Skolasbērns ar citādo Ābeci. Kā tas ir – mācīties svešumā?

Latvieši dzīvo, strādā un mācās, lai kur arī būtu jaunā mītnes zeme. Simtiem bērnu ik gadu uzsāk un turpina skolas gaitas ne tikai Lielbritānijā, Īrijā un Vācijā, bet arī Francijā, Grieķijā, Portugālē, Spānijā, Ēģiptē, Kiprā, ASV, Horvātijā, Ungārijā, Austrijā, Itālijā, Turcijā, Austrālijā… laikam jau vieglāk būtu uzrakstīt, kur latviešu šobrīd nav.

Pieredzē dalās vecāki, kuru bērni mācās Kiprā, Francijā un Portugālē.

Valodas barjera ir pārvarama!

Par to pārliecinājās Beķeru ģimene – Laura, Sandris un mazā Alise. Viņi jau trešo gadu dzīvo Marseļā. Laurai Beķerei (ķīmijas zinātņu doktorei) Francijā piedāvāta pēcdoktorantūras stažēšanās. Pēc tās sekoja jauni sadarbības piedāvājumi. Saprotams, ka Alisei skolas gaitas sākās Francijā. Sandris stāsta, ka sākotnēji valodas nezināšana bijusi traucējoša, meitiņai nācies piedzīvot arī savdabīgu šoku, kad viņa sākusi apmeklēt dārziņu – pirmsskolas iestādi (École maternelle). Pirmoreiz prom no vecākiem, turklāt svešā vidē, kur saziņa notika viņai nesaprotamā valodā. Skolotāji mierinājuši, ka pirmās nedēļas visiem bērniem esot smagas neatkarīgi no tautības. Bet pēc pāris nedēļām Alise bija adaptējusies un aizvien labāk iejutās jaunajā vidē. Apmēram pēc pusgada Alise jau runāja franču valodā – lēnām, bet aizvien drošāk. Mājās saziņa notiek tikai latviešu valodā, tāpēc Sandris domā, ka meita dzimto valodu neaizmirsīs.

Francijā pirmsskolas iestādes apmeklējums bērniem, sasniedzot četru gadu vecumu, ir obligāts. Skoliņai, kas ir valsts iestāde, ir trīs līmeņi – no zemākā uz augstāko. Katru gadu noslēgumā ir pārbaudījumi. Mācības ir bezmaksas, vecākiem jāmaksā tikai par bērna ēdināšanu. Mācību laikā nav aizmirsts arī par rotaļām un fiziskajām aktivitātēm.

Kārtība un noteikumi

Francijā skolās valda stingra kārtība. Mācību laikā iestādes durvis ir slēgtas. Bērni uz skolu ir jāatved laikā no plkst. 8.20 līdz 8.50. Pēc tam vārti tiek aizvērti līdz plkst. 11.20. Tad sākas pusdienas pārtraukums, kas ilgst līdz plkst. 13.50. Ja vecāki vēlas, bērnus šajā laikā var vest pusdienot uz mājām. Pēc pusdienu pārtraukuma durvis atkal slēdz, un tās atkal atveras plkst. 16.50, kad nodarbības ir beigušās. Saprotams, ka šāda kārtība ir samērā apgrūtinoša, ja abi vecāki ir strādājoši. Tādā gadījumā ir iespējams pieteikt bērnu pieskatītāju – par to jāmaksā vecākiem, taču summa neesot liela.

Klasē ir divas audzinātājas, kuras mainās ik pēc divām dienām – tas tādēļ, lai būtu dažādība. Ik pēc diviem mēnešiem seko divu nedēļu brīvdienas. Interesanti, ka trešdienās mācību nav, tāpat kā sestdienās un svētdienās. Mācību gads sākas septembra sākumā, beidzas – jūlija sākumā.

Sandris skaidro, ka noteikti jāņem vērā franču birokrātija – tā esot milzīga un visādu prasību apjoms – neizmērojams, kaut gan izpildāms. Pirmsskolas iestādē bērns jāpiesaka laikus, atlaides netiek dotas. Tāpat skolās ir obligāta apdrošināšana, bez tās Francijā nekas nenotiek – nevar noīrēt arī dzīvokli.

Ēdienam īpaša vērība

Būtu dīvaini, ja Francijā arī skolās nepievērstu īpašu uzmanību bērnu ēdināšanai. Skolā, kurā Alise mācās, savas virtuves nav, bērniem ēdienu piegādā jau sagatavotu un pasniedz ēdamzālē. Bērnu ēdināšana tiek ļoti stingi uzraudzīta un kontrolēta, visam jābūt sabalansētām un visaugstākajām prasībām atbilstošam. Ja bērnam ir kādas īpašas vajadzības ēdiena izvēlē, piemēram, viņam ir alerģija pret kādu pārtikas produktu, speciālisti sastāda piemērotu ēdienkarti konkrētam gadījumam. Bērns skolā saņem tieši viņam pagatavotu ēdienu.

Alisei ir alerģija pret trīs produktiem. Sākotnēji tika nolemts, ka skola tikai ar ārsta rekomendācijām vien ar tādu ēdienu viņu nodrošināt nevar, un Alisi pusdienas pārtraukumā veda ēst uz mājām. Pēc tam ar īpašu pašvaldības atļauju Alises vecāki drīkstēja savai meitai ēdienu gatavot mājās un dot līdzi termosā.

Rupjmaizi cep paši

Sandris stāsta, ka tagad grūtākais adaptācijas periods viņiem garām – ne tikai meitai, bet arī pieaugušajiem. Protams, sākumā bijis grūti, tomēr palīdzējusi apkārtējo atsaucība un labvēlība. Francūži ir runātīgi un komunikabli, jo īpaši attiecībā pret bērniem, kuri ir pilnīgā labvēlības statusā.

Pierast pie svešās valsts pārtikas neesot bijis nekādu problēmu – Francijā ir gan biezpiens, gan krējums, pat rudzu maize esot, tiesa gan, ne tāda kā Latvijā. Tāpēc īsto rupjmaizi vienmēr cenšas atvest pēc ciemošanās dzimtenē. Un cep paši mājās no atvestajiem miltiem.

Kiprā atceras skolu Latvijā

Dace Albina kopā ar ģimeni Kiprā dzīvo jau deviņus gadus. Arī abas meitas tur dzimušas. Vecākā meita Angela šogad sāks iet otrajā klasē. Kiprā valsts pirmsskolas iestāde ir Nipiagogeio (bērniem vecumā no 3 līdz 5,8 gadiem), savukārt sākumskola ir Dimotiko Scholeio (bērniem vecumā no 5,8 līdz 12 gadiem).

Dace stāsta, ka meitām nekāda īpaša iejušanās perioda nav bijis – mazi bērni ātri pie visa pierod, arī valodu ziņā viss bijis viegli, mājās sarunāšanās notiek divās valodās – angļu un grieķu. Meitas saprot arī latviešu valodu un hindi.

Runājot par pārtikas produktiem, Dace skaidro, ka arī šajā jomā nekādu īpašu problēmu nav. Savukārt, taujāta par meitas skolas gaitām, Dace atzīst, ka Kipras skolas nu nekādi nevarot ar Latvijas mācību iestādēm salīdzināt! Viss esot citādi. Atceroties savas skolas gaitas, viņa teic, ka Latvijas skolotāji esot zelta vērti un skolu līmenis bijis augsts. Kiprā ar skolēniem neviens neauklējas, skolotāji nekad neteiks: «Mācies, te vairāk vajadzētu piestrādāt, šo vajadzētu palabot!» Kiprā viss esot vienkārši – neiemācīsies uzdoto noteiktajā laikā, vaino pats sevi… Jo īpaši tas attiecināms uz vecāko klašu skolēniem valsts skolās.

Mācības skolā ilgs no plkst. 7.30 līdz 13.30. Dace tagad strādā par kasieri uz pusslodzi, lai varētu pagūt laikus bērnus izņemt no skoliņām.

Daces pieredze rāda, ka bērnu ēdināšana skolās nav no labākajām. Valsts skolā vecāki pusdienas dod līdzi no mājām, savas virtuves skolā nav. Pie skolas esot mazs veikaliņš. Nav grūti iedomāties, ko tajā pērk skolēni. Protams, bulciņas, šokolādītes un saldējumu. «Par siltām un veselīgām pusdienām skolēniem varam tikai sapņot,» rezumē Dace.

Bērnu ērtība un drošība pāri visam

Portugāļu skolas ir īpašas uzmanības vērtas. Kad pirmo reizi biju šajā valstī, brīnījos par lielo ieslodzījuma vietu (manuprāt, protams!) skaitu pilsētās un ciemos. Vai katrā pilsētiņā bija redzama kapitāla ēka aiz augstiem žogiem, kas nereti bija vēl ar dzeloņstieplēm nodrošināti. Kad jautāju par to saviem paziņām portugāļiem, viņi ilgi smējās – izrādās, tās ēkas bija skolas! Un to drošībai tiek pievērsta visaugstākā uzmanība.

Blonds vai melns, visi savējie

Dzintra Portugālē dzīvo jau ilgi. Viņas deviņgadīgais dēls Pēteris Pauls (Pedru Paulu) šogad pabeidza 3. klasi. Dzintra ar smaidu skaidro, ka integrācija sākās jau ar bērna vārda izvēli – tam vajadzēja būt labskanīgam gan latviešu, gan portugāļu valodā. Dēls dzimis Līgo vakarā, tomēr par Jāni saukt nebūtu bijis prāta darbs – portugāliski tas skanētu kā Žanīš (ar uzsvaru uz ī). Kāds tur vairs Jānis!

Bērnudārzu dēls sācis apmeklēt divarpus gadu vecumā. Līdz tam ar portugāļu valodu saskares tikpat kā nav bijis. Saprotams, ka pirmās nedēļas svešā vidē starp nepazīstamiem cilvēkiem bijušas grūtas. Stress, kuru vēl pastiprināja svešā valoda. Tomēr uztraukumi nav bijuši ilgi, jau pēc pāris nedēļām puika saprata dažas frāzes, uzradās arī draugi. Dēls bērnudārzu sācis apmeklēt pirms Ziemassvētkiem, bet jūnijā, gada noslēguma koncertā, jau braši dziedājis kopkorī. Dzintra atzīst, ka Portugālē, zemē, kurā dzīvo daudz imigrantu, integrācijas problēmu nav un atšķirīgais tiek uztverts mierīgi. Tautības un ādas krāsas jautājums te netiek cilāts. Tāpēc arī blondais un zilacainais Pēteris Pauls ātri vien iejutās savā pirmajā kolektīvā.

Augsti žogi un policists

Portugālē visām skolām un bērnudārziem apkārt ir vismaz divus metrus augsti žogi. Mācību gads sākas laikā no 13. līdz 15. septembrim, beidzas – laikā no 15. līdz 22. jūnijam. Gads sadalīts trimestros. Nodarbības sākas plkst. 9 no rīta. Cikos durvis atslēdz, lemj konkrētā iestādē. Bērnudārzs, kurā gāja dēls, atvērās plkst. 7.30, savukārt skola – no plkst. 8.30. Laikā, kad bērni ierodas mācību iestādē, kā arī mācībām vai nodarbībām beidzoties uz ielas vienmēr dežurē policists. Tikai tad, kad skolas vai bērnudārza durvis tiek slēgtas, policists savu posteni atstāj. Mācības pamatskolā beidzas 17.30, bērnudārzos laiki ir dažādi.

Ja gadās nokavēties vai bērns jāizņem no skolas agrāk, jāzvana un jāskaidro, kāds tam iemesls. Jāpiebilst, ka nepiederošās personas, arī vecāki, mācību iestādēs tāpat vien nevar iekļūt. Tas attiecas arī uz vidusskolām. Bērni līdz ceturtai klasei bez pieaugušo uzraudzības no mācību iestādes iziet nedrīkst – vienmēr kādam pieaugušajam ir jāsagaida. Jau mācību gada sākumā speciālā anketā jānorāda, kādi cilvēki ir tiesīgi bērnu izņemt no skolas/bērnudārza, kā arī jāuzraksta, kāda ir viņu radniecības pakāpe attiecībā pret bērnu. Ja vecāki vai radinieki ir aizņemti, var izmantot ATL pakalpojumus – to var dēvēt arī par pagarinātās dienas grupu. Tā ir ārpus skolas telpām un par maksu. Ja nepieciešams, vecāki bērnus uz ATL var aizvest jau plkst. 6 no rīta. Bērni uz skolu un atpakaļ, uz sporta skolām, mūzikas skolām vai citiem pulciņiem no ATL tiek izvadāti ar īpašu busiņu. ATL bērni var uzturēties līdz plkst. 22.

Halātiņi un cepurītes

Atceroties dēla gaitas bērnudārzā, Dzintra piemin interesantu niansi – bērnudārzos ir obligāta forma (katrai iestādei citāda, bet vienmēr halātiņš) – būtiskākais ir tas, ka katrai grupiņai atšķirīgas krāsas halātiņš un cepurīte. Tāds ir arī audzinātājām. Sākumā tas licies dīvaini, bet laika gaitā kļuvis skaidrs, kāpēc tāda kārtība. Bērnus viegli atšķirt, kad viņi visi rotaļājas pagalmā, arī savu audzinātāju viegli atrast. Bērniem nav lieka stresa. Šie halātiņi tiek vilkti arī ejot ekskursijās vai apmeklējot pasākumus ārpus bērnudārza. Tad tiek izsniegtas arī visiem vienādas vestītes, cepurītes vai kādas citas viegli pamanāmas atšķirības zīmes. Līdz ar to bērnu, ja tas pūlī noklīst, ir vieglāk pamanīt.

Skolu sistēma –

no Latvijas atšķirīga

Dzintra skaidro noteikumus, kā Portugālē bērnu pieteikt 1. klasē mācību iestādē. Ir divas iespējas – vai nu tuvāk dzīvesvietai, vai tuvāk vecāku darbavietai. Ja vēlas citu skolu, to var tikai tad, ja izvēlētajā skolā ir brīvas vietas, savukārt abos pirmajos gadījumos bērns skolā tiek pieņemts vienmēr. Skolēnu klases ir sadalītas īpašos ciklos. Piemēram, pirmais cikls ir no 1. līdz 4. klasei. Katra cikla skola un teritorija, ja tā atrodas vienā kompleksā, no pārējām ir atdalīta ar augstu žogu. Būtība – mazākie audzēkņi ir nodalīti no vecākajiem. Līdz ar to nav iespējamas situācijas, kad vecāko klašu audzēkņi kaut kādā veidā varētu nodarīt pāri mazākajiem. Arī 5.–9. klašu audzēkņi ir nodalīti no vidusskolēniem.

Pirmajās četrās klasēs ir trīs obligātie mācību priekšmeti – portugāļu valoda, matemātika un apkārtējās vides mācība, kas sevī ietver no visa kā pa druskai – te ir gan satiksmes noteikumi un botānika, gan ģeogrāfija un vēsture. Vēl ir trīs neobligātie priekšmeti – angļu valoda, fiziskā kultūra un muzikālās nodarbības. To izvēli vecāki apstiprina ar parakstu.

Bez ārišķības, bet ar savu zobu birsti

Dzintra skaidro, ka Portugālē nav pieņemts dižoties ar savu materiālo stāvokli, tas attiecināms arī uz skolu un bērnudārzu izlaidumiem. Tad visi audzēkņi sniedz mācību gada noslēguma koncertu. Nekādu speciālu balles tērpu, ziedu kalnu, dārgu dāvanu un radu pulku. Arī vidusskolēni nešūdina vakartērpus – parasti notiek teatralizēts karnevāls. Tērpus īrē.

Ievērības cienīga ir attieksme pret mutes higiēnu. Proti – mācību gada sākumā uz skolu obligāti jāatnes zobu birste, zobu pasta un glāzīte. Un pēc katras pusdienreizes visi bērni dodas tīrīt zobus!

Nē desai!

Portugāļu skolas bērnu ēdināšanas kārtība patiesi varētu noderēt kā veselīgas ēdināšanas špikeris ne vienai vien sistēmai.

Skolās valda stingri noteikumi, ko drīkst un ko nekādā gadījumā nedrīkst ēst skolēns. Ierobežojumi radīti, jo Portugālē strauji pieauga tuklo bērnu skaits.

Skolēniem lenčs jāņem līdzi no mājām. Pirmais lenčs ir plkst. 10, otrais – plkst. 16. Vecāki drīkst dot līdzi sviestmaizi ar sieru/fiambri (presētu gaļu) vai marmelādi. Un viss. Nekādi cīsiņi vai desas! Dzintra atminas, ka dēls stāstījis – reiz klasesbiedram līdzi bijusi sviestmaize ar desu. Skolotāja likusi desu ietīt salvetē un nest atpakaļ uz mājām. Arī pati reiz negribot kļūdījusies, jo iedevusi līdzi pīrādziņus ar šokolādes pildījumu – tie atdoti atpakaļ. Maizes izvēle arī ierobežota, nedrīkst būt produkti ar augstu cukura saturu. No dzērieniem – praktiski tikai tīrs ūdens, par saldinātiem dzērieniem nevar būt ne runas. Savukārt augļiem un jogurtiem ir zaļā gaisma.

Garais pusdienu starpbrīdis sākas plkst. 13 un ilgst stundu.

Pusdienās gan skolās, gan bērnudārzos ir trīs ēdieni – zupa, gaļa/zivs un deserts. Kā piedevas – rīsi, makaroni vai dārzeņu sautējumi. Kartupeļi tiek ēsti reti. Ja vecāki vēlas, viņi var bērnus (1.–4. klases skolēnus) vest paēdināt uz mājām. Šo iespēju izmanto reti. Sākot ar piekto klasi, skolēni paši var izvēlēties, kurus ēdienus pusdienās ēst. Pusdienošana notiek ēdnīcās. Apmaksa notiek ar īpašām kartītēm, kas ir līdzīgas plastikāta bankas kartēm. Atšķirība – tās darbojas tikai skolas ēdnīcā. Vecāki tur liek noteiktu naudas summu, kuru nekur citur nav iespējams izmantot.

Dzintra arī piebilst, ka skolas pusdienu maksa ir atkarīga no ģimenes ienākumiem. Valstī darbojas īpaša ģimenes subsīdiju sistēma, kas ir noteicošā pusdienu maksas aprēķināšanai