re­ti at­tīs­tās arī sa­auk­stē­ša­nās sli­mī­bām lī­dzī­gas pa­zī­mes - aiz­likts de­guns, sā­pošs kakls un pat bal­se­nes ie­kai­sums (la­rin­gīts). Sli­mī­bas sā­kums ne­re­ti ir tik pēkšņs, ka var pre­cī­zi pa­teikt ne vien die­nu, bet arī stun­du, kad cil­vēks sa­sli­mis. Gri­pas in­ku­bā­ci­jas pe­ri­ods (laiks no vī­ru­sa no­nāk­ša­nas or­ga­nis­mā līdz brī­dim, kad pa­rā­dās sli­mī­bas pa­zī­mes) ir 1-4 die­nas at­ka­rī­bā no kon­krē­tā cil­vē­ka imu­ni­tā­tes un arī no or­ga­nis­mā ie­kļu­vu­šā vī­ru­su dau­dzu­ma. Pa­cients ir in­fek­ci­ozs ap­tu­ve­ni 8 die­nas no sa­slim­ša­nas brī­ža. Vi­ņam ru­nā­jot, kle­po­jot vai šķau­dot, ap­kārt vei­do­jas aero­so­la mā­ko­nis ar aug­stu vī­ru­su kon­cen­trā­ci­ju. Vī­ru­si var iz­pla­tī­ties pat 6 met­ru at­tā­lu­mā. In­fi­cē­ties var arī, lie­to­jot priekš­me­tus, uz ku­riem no­nā­ku­ši sli­mā cil­vē­ka de­gu­na un rīk­les sek­rē­ti. Tā­pēc no in­fi­cē­ša­nās ar res­pi­ra­to­ra­jiem vī­ru­siem zi­nā­mā mē­rā sar­gā au­dek­la mas­kas, aiz­sliet­ņi, bie­ža vē­di­nā­ša­na un tel­pu mit­rā uz­kop­ša­na, at­se­višķs trau­ku kom­plekts slim­nie­ka ēdi­nā­ša­nai, trau­ku rū­pī­ga dez­in­fek­ci­ja, au­dek­la ka­bat­la­ka­tu un dvie­lī­šu aiz­stā­ša­na ar vien­rei­zē­jas lie­to­ša­nas ka­bat­la­ka­ti­ņiem un pa­pī­ra dvie­lī­šiem u.c. Ja reiz vī­russ ir no­nā­cis or­ga­nis­mā un cil­vēks sa­slimst, tad jā­sa­zi­nās ar ār­stu, jā­ņem sli­mī­bas la­pa un at­ka­rī­bā no paš­sa­jū­tas jā­ie­vē­ro gul­tas re­žīms vai vis­maz mā­jas re­žīms, jo sli­mī­ba rit sa­vu da­bis­ko gai­tu un ne­kā­das zā­les to acu­mir­klī ne­ap­tu­rēs. Pil­nī­ga at­ve­se­ļo­ša­nās no gri­pas ie­spē­ja­ma 1-2 ne­dē­ļu lai­kā, bet ve­ci ļau­dis un cil­vē­ki ar hro­nis­kām ve­se­lī­bas pro­blē­mām mēdz sli­mot arī il­gāk. Ja ne­vak­ci­nē­ja­ties pret gri­pu, ir vērts pa­vai­cāt sa­vam ār­stam, vai jums ne­va­ja­dzē­tu lai­kus sa­gā­dāt pre­pa­rā­tus, ko lie­tot ga­dī­ju­mā, ja sa­slim­stat - ir tā­di me­di­ka­men­ti, kas cī­nās pret vī­ru­su, ie­jau­cas tā re­pro­duk­tī­va­jā cik­lā un ka­vē vai­ro­ša­nos. Mā­jas ap­tie­ci­ņā var tu­rēt arī lī­dzek­ļus, ku­ri ie­dar­bo­jas uz gri­pas un ci­tu elp­ce­ļu in­fek­ci­ju simp­to­miem un at­vieg­lo paš­sa­jū­tu.

Spe­ci­fis­kā pro­fi­lak­se - vak­ci­nā­ci­ja

Vak­ci­nā­ci­ja tiek at­zī­ta par gal­ve­no un arī eko­no­mis­ki iz­de­vī­gā­ko gri­pas pro­fi­lak­ses pa­ņē­mie­nu. Vak­ci­nē­ties ie­sa­ka ne ti­kai ris­ka gru­pām, bet arī ci­tiem, jo vak­ci­nēts cil­vēks ne­iz­pla­ta vī­ru­sus un līdz ar to ie­ro­be­žo epi­dē­mi­ju. Vis­la­bā­kais laiks, kad vak­ci­nē­ties, ir ru­dens, bet ne­re­ti cil­vē­ki vak­ci­nē­jas arī vē­lāk - kad sa­jūt re­ā­lus gri­pas drau­dus. Vak­cī­na sa­tur vī­ru­sa da­ļi­ņas, pret ku­rām or­ga­nis­mā vei­do­jas vī­ru­su neit­ra­li­zē­jo­šas an­ti­vie­las. Imu­ni­tā­te pil­nī­gi iz­vei­do­jas di­vu ne­dē­ļu lai­kā pēc vak­ci­nā­ci­jas. Pirms vak­ci­nē­ša­nās jā­kon­sul­tē­jas ar ār­stu.

No gri­pas īpa­ši jā­uz­ma­nās:

• tiem, ku­ri ir ve­cā­ki par 65 ga­diem;
• bēr­niem 0,5-2 ga­du ve­cu­mā;
• bēr­niem ar hro­nis­kām sli­mī­bām;
• sie­vie­tēm, ku­rām gri­pas epi­dē­mi­jas lai­kā va­rē­tu būt grūt­nie­cī­bas 2.-3. tri­mes­tris;
• pie­au­gu­šiem cil­vē­kiem ar hro­nis­kām sirds un asins­va­du sli­mī­bām un hro­nis­kām plau­šu sli­mī­bām;
• cil­vē­kiem ar cu­ku­ra dia­bē­tu un nie­ru sli­mī­bām;
• cil­vē­kiem ar imūn­no­mā­ku­mu;
• pan­si­o­nā­tu un ci­tu slēg­tu ve­se­lī­bas ap­rū­pes ie­stā­žu ie­mīt­nie­kiem;
• sko­lu un bēr­nu­dār­zu au­dzēk­ņiem;
• ve­se­lī­bas ap­rū­pes un iz­glī­tī­bas ie­stā­žu per­so­nā­lam un ci­tu pro­fe­si­ju pār­stāv­jiem, ku­ru dar­ba spe­ci­fi­ka pra­sa ne­pār­trauk­tu sa­ska­ri ar ie­dzī­vo­tā­jiem

Imu­ni­tā­tes stip­ri­nā­ša­na

Lai arī tau­tā ie­cie­nī­tie lī­dzek­ļi ne­no­vērš gri­pas epi­dē­mi­ju, tos var lie­tot vis­pā­rē­jai imu­ni­tā­tes stip­ri­nā­ša­nai, jo arī tie pa­līdz ma­zi­nāt sa­slim­stī­bu vai pār­ciest sli­mī­bu vieg­lā­kā for­mā. Sa­vu ar­ta­vu dod arī no­rū­dī­ša­nās, lai­ka ap­stāk­ļiem pie­mē­ro­ta ap­ģēr­ba iz­vē­le, ra­ci­o­nāls uz­turs un die­nas re­žīms. Da­ļai cil­vē­ku zie­mas ot­ra­jā pu­sē, bet da­ļai jau ga­da pē­dē­jos mē­ne­šos ie­tei­cams lie­tot arī vit­amī­nu kom­plek­su, lai ļau­tu or­ga­nis­mam jus­ties mo­žā­kam. Iz­vē­lē­ties pie­mē­ro­tā­ko vit­amī­nu kom­plek­su vis­la­bāk pa­lī­dzēs ārsts vai zi­nošs ap­tie­kārs.

Imūn­sis­tē­mu vā­ji­na:

• kai­tī­go vie­lu uz­ņem­ša­na, smē­ķē­jot, lie­to­jot al­ko­ho­lu, nar­ko­ti­kas u.c;
• ne­piln­vēr­tīgs, vien­pu­sīgs uz­turs;
• kra­sas lai­ka ap­stāk­ļu mai­ņas;
• ze­ma gai­sa tem­pe­ra­tū­ra - se­viš­ķi, ja cil­vēks nav no­rū­dī­jies;
• pa­stā­vī­ga ne­iz­gu­lē­ša­nās;
• ga­rī­ga pār­slo­dze, stress, no­māk­tī­ba;
• maz­kus­tīgs dzī­ves­veids;
• per­so­nis­kās hi­gi­ē­nas pra­sī­bu ne­ie­vē­ro­ša­na.

Mū­su sa­bied­ro­tie vī­ru­su se­zo­nā

C vit­amīns. C vit­amīns jeb as­kor­bīn­skā­be ir pir­mā, par ko do­mā­jam sa­auk­stē­ša­nās sli­mī­bu se­zo­nā. Tas ir ūde­nī šķīs­tošs vit­amīns, ku­ru cil­vē­ka or­ga­nisms pats ne­sin­te­zē. C vit­amī­nu uz­ņe­mam, lie­to­jot uz­tu­rā svai­gus dār­ze­ņus un aug­ļus, ar to ir ba­gā­tas dil­les, pap­ri­ka, mež­ro­zī­šu aug­ļi, upe­nes, ki­vi, cit­rus­aug­ļi u.c. Pie­au­gu­šam cil­vē­kam dien­nak­tī va­jag 70-120 mg as­kor­bīn­skā­bes, da­ži me­di­cī­nis­ku rak­stu au­to­ri min pat vēl lie­lā­ku de­vu. Dau­dzi ār­sti pie­krīt at­zi­ņai, ka zie­mā uz­ņemt pie­tie­ka­mi daudz C vit­amī­na ar uz­tu­ru ir pro­ble­mā­tis­ki. Lie­to­jot C vit­amī­na pre­pa­rā­tus tā­dās de­vās, kā no­tei­cis ārsts vai kā no­rā­dīts lie­to­ša­nas in­struk­ci­jā, kai­tī­gas bla­kus­pa­rā­dī­bas ne­ro­das.

Pur­pur­sar­ka­nā ehi­nā­ci­ja. Ehi­nā­ci­jas ak­tī­vās vie­las pa­aug­sti­na or­ga­nis­ma aiz­sarg­spē­jas, vai­ro­jot lei­ko­cī­tu - gra­nu­lo­cī­tu - skai­tu un to spē­ju iz­nī­ci­nāt mik­ro­bus, kas no­nāk cil­vē­ka or­ga­nis­mā. Cil­vēks re­tāk sa­auk­stē­jas, bet, ja to­mēr sa­slimst, tad āt­rāk un vieg­lāk at­ve­se­ļo­jas. Ehi­nā­ci­jas pre­pa­rā­ti ie­tei­ca­mi tiem, ku­rus sa­auk­stē­ša­nās sli­mī­bas pie­mek­lē bie­ži un at­kār­to­ti. Arī tad, kad sli­mī­ba jau sā­ku­sies, ehi­nā­ci­ja nāk par la­bu. Tur­klāt tā pa­līdz veik­smī­gāk at­ve­se­ļo­ties un at­gūt spē­kus ga­dī­ju­mos, kad slim­nie­kam nā­cies kā­du lai­ku lie­tot an­ti­bio­ti­kas un vi­ņa šū­nu imu­ni­tā­tes re­ak­ci­jas ir pa­vā­ji­nā­tas. Īpa­ši la­bu efek­tu ehi­nā­ci­ju sa­tu­ro­šie lī­dzek­ļi dod ko­pā ar C vit­amī­nu.

Mež­ro­zī­šu pro­duk­ti. Mež­ro­zī­tes ir re­kor­dis­tes C vit­amī­na sa­tu­ra zi­ņā, ta­jās ir des­mit­reiz vai­rāk as­kor­bīn­skā­bes ne­kā, pie­mē­ram, cit­ro­nos. Vēl mež­ro­zī­šu aug­ļi sa­tur P vit­amī­nu un B gru­pas vit­amī­nus, arī ka­ro­tī­nus, kā­li­ju, dzel­zi, man­gā­nu, fos­fo­ru, kal­ci­ju, mag­ni­ju, miec­vie­las, or­ga­nis­kās skā­bes u.c. Mež­ro­zī­tes mums ir la­bi pa­zīs­ta­mas, dau­dzi cil­vē­ki ik ga­du pa­ši sa­la­sa mež­ro­zī­šu aug­ļus, lai no tiem zie­mā vā­rī­tu gar­šī­gu un ve­se­lī­gu tē­ju. Ja aug­ļu ir daudz, no tiem var pa­ga­ta­vot arī aro­mā­tis­ku ie­vā­rī­ju­mu un sī­ru­pu. Tau­tas me­di­cī­nas liet­pra­tē­ji mež­ro­zī­šu aug­ļus vāc ru­de­nī pēc pir­ma­jām sal­nām. Vi­ņi no pie­re­dzes zi­na teikt, ka vis­la­bāk mež­ro­zī­tes at­dod sa­vas vēr­tī­bas tē­jai, ja aug­ļus ap­lej ar ver­do­šu ūde­ni ter­mo­sā, pie­vie­no maz­liet cu­ku­ra un pa­tur 12 stun­das. Bet, ja aug­ļi nav sa­la­sī­ti vai arī cil­vē­kam ik­die­nā vien­kār­ši nav lai­ka ga­ta­vot tē­ju, var lie­tot pre­pa­rā­tus, kas sa­tur mež­ro­zī­šu aug­ļu eks­trak­tu.

Mel­nais plūš­koks. Pie mums ma­zāk po­pu­lārs, ta­ču Ei­ro­pā un da­ļā Āzi­jas la­bi pa­zīs­tams koks, ko au­dzē gan de­ko­ra­tī­viem, gan ārst­nie­cis­kiem mēr­ķiem - tiem no­der gan zie­di, gan la­pas, aug­ļi un mi­zas. Mel­nā plūš­ko­ka aug­ļi ir ba­gā­ti ar as­kor­bīn­skā­bi - 100 g ogu ir ap 50 mg C vit­amī­na. Ru­de­nī, kad aug­ļi ir pil­nī­gi ga­ta­vi, tos no­vāc un iz­žā­vē. Plūš­ko­ka tē­ju lie­to sa­auk­stē­ša­nās sli­mī­bu pro­fi­lak­sei un arī brī­žos, kad jū­ta­mas pir­mās sa­auk­stē­ša­nās pa­zī­mes.

Greip­frū­tu sēk­lu eks­trakts. Greip­frū­tu sēk­lās un mi­zās ir spē­cī­gas ak­tī­vas vie­las - rūg­tie bio­fla­vo­no­ī­di, kas spēj tikt ga­lā ar dau­dzām bak­tē­ri­jām, vī­ru­siem un sē­nī­tēm. Eks­trakts dar­bo­jas efek­tī­vi pat nie­cī­gās de­vās, sau­dzē mū­su da­bis­ko mik­ro­flo­ru un ne­iz­rai­sa ne­vē­la­mus bla­kus­e­fek­tus. Greip­frū­tu bio­fla­vo­no­ī­du ie­dar­bī­bu ne­jau­ši at­klā­jis Dr. Džei­kobs He­ričs, kas pie­vēr­sis uz­ma­nī­bu dār­za kom­pos­ta kau­dzē iz­mes­tam greip­frū­tam, kas il­gu lai­ku ne­bo­jā­jies. Vei­cot pē­tī­ju­mus, at­klā­jās, ka bio­fla­vo­no­ī­di ir ne­kai­tī­gi cil­vē­ka or­ga­nis­mam un stip­ri­na un sar­gā to glu­ži kā greip­frū­tu.