Ir pagājuši vairāki mēneši, kopš viņa vairs nav starp mums. Bet cilvēki joprojām runā. Un nespēj noticēt, ka tā var būt. Par viņu sēro visa Latvija – radi, draugi un pat tie, kas viņu nepazina. Mūzikas pasākumu organizatore, režisore un dziesminiece Maija Kalniņa no Liepājas atklāj savas atmiņas par mūziķi, dzejnieku, aktieri, sabiedrības dvēseli – Mārtiņu Freimani, ar kuru kopā izēduši ne vienu pudu sāls vien.
Pirmā Maijas un Mārtiņa satikšanās notikusi Aizputes vidusskolā – 7. klasē, jo abi mācījušies šajā skolā. «Kad es aizgāju uz jauno skolu, tad arī skolas koridoros redzēju viņu pirmo reizi. Un tad mēs vēl kopā piedalījāmies skaistumkonkursā – kādreiz skolās tie bija populāri, un viņš bija izvirzīts no savas klases. No tā laika Mārtiņš palicis atmiņā tādā rakstainā, adītā džemperītī,» atceras Maija un piebilst, ka tāda īsta satikšanās un iepazīšanās ar Mārtiņu notikusi 8. klasē, kad abi sākuši mācīties ģitārspēli.
Izveido skolas blici
«Uz skolu atnāca jauna skolotāja – Ilze Soms. Tagad gan viņa ir mainījusi uzvārdu un dzīvo ārzemēs. Ilze Aizputes vidusskolā mācīja bioloģiju un nolēma dibināt ģitārspēles un dziedātāju pulciņu. Pie stundu saraksta bija piesprausta zīmīte – kas vēlas mācīties ģitārspēli, noteiktā laikā esiet uz nodarbībām. Man tas likās aizraujoši, tāpēc devos mācīties ģitārspēli, kur arī satiku Mārtiņu un citus nākamos draugus. Šeit arī sākās stāsts par dažiem dulliem aizputniekiem, stāsts par draudzību, kura turpinās joprojām. Ātri atsijājās tie, kurus tas neinteresēja. Iepazīšanās nebija pakāpeniska un lēna. Mēs ātri sapratām, ka mūs vieno ne tikai ģitārspēle, bet arī dzīves uztvere, humors un viedoklis, kā izkrāsot dzīvi. Muzicējām un dullojāmies kopā.»
Jaunie mūziķi kļuvuši nešķirama komanda. «Tā mūsu dzīve ritēja no rīta līdz vakaram un no vakara līdz rītam kopā. Braukājām apkārt un uzstājāmies, kur mūs aicināja. Sākotnēji mēs daudz dziedājām pensionāru vakaros. Sākumā spēlējām zelta fondu – Imanta Kalniņa un citus populārus gabalus. Bet ātri jau pats Mārtiņš sāka rakstīt dziesmas, un cilvēkiem, kuri tās dzirdēja, patika. Viņa dziesmas kļuva par mūsu repertuāra pamatu. Klausītājiem bija patīkams šoks, ka skaistās dziesmas raksta mazais puika no grupas sastāva. Tās uzreiz bija tādas nopietnas. Mēs jau tad jutāmies kā lieli, pieauguši cilvēki – atrauti no sava bioloģiskā vecuma. Dziedājām par pieaugušo lietām. Par tām tēmām, par ko Mārtiņš turpināja rakstīt un dziedāt visu savu dzīvi, viņš sāka jau ar pirmo savu uzrakstīto dziesmu 8. klasē – Skrien gaisā skumju putni,» stāsta Maija.
Dzīves skola
«Vidusskolā gājām vienā klasē, tas bija viens krāsains un neaizmirstams laiks. Par šo periodu laika gaitā izveidojās leģendas. Tās līdz asarām ik reizi sasmīdināja mūs pašus un tos, kuriem stāstījām. Leģendas tika stāstītas pie jebkuras izdevības, un vēlāko laiku draugi, šķiet, neklātienē labi iepazina personāžus, kuri figurēja. Jau no draudzības sākuma milzīgu lomu spēlēja kopējā humora izjūta. Tik daudz, cik ir smiets kopā ar Freimani, laikam nav smiets ne ar vienu citu šai dzīvē. Mūsu skolas laika dzīvošana neatbilda nekādiem normāliem vidusskolēnu kanoniem. Bieži negājām uz stundām, jo mums tas viss likās bezjēdzīgi. Toreiz šķitām sev pieauguši un uzskatījām, ka mēs stāvam pāri vispārējiem noteikumiem. Vakaros braucām muzicēt pasākumos, dienās mēģinājām. Protams, skolotājiem tas nešķita normāli, tāpēc sanāca konfliktēt. Bieži nevarējām atturēties izspēlēt kādus jokus stundu un starpbrīžu laikā. Piemēram, ielavījāmies skolas radio telpā un stundu laikā izgājām ēterā ar uzjautrinošiem paziņojumiem. Skolotājiem gan tas smieklīgi nešķita. Taču bijām lieliski dažādu pasākumu organizatori un vienmēr uzstājāmies arī skolas pasākumos, tāpēc izdevās vidusskolu godam pabeigt. Jāpiebilst, ka tad, kad gribējām, sekmes bija pat ļoti labas. Vidusskolas eksāmenus kārtojām uz teicami,» ar smaidu atceras Maija. «Ar Aizputes vidusskolu un tās skolotājiem tagad ir pat ļoti jaukas, draudzīgas un īpašas attiecības. Lai arī daudz muļķību skolas laikā tika darīts, bija skolotāji, ar kuriem mums izveidojās īsta draudzība. 1996. gadā es un Mārtiņš tikām aicināti vadīt Aizputes vidusskolas jubileju un absolventu salidojumu. Šoruden būs nākamais mūsu skolas salidojums. Nespēju iedomāties, ka kaut kur neskanēs Mārtiņa stāstītie atmiņu stāsti, skaļie smiekli, ka nesēdēsim visi kopā pie skolas uz trepēm, lai atkal un atkal atcerētos...»
Mārtiņš skolas laikā mitinājās pie vecmāmiņas. «Viņa bija dulla vecene, es nebaidos šā vārda, jo ne jau sliktā nozīmē. Viņa nebija tā mīļā pasaku omīte ar kokvilnas lakatiņu un adīkli rokā. Mārtiņa ome Erna bija ļoti kolorīta būtne, kurai bija gana šerps raksturs. Erna bija liela komunistiskā režīma piekritēja un diezgan despotiska. Bieži piesauca Staļina laikus, kas, pēc viņas domām, bijuši tie paši labākie zelta gadi. Mums par to nāca smiekli, ķiķinājām. Diezgan daudz kašķējāmies – gan mēs ar viņu, gan viņa ar Mārtiņu. Taču kašķi bija tādi labestīgi. Viņa mūs aicināja un gaidīja ciemos, taču, kad aizgājām, pa spalviņai mūs neglaudīja. Viņa vienmēr rūpējās, lai mēs visi būtu silti apģērbušies un paēduši. Vienreiz mums pat piesolīja izcept gardu kūku, ja atmetīsim «to pīpāšan», kā viņa teica. Diemžēl tā arī nekad pie kūkas netikām. Mārtiņš mīlēja savu omi, un Mārtiņa ome ļoti rūpējās par Mārtiņu. Viņai nepatika mūsu dauzīšanās apkārt, un viņa centās sargāt Mārtiņu no lielās pasaules, arī no tēva un pārējiem radiniekiem. Bija tāda diezgan privātīpašnieciska,» atminas Maija.
Bioloģijas skolotāja Ilze Soms no skolas drīz vien aizgāja, un «mums nekas cits neatlika, kā turpināt iesākto pašiem. Nosaucām par godu mūsu skolotājai savu ansambli par Ilzi un turpinājām muzicēt, uzstāties un piedalīties dažādos konkursos. Braucām arī uz tolaik populāro konkursu Ko tu proti?, vienmēr tikām finālā un izpelnījāmies labas vietas.» Mēģinājumi notika Mārtiņa dzīvoklī un, kad Maija pārcēlās uz Aizputi, tad arī pie viņas. «Mārtiņš dzīvoja diezgan lielā trūkumā. Neviens jau nebijām nekādi pārtikušie. Tas bija pašsaprotami, gan ikdienā, gan ja kaut kur braucām muzicēt, dalījāmies visā, kas bija. Mums tā nebija – mans, tavs, viss bija kopējs. Man un Mārtiņam bija malkas apkures dzīvokļi, reizēm nebija malkas, tad no otra Aizputes gala Mārtiņš un Ingars (arī mūsu ģitārists) ar mazajām bērnu ragaviņām veda man malku. Nedomājām, vai tā vajag vai nevajag, vienkārši tā dzīvojām. To spilgti raksturo epizode – kādā reizē, lai paēstu, mums bija tikai dažas šķēles apkaltušas rupjmaizes, tad Freimanis nāca klajā ar ideju, ka uz rupjās maizes jāuzbirdina cigarešu pelni, jo tad tā kļūstot gandrīz par delikatesi un garšojot pēc ceptām olām.
Nu ko! Sēdējām, pīpējām un slavēdami ēdām cepto olu maizi. Šis stāsts bieži nācis prātā, kad nepieciešams kādu sākotnēji drūmu situāciju pārvērst svētkos. Svarīgi, kā uz lietām paskaties. Un spēja redzēt bagātību nabadzībā un krāsas pelēcībā bija ikdienišķa parādība. Vēl viena no apbrīnojamām īpašībām Mārtiņam piemita visu dzīvi – viņam nekad nekā nebija žēl saviem draugiem. Arī tad, kad kļuva populārs, nekad tos neaizmirsa un nedalīja vecajos un jaunajos, populārajos vai parastajos. Un draugu Mārtiņam bija ļoti daudz. Katrā vietā, kur viņš dzīvoja – apkārt pulcējās viņa draugi, veidojot tādas kā komūnas. Paši par to uzjautrinājāmies, ka dzīvojam tādos baros. Un kopienas tika pat pie pašu izdomātiem nosaukumiem... Liepājas laikā tā bija Venēcija, daudzi ir dzirdējuši par Rīgas Kukū ciemu. Tad nu kopā tika darītas visdažādākās lietas; galda spēles caurām naktīm, kopēja ēst gatavošana, sēnēs braukšana, muzicēšana un cits... Mārtiņam patika šeptēt virtuvē un gatavot ēst visam baram. To viņš nedarīja pēc pavārgrāmatām, bet dažādas receptes izdomāja pats. Viņam bija raksturīgi asi ēdieni. Atceros, dikti slavēja garšvielu maisījumu Piri piri, kura bija ļoti asa. Ēdot ēdienus ar Piri piri, reizēm acis asaroja un metās karsts, bet jebkurā gadījumā – ēdām un slavējām,» nosmej Maija.
Savi likumi
«Mums visa dzīve bija kā tāda forša ballīte. Tas bija dzīvesveids. Īstenībā to ir grūti tādā vienā reizē un stāstā izstāstīt. Tā bija pasaule, kurā bija savs, nekur citur nesastopams humors, savi nerakstīti likumi. Daudzas lietas darījām kopā, krāsojām un mālējām dzīvi. Ļāvāmies dažādiem izaicinājumiem un trakām pēkšņām idejām. Izdomājām, ka, piemēram, uz sitiena vajag sēnes. Tad braucām ārā no Liepājas un pielasījām pilnu mašīnas bagāžnieku ar cūcenēm. Uz malkas plīts visu nakti Freimaņa dzīvoklī tās vārījām. Plīts kūpēja, dūmi cirtās acīs, bet bija tik forši. Entos kilogramus sasālījām un sadarījām, līdz rīta gaisma bija uzaususi. Sēdējām pie sagatavotajām sēņu burkām, aizpīpējām cigareti un gandarīti spriedām: «Nu re! Mums visiem visai ziemai pietiks!» Caurām naktīm visi kopā spēlējām spēles. Savu reizi topā bija Parlaments pret mafiju, savu reizi Kauliņi, Alias un citas. Bieži vien pārtaisījām spēļu noteikumus, lai būtu interesantāk. Skatījāmies Freimaņa izvēlētās fantastikas filmas. Klausījāmies mūziku. Atceros reizi, kad nedēļu pirms savām vārdadienas svinībām Mārtiņš pēkšņi izdomāja, ka vajag uzprišināt istabas sienas. Un ne jau šā tā. Viņš uzstāja, ka lielās istabas sienas dzīvoklī, kurā bija ļoti augsti griesti, jāaplīmē ar 20x20 centimetrus lieliem vai, pareizāk sakot, maziem papīra kvadrātiņiem. Tad nu pēc viena šablona griezām no žurnāliem, afišām, nošu lapām simtiem kvadrātiņu un līmējām. Šis process aizņēma gandrīz trīs diennaktis, tikpat kā neizejot no istabas. Fonā visu procesa laiku skanēja Stinga dziesmas. Joprojām tās dzirdot, es atceros krāsainos kvadrātiņus. Par mūziku runājot, Mārtiņam vienmēr, pat naktīs, vajadzēja, lai tā skan. Kad kopā īrējām Liepājā dzīvokli, bija periods, kad katru nakti no Mārtiņa istabas skanēja mūzika no seriāla Twin peak. Baidos pat minēt, cik reižu esmu noklausījusies to no sākuma līdz beigām. Bija, protams, arī reizes, kad saplēsāmies, bet tas jau ir tikai normāli. Visi mūsu draugi ir personības, un tad jau reizēm gadās kašķis ne pa jokam. Taču, kad pagāja laiks, nekāda speciāla izlīgšana nenotika. Vienkārši vienā brīdī viss atkal pa vecam – labi.»
Miljons mirkļu
«Situācijas, ko dzīvē esam izdzīvojuši, tie ir miljons mirkļi. Visa tā draudzība. Tā ir vesela dzīve. Lielākoties, atceroties daudzās epizodes, ir jāsmaida. Jo visbiežāk mēs neskumām un negaudāmies, pat ja bija iemesls. Kaut kā ar humoru mēģinājām tikt cauri. Protams, bija arī skumji un bija arī asaras. Taču, ja man vienā vārdā jāsaka, tad tas bija ļoti dzīvi, ar visām no tā izrietošām sekām. Daudzās bēdīgajās situācijās glābāmies humorā, arī melnajā. Mēdzām jokot arī par nāvi un bērēm. It sevišķi iecienīts joku temats bija parodēt bēru izvadītāju runas un balss tembru, kādā viņi runā. Aizputes vidusskolā piedalījāmies karnevālos, kur katrai klasei bija kāds konkrēts uzdevums. Mūsu klase vienmēr tos karnevālus novinnēja. Bija tāds rituāls – paņēmām vecu skārda vannu no Freimaņa mājām, sametām iekšā viņa omas visādas vecās drēbes un tad sākām posties un izdomāt personāžus.
Protams, procesu pavadīja skaļa smiešanās jeb zviegšana. Pamazām, tā darbojoties, veidojās stāsts. Vienu gadu skolas karnevāla tēma bija televīzijas seriāli. Mums bija jāparodē tolaik slavenais seriāls Ķirzakas smaids. Freimanis uzvilka omes vecās bumbierenes, piebāza tās pilnas ar lupatām, lai izskatītos resns. Pielīmēja pie vienas acs tenisa bumbiņu, un vecais burvis Baibara no seriāla gatavs. Pašiem smieklīgi un visiem pārējiem arī. Tas, kas notika uz skatuves, lielākoties bija improvizācija. Paspilgtinājām savas izrādes ar atbilstošu mūziku. Izspēlējām gan leģendāro filmu Tās dullās Paulīnes dēļ, gan citus stāstus. Atceros, kādā karnevālā vienai meitenei īsti neatradās loma. Taču kaut kas jāizdomā, jo zelta likums – piedalāmies visi. Pēkšņi ar Freimani atcerējāmies, ka, ejot uz skolu, bijām iegājuši humpalās un tur bija tāda smieklīga cepurīte, balta, pūkaina. Aizskrējām visa klase un nopirkām cepurīti, uzvelkam klasesbiedrei galvā. Viņa prasa: «Kas es būšu?» Paskatījāmies un teicām: «Tu būsi gnīda! Un viss, kas tev ir jādara – jāstāv vienā skatuves malā un jātēlo gnīda!» «Kāpēc?» viņa prasa. «Nu tāpat! Tāpēc, ka nenormāli smieklīgi!»
Dzīvnieku draugs
«Mārtiņam no mazām dienām patika dzīvnieki. Viņam, piemēram, likās, ka vardes Aizputes dīķos kurkst tāpēc, ka tās šausmīgi cieš. Mārtiņš tās bariem vien kopā ar draugu Ingaru sanesa malkas šķūnītī. Vardes tonakt visu Aizputi pamodināja. Tad viņš, piemēram, vienu brīdi aktīvi pētīja sliekas – veica pierakstus un ar viņām eksperimentēja. Par sliekām viņš sarakstīja veselu kladi, rakstīja, ko katru dienu viņas dara. Viņam bija pat izveidots tāds kā herbārijs no sliekām, mušām un visādiem citiem rāpuļiem. Lika man to visu skatīties, taču man palika slikta dūša. Par to viņam savukārt bija atkal iemesls uzjautrināties. Mārtiņam vienmēr mājās bija visdažādākie dzīvnieki. Tad, kad viņš Liepājas laikā brauca uz Rīgu koncertēt, mēs ar draugu Ingaru kopām viņa lopus (tā viņš savus dzīvniekus sauca). Vedām viņa suni pastaigāt un barojām pārējos. Reiz viņš mums zvana un saka: «Uzminiet, ko es izdomāju! Pirkšu jaunu lopu, ko turēt dzīvoklī. Uzminiet, ko? Varānu!» Tad gan mēs sašutām un pateicām, ka varānu viņš pats arī varēs vazāt līdzi pa koncertiem un citām smalkām vietām. Dzīvnieki pie viņa dzīvoja brīvā vaļā, naktī nevarēji būt drošs, ka nepamodīsies ar papagaili uz pleca vai kādu citu radījumu zem segas,» ar smaidu atceras bērnības draudzene.
Tuvi pat no attāluma
«Pēc Aizputes vidusskolas beigšanas mēs dažkārt esam ģeogrāfiski atradušies tālu viens no otra, bet draudzība turpinājusies visos dzīves posmos. Bija periodi, kad ilgu laiku neredzējāmies, bet, kad satikāmies, viss bija tā, it kā vakar būtu atvadījušies,» pasmaida Maija un pievēršas skumjākām notīm. «Draugi bija viņa ģimene. Gatavojoties bērēm, beidzot satikāmies visi kopā – ļoti daudzi un dažādi cilvēki, jo Mārtiņš spēja atrast kontaktu un sadraudzēties ar dažādiem cilvēkiem. Visi draugi no dažādiem laikiem un pilsētām sanācām kopā, lai noorganizētu atvadas. Mārtiņa draudzene Zanda Štrausa (kompānijā saukta par Zaņģiku) pateica precīzus vārdus: «Mums katram Mārtiņš deva sajūtu, ka esam viņam kas ļoti svarīgs. Tāpēc tagad, kad viņa vairs nav, atcerēsimies, ka neviens no mums nav svarīgāks vai tuvāks Mārtiņam. Mēs katrs viņam bijām īpašs.» Jā, tieši tā arī ir. Mārtiņš mums bija devis sajūtu, ka mēs viņam esam īpaši cilvēki. Nav svarīgi, cik sen un cik ilgi kāds ir bijis Mārtiņa draugs. Nevajag gan tagad Mārtiņu glorificēt tā, it kā viņš būtu bijis tikai balts un pūkains. Tāpat kā mums visiem, arī viņam piemita savi stiķi un niķi. Taču tieši tādu viņu mīlējām, un tieši tāds viņš bija mūsu draugs un tāds arī vienmēr paliks.
Pēc 27. janvāra joprojām ir neizsakāmi smagi. Blakus šim smagumam tomēr esmu laimīga, ka Mārtiņš savu dzīvi spēja nodzīvot tā, ka pēc viņa raudāja visa Latvija. Viņam izdevās realizēt reiz sapņotos sapņus un vēl daudz vairāk. Viņam izdevās īpaši dzīvi nodzīvot. Un daudz izdarīt.
Neko jaunu jau es nepateikšu, kāpēc, iespējams, notika tā, kā notika. Mārtiņš dega un sadega,» secina Maija. «Ja viņš dzīvotu vēlreiz, vai dzīvotu tāpat? Šķiet, ka dzīvotu. Bet. Neatbildēsim viņa vietā. Jā, taisnība, sevi nežēloja nemaz. Viņš tā nevarēja: tagad es atpūtīšos, tagad es nevaru. Kā jebkurš cilvēks reizēm bija noguris, bet tas nebija par iemeslu, lai pateiktu nē kādam projektam.
Man kā vienai no Mārtiņa draugiem bieži jautā un prasa: «Kāpēc tā bija? Kāpēc tā notika?» Es zinu tikai to, ka nevaru pateikt absolūto patiesību, jo tās būs tikai manas domas. Ļoti sāpīgi, bet tā ir, ka diemžēl mēs nevarējām viņam palīdzēt. Pēc Mārtiņa aiziešanas arvien biežāk pieķeru sevi domājam, ka kaut kādā ziņā Mārtiņš man tomēr paliks noslēpums, lai arī viņš ir viens no tiem cilvēkiem, ar kuru es esmu tik daudz laika pavadījusi kopā, pudiem sāls izēduši. Tomēr tik un tā tagad ir vairāk kāpēc nekā tāpēc. Un kaut kur – dziļi savā sirdī – es par to domāšu līdz mūža galam. Un tajā pašā laikā es esmu dzīvei, Liktenim, Dievam un mazajai rūtiņu lapiņai pie stundu saraksta pateicīga, ka man ir tāds draugs – Mārtiņš Freimanis. Viņš tiešām ir. Nevis bija.»
***
MAIJA KALNIŅA
• Dzimusi Cēsīs
• No 1989. gada līdz 1995. gadam mācījusies un absolvējusi Aizputes vidusskolu
• Dzīvo Liepājā
• Teātra «Rikošets» vadītāja un režisore
• Mūzikas pasākumu organizatore Latvijas 1. rokkafejnīcā
• Viena no festivāla Baltic Beach Party organizatorēm
• Viena no Mārtiņa Freimaņa fonda (MFF) dibinātājām
• Dzied un spēlē ģitāru, raksta dziesmas
• Dažādu pasākumu organizatore un vadītāja
• Vīrs Gunārs, dēli Emīls un Klāvs