Ziemassvētku vecīša Kaspara Pūces stāsti
Diezin vai Latvijā ir vēl populārāks un pieredzē bagātāks Ziemassvētku vecītis nekā talantīgais aktieris Kaspars Pūce.
Viņam rit jau 53. gads vecīša tēlā. Un allaž svētku laikā Kaspars ir gaidīts privātās mājās, bērnudārzos, kultūras namos un citur. Piemēram, Rīgas 233. bērnudārzā Kaspars eglītē piedalās jau 38 gadus pēc kārtas un nekad neatsakot šim dārziņam. Daudzi viņu aicina pēc pieredzes - Kaspars ir jautrs, atraktīvs un darbīgs vecītis. Dažādi interesanti notikumi aktierim sakrājušies no ilgās iešanas vecīšos, un viņš labprāt ar tiem dalās.
Dejo savienībā aizliegto letkisu
«1964. gadā es mācījos toreizējā Anrī Barbisa vārdā nosauktajā Rīgas 11. vidusskolā, tagad Franču licejā, un tolaik mūsu muzikālā audzinātāja jeb dziedāšanas skolotāja bija Irēna Veinberga, Knīpu un knauķu māmiņa. Toreiz bija decembra beigas, un viņa teica: «Kaspar, tu dosies uz Vecmīlgrāvja skolu par Salaveci. Tev jāiet, tu varēsi to izdarīt!» Ko es pie tādiem pašiem pusaudžiem lai izdaru, kā jokojos? Beigās izdomāju smalku gājienu. Tajā laikā man bija pieejami Operetes teātra rekvizīti un tērpi, jo tēvs bija teātra galvenais režisors. Dabūju fraku pilnā komplektā, cilindru, laka kurpes. 60. gados nāca modē porolons, un es atcerējos, ka Jaunatnes teātrī uzvesta luga Sniegbaltīte un septiņi rūķīši,» stāstu par pirmajām gaitām sāk populārais Ziemassvētku vecītis Kaspars Pūce. Domāts, darīts. Visiem Jaunatnes teātra rūķiem bijušas porolona bārdas. Pūcīšu Uldim - līdz ceļiem, pārējiem - aizvien īsākas. Rūķim Svētdienim, kuru atveidojis Arnolds Liniņš, kā šodien saka, bijusi mačo bārda. Kaspars no porolona izgriezis strēmeles - pagaras, līdz krūtīm, un iznākusi skaista porolona bārda. Pilns ekipējums Ziemassvētku jeb tolaik Jaungada vecītim! «Atceros, ka to balli noslēdzām kopīgā letkisa dejā, bet dižajā Padomju Savienībā tā bija tā kā drusku aizliegta. Dejojām polku, tango un valsi, vēl varbūt fokstrotu. Letkiss ir grūta deja, es tagad to nevarētu izlēkāt. Bet letkiss kļuva tradicionāli par deju, ar kuru parasti sāka Vecgada vakaru - ar šo deju garā virtenē ielēca jaunajā gadā. Tad nākamais gads tikpat priecīgs, jautrs un viegls,» turpina aktieris.
Gribas, lai ir pārsteigums
Tajā 1964. gadā arī viss sācis iet savu gaitu. Kaspars gājis par vecīti mājas apstākļos, arī uz bērnudārziem. Iestājies toreizējās Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē un tad jau bijis visai populārs vecītis, kuru visur aicinājuši. «Šodienas modernajos apstākļos ir citādi - ir mobilie telefoni. Bet vecīša gaitu sākumposmā tādu nebija. Sarunāja reiz mani kāds kolēģis noteiktā datumā un laikā aiziet uz bērnudārzu. Aizeju noteiktajā laikā uz Vecgada pasākumu, mierīgi krāmējos ar savām pekelēm. Taču pēkšņi parādās vēl viens vīrs, kurš savulaik maisījies kinostudijā pa masu skatiem. Mēs viens uz otru sāniski skatāmies, bet neko - krāmējamies tālāk. Ienāk bērnudārza darbiniece - ko jūs te darāt? Es saku - atnācu uz eglīti. - Kas jūs esat? - Kaspars Pūce. - Kā, bet mums tagad cits sarunāts. Es saku - kāpēc? - Jūs neatzvanījāt. Es atbildu - nebūtu varējis, tad atzvanītu. Savācu savas mantiņas un aizgāju. Tagad ir mobilie telefoni, visu var sarunāt,» atgadījumu iz dzīves pastāsta vecītis.
Kasparu aicina arī uz Ziemassvētku mājas pasākumiem, un tad bieži dāvanas ir ne tikai mazajiem, bet arī lielajiem svētku viesiem. Un nereti iesprēgājot viens no pieaugušajiem: «Salaveci, ko tu kasies, iedod mantiņu un lasies!» «Tā ir attieksme. Līdz ar to sīkaliņām pazūd prieks. Viņi gaida brīnumu, pasaku. Televīzijas programmās bieži vien iznieko Ziemassvētku vecīša tēlu ar kaut kādām reklāmām - uztaisa to, rupji sakot, par mēslu vedēju. Bērnam līdz ar to zūd prieks, tas nav nekas,» Kasparam rodas skaudras pārdomas par ne visai priecīgiem brīžiem - gribas taču, lai vecītis ir pārsteigums ikvienam bērnam.
Krievu puisītis latviski runā
Bijis reiz arī kāds interesants gadījums ar krievu puisīti, kurš Salavecim nodeklamējis dzejolīti latviešu valodā. Toreiz Kaspars vēl strādājis Leļļu teātrī, un pēc izrādes notikušas eglītes. «Cits stāsta dzejolīti, cits negrib - nav spiesta lieta. Prasu - kā sauc? Anniņa, Pēterītis un vēl citi vārdiņi. Kāds puisītis stāv. Es saku - panāc šurp! Kā tevi sauc? Klusums, un mirkšķina acis. Kāds tev vārdiņš? Neko nesaka. Beigās nomurmina: «A u meņa stišok» («Man ir dzejolītis» - krievu val.) Nu skaisti! Un pēkšņi krievu puisītis skaļā balsī deklamē: «Simtu cepu kukuliņu, Ziemassvētkus gaidīdams.» Fantastiski, no vienas puses. Tas bija 1994. vai 1995. gads. Vecāki sapratuši, ka bērnam vismaz dzejolītis jāiemāca latviešu valodā. Viņš dabūja saldumu paciņu un vēl pāris končas,» stāstu turpina skatuves mākslinieks un piemetina, ka viņu aicina arī uz privātiem ģimeņu pasākumiem. «Reiz kādā mājā bija svētki. Sīkaļam varēja būt ap četriem gadiem. Viņš saņēma dāvanu paciņu un iegāja savā istabā. Pēc mirkļa nāk atpakaļ noraudājies: «To negribu!» «Ko tu, puisīt, gribi?» «Komputeru gribu, komputeru gribu!» Tāds maziņš, bet jau grib datoru. Saku: «Jā, saņēmu tavu vēstuli, atceros, ka tev vajadzēja kompjūteru, bet es jau nesaiņoju dāvanas un nelieku maisā. To dara rūķi pakotāji un saiņotāji. Tas rūķis, kuram bija jādala tev dāvanas, kaut ko saputrojis un iedevis tev dāvanu, kura bija domāta ķīniešu bērnam. Nākamgad rūķis labosies un tev būs kompjūters,»» atgadījumu atceras Kaspars Pūce. Bet citā mājā, kur viņš bijis uzaicināts, bijusi māte, tēvs un mazs puisītis Ričardiņš. Bērns it kā nobijies no vecīša vai viņa lielās bārdas. Un neparko nav gribējis skaitīt dzejolīti. Kasparam pat licies, ka tēvs tūlīt ņems siksnu un zvetēs. «Es saku: lieciet mierā Ričardiņu, mēs paši tiksim galā. Viņam dāvanā bija liela rotaļu kravas mašīna ar paceļamo kasti. Es ar puišeli ņēmos apmēram četrdesmit minūtes. Vaicāju viņam - tu runāsi? Nē! Beigās teicu vecākiem: bērns zina dzejoli, bet vēl nav gatavs to norunāt. Šķīrāmies kā draugi,» savdabīgu gadījumu iz dzīves pastāsta vecītis.
Pat saldumu maiss nozagts
Deviņdesmito gadu beigas. Baltezers. Bagātnieku māja. «Ak, Dieviņ, pilna māja bērniem - no sīkaļām līdz jaunskungu vecumam. Kādi astoņi deviņi. Mani atstāj istabā ar bērniem, paši citā istabā dzer šampanieti un konjaku. Būtu vismaz teikuši, ka mani gaida tāds bars, bišķi nopietnāk būtu šai lietai pieķēries un paņēmis mūziku līdzi. Visiem no visiem dāvanas, un katram svētku viesim vismaz septiņi izgājieni. Mēs apriebāmies cits citam - viņi man un es viņiem. Bērns taču var tikai trīs dzejolīšus iemācīties! Kopš tās reizes man bija mācība, un es vienmēr prasu - cik būs bērnu? Un lai katram trīs izgājieni - mēs neapniksim viens otram. Man ir allaž mūzika līdzi, un mēs varam arī izdancoties.»
1993. gada sezonā, kad Kaspars sāka strādāt Leļļu teātrī, bijis jāiet par veci. Bijis foršs tautiskais kostīms, pastalas. Un toreiz valdīja uzskats - kaut pastalās, bet brīvi. «Nākamajā dienā uz paklāja mani izsauc Leļļu teātra direktors Voldemārs Dziedātājs. Viņš saka: «Kaspar, tev nav Salaveča kostīma!» Saku: «Kā nav? Ir kārtīgs latviešu tautas tērps.» - «Mēs esam oficiāla iestāde, un tev jābūt Salaveča kostīmā.»
- «Ko, joprojām man vajag to sarkano krievu mēteli?» - «Jā.» Un diemžēl nācās vilkt padomjlaiku ģērbu.»
Interesanta, bet savā veidā traģiska bijusi eglīte pie Rīgas pils - tas bijis 90. gadu beigās pie prezidenta Gunta Ulmaņa. Paaugstinājums, egle un dāvanu maisi. Bet - tikko kaut kur kaut ko dod par velti, tā burzma. Vecītis dalījis visiem dāvanas no fabrikām Laima, Uzvara un Staburadze. «Pūlis nepārskatāms, visi spiežas. Štrunts par to, ka spiežas - es tos pāris simtus atspiežu atpakaļ, lai vismaz kāds tiek pie manis klāt. Visa kruzuļainā bārda palika taisna šais karos. Ieraugu - nāk vecenītes cita pēc citas. Saku: «Muter, tu jau trešo reizi.» Bet viņa saka: «Man nav vēl no šitā maisa!», rādot uz Laimas dāvinājumiem. Zemessargi man atnes vienu maisu: «Salatēti, tev viens maiss nosperts, sēdēja krūmos un jau dalīja.» Nākamajā gadā bijām jau pieci veči no Leļļu teātra,» nopietni saka Kaspars Pūce.
Pāris gadus aktieris darbojies pie slimajiem bērniem. Devies turp ar muzikantu, un reiz, redzot, ka puisis ratiņkrēslā sēž, bet citi danco, Kaspars izdejojies ar slimo puisi - bērnam sirsniņa atplaukusi. Atkal citā reizē pie vecīša pienākusi vecmāmiņa ar mazu, skaistu meitenīti. Vecā sieviete teikusi - viņa ir neredzīga, ļaujiet sevi aptaustīt. Bērniņš ar pirkstiņiem izjutis, kāds ir Ziemassvētku vecītis.
Kasparam Pūcem vēl pūrā ir daudz interesantu gadījumu no Ziemassvētku laikiem, bet visus jau neuzskaitīsi. Laba vēlējumi jums no pieredzes bagātā vecīša jaunajā gadā!