Ir ļaudis, kuri iegādājas Ziemassvētku eglītes podos – kāds principa pēc, cits pragmatisku apsvērumu dēļ. Cilvēki ar zaļāku domāšanu uzskata, ka eglītes ar amputētām kājām diez ko lielu prieku nevar sagādāt, un nespēj iedomāties šādu skaistumu nogalētu un pēc tam brutāli izlidinātu pa daudzdzīvokļu mājas logu vai nomestu pie atkritumu konteinera. Citi spriež pragmatiskāk: maksā gandrīz tāpat kā cirstās egles (nereti pat lētāk).
Starpība tikai tā, ka pēc svētkiem kociņš rotās vasarnīcas dārzu vai lauku sētu, tādējādi ļaujot par to pašu cenu priecāties visu gadu un pie laba iznākuma pat desmitiem gadu. Tad kāpēc gan nedot iespēju eglītei dzīvot arī pēc Ziemassvētkiem? Par to, kā saglabāt podeglīti dzīvu līdz izstādīšanai ārā, stāsta Nacionālā botāniskā dārza direktors Andrejs Svilāns.
Izvēle
No mūsu pašu Latvijā audzētajām sugām podos parasti tiek stādīta gan parastā egle Picea abies, gan viena no asās egles P.pungens formām - sudrabegle, kurai ir raksturīgas zilganās skujas. Laiku pa laikam podiņos var ieraudzīt pa kādai garzvīņu balteglei Abies x phanerolepis. Dažreiz gadās pamanīt arī kādu Serbijas egli. No ievestajām biežāk podos nopērkama ir Kanādas egles P.glauca šķirne Conica ar izteikti konisku, it kā piefrizētu vainagu. No Rietumeiropas visbiežāk (lielākoties cirstā veidā) ieved Nordmaņa jeb Kaukāza baltegles Abies nordmanniana ar pagarām tumši zaļām, mīkstām un ļoti smaržīgām skujām, kas nebirst mēnešiem ilgi. Diemžēl Kaukāza baltegle podos gandrīz nav nopērkama.
Atšķirībā no grieztajiem kociņiem, kurus čupu čupām var sastūķēt dāņu konteineros vai fūrēs, kas no Vācijas dodas uz Latviju, podos pērkamās eglītes lielākoties ir pašmāju prece. Tas nozīmē, ka tās ir daudz piemērotākas mūsu klimatam nekā ārzemēs audzētās. Neraugoties pat uz šiem labvēlīgākajiem nosacījumiem, eglītes turpmākais liktenis ir veiksmes spēle, loterija. «Mēs nezinām, cik sen un kā kociņš izrakts, cik liela un spēcīga ir tā sakņu sistēma. Varbūt tas brutāli ar lāpstu izcelts, nežēlīgi apcērtot saknes, bet pēc tam kā burkāns iebakstīts podā. Tad jau tā ir tā pati grieztā eglīte, par kuru pircējam radīta ilūzija, ka kociņš ir dzīvs,» saka Andrejs Svilāns. Ja stādaudzētājs ir godprātīgs un nedzenas pēc īslaicīga, komerciāla labuma, ir cerības, ka Ziemassvētku eglīte mūs priecēs ilgi. Vai tā būs, lielā mērā atkarīgs arī no cilvēka, kas to iegādājies.
Pārbaudījums ar karstumu
Ja eglīte paredzēta mājai vai dzīvoklim ar krāsns apkuri, kur gaiss ir pietiekami vēss un mitrs, izredzes nav sliktas. Bēdīgāk, ja kociņš nonāk dzīvoklī ar centrālapkuri, kur gaiss ir karsts un ļoti sauss. Tad sākas problēmas. Galvenais nosacījums: novietot podu pēc iespējas tālāk no centrālapkures radiatoriem. Nekādā ziņā nedrīkst ļaut saknēm iekalst, un tāpēc zeme nepārtraukti jātur viegli mitra. Pa rokai turam arī smidzināmo pudeli: ikreiz, kad pieejam tuvāk eglītei, lai par to papriecātos, apsmidzinām ar ūdeni skujas, dodot tām iespēju atsvaidzināties. Kociņš par to būs pateicīgs, un arī rotājumi no miklās migliņas necietīs. Protams, jo mazāku laiku eglīte pavada šādā dzīvoklī ar centrālapkuri, jo tai labākas izredzes izdzīvot līdz pavasarim - arī tāpēc, ka pirms laika nepamodīsies un neatsāks augšanu. Šo iemeslu dēļ kociņu istabā novieto tikai pirms pašiem Ziemassvētkiem (apmēram nedēļu), bet tūlīt pēc Jaungada iznes laukā uz balkona, lodžijas vai dārzā. Iepriekš podu vislabāk novietot vēsā telpā (priekšnamā, verandā, kāpņu telpā, apgaismotā garāžā vai siltumnīcā). Tas būs kā pārejas periods, kas ļaus kociņam adaptēties bargākos apstākļos pēc siltā istabas klimata.
Izdzīvošanas taktika aukstumā
Ja daudzmaz veiksmīgi esam tikuši galā ar karstuma un sausuma uzliktiem pārbaudījumiem, neļaujot iekalst saknēm un skujām, sākas nākamais posms. Te galvenais nosacījums: nepieļaut sakņu caursalšanu podā. Ja temperatūra laukā ir ap nulli vai daži grādi zem nulles, pods uz balkona vai lodžijas var stāvēt arī tāpat. Nelaime sākas, aukstumam pieņemoties spēkā. Kad zeme sasalusi un podu vairs neiestūķēt augsnē, tas vismaz ir jāierušina sniegā. Kailsalā to apber ar zāģu skaidām, pērnajām lapām, nosien ar egļu zariem vai iekašā komposta kaudzē. Nav vajadzības pašu kociņu tīt agroplēvē, maisaudumā vai avīzēs.
Pēdējais, izšķirīgais posms ir pavasaris, kad eglīti no podiņa izstādīs zemē. Atšķirībā no citiem augiem un stādiem šajā reizē salnas nespēlē lielu lomu. Galvenais, lai zeme ir atkususi. Kur stādīt eglīti - šis jau ir pavisam cits stāsts. Vienīgi jāatceras, ka egles mēdz izaugt līdz 25-40 metriem augstumā un platumā plesties pat 8 metrus.