Lielās dienas svētība

© Lauris Nagliņš F64

Vēstures avoti liecina, ka līdz viduslaikiem Lieldienas svinētas veselu nedēļu, bet vēlāk ierobežotas līdz trim dienām. Par šo gadskārtu svētku rituāliem stāsta Latvijas Folkloras biedrības valdes priekšsēdētājs, folkloras kopas Grodi un Mālpils folkloras kopas vadītājs Andris Kapusts.

– Vai neesam pazaudējuši Lieldienu būtību?

– Manuprāt, ir tieši otrādi – šiem svētkiem tagad ir pat lielāka nozīme nekā iepriekš. Turklāt es šeit negribu kavēties pie viena konkrēta pasaules uzskata vai reliģijas. Visai civilizācijai Lieldienu jeb Lielās dienas ideja ir saistīta ar pārliecību, ka atgriezīsies labais, ka vienmēr ir iespējama labā uzvara pār tumšo.

Gribu uzsvērt, ka tradicionālajos gadskārtu svētkos – Ziemassvētkos, Lielajā dienā, Jāņos un Miķeļos – ļoti būtiski ir auglības veicināšanas rituāli. Jo ir beidzies iepriekšējais periods, tas faktiski mirst un dzimst jauns laiks, jauna dzīvība, jauns periods. Latviešu tradicionālajā kultūrā gadskārtu svētki ir saistīti ar Sauli. Šis debesu ķermenis ir centrālais saulgriežu objekts, bet jo īpaši, kad Saule kāpj pasaules kalnā.

Gadskārtu svētkos būtiski ir doties prom no ierastās vides. Nesen Discovery kanālā noskatījos saistošu filmu par Stounhendžu – druīdu svētvietu. Jaunākie pētījumi liecina, ka cilvēki tur nav dzīvojuši, bet ieradušies tikai uz svētku rituāliem, it sevišķi vasaras un ziemas saulgriežos. Un tā bijis ne tikai Stounhendžā, bet daudzviet un visos laikos, ka gadskārtu svētkus dodas svinēt prom no ierastās, profānās vides, kurā uzturas katru dienu. Ir nepieciešams veikt kaut kādu attālumu, lai no šīs vides fiziski un garīgi izietu ārā. Ik gadus tā darām arī Jāņos.

– Kāpēc tas nepieciešams?

– Visiem gadskārtu svētku rituāliem ir trīs būtiskas daļas. Vispirms ir jādodas prom no ikdienišķās, profānās vides uz citu vietu jeb no punkta A uz punktu B. Šajā punktā B jāveic dažādi gadskārtu svētku rituāli. To darot, atrodamies ārpus laika un telpas, ārpus ikdienišķās rutīnas un problēmām. Būtībā nonākam tādā kā aizlaikā, kur visu iepriekš piedzīvoto noliekam malā un sevi sakārtojam – sagatavojamies jaunam dzīves cēlienam. Un tad seko trešā fāze, kad sakārtoti no punkta B atgriežamies atpakaļ punktā A jeb ikdienišķajā vidē. Šī shēma ir raksturīga viscaur pasaulē, visām kultūrām un reliģijām, visiem pasaules uzskatiem. Mēs, latvieši, to perfekti realizējam Jāņos, kad gandrīz visi dodamies svinēt prom no mājām. Es to ieteiktu darīt arī Lielajā dienā.

– Lieldienu rituālu ir daudz. Kāda ir to simboliskā nozīme?

– Kā jau minēju, šie ir Saules godināšanas svētki, tāpēc Lielās dienas tradīcijas ir saistītas ar agro rītu. Ir svarīgi pamosties pirms saules lēkta, lai dotos uz ģimenei vai dzimtai nozīmīgu vietu, kas ir mazliet augstāka nekā tuvējā apkārtne – uz piekalnīti vai tuvāko pauguru, lai sagaidītu saullēktu. Saules gaidīšana daudzās pasaules kultūrās ir nozīmīgs rituāls. Tiek uzskatīts, ka tad notiek īpašs enerģijas apmaiņas process – ar dabu, ar Visumu, vienam ar otru, arī pašos notiek enerģijas cirkulācija.

Vēl viena no Lieldienu rīta tradīcijām ir mazgāšanās strautā pirms saules lēkta – ūdenī, kas tek uz rītiem, jo tas ir sevišķi svēts. Ir ticējums, ka tad būs veselība visu gadu. Un ne tikai. Veicot šo rituālu, mēs modinām savu radošo garu jeb, kā tagad saka, kreativitāti. Tikpat būtiska ir pēršanās ar pūpolu vai plaucētiem bērzu zariem jeb auglības rīkstēm. Šā rituāla laikā notiek enerģijas apmaiņa ar dabu, kura ir mošanās spēka pilna.

Lieldienās būtiskas ir arī visas darbības, kas saistītas ar auglības simbolu – olām: ar to krāsošanu, ripināšanu, dāvināšanu un apmaiņu. Tāpēc vajadzētu krāsot nevis piecas sešas olas, bet daudz, jo tās ir jāziedo šūpolēm, ar tām jāsitas, jāmainās, jāizmanto zīlēšanai un dažādām spēlēm. Kad sitas ar krāsotām olām, tam, kura olas čaumala saplīst, ola ir jāatdod otram, taču mūsdienu cilvēks šo aktu uztver kā zaudējumu. Tā ir nepareiza reakcija, jo patiesībā šajā brīdī esi devējs, nevis zaudētājs. Notiek enerģijas apmaiņa: es atdodu olu, bet daba un Visums man par to sniedz pretim savu enerģiju, kas ir daudzkārt svarīgāka par šo atdoto olu. Lai būtu veselība, ar avotā pamērcētu olu ierīvē gan sevi, gan citus, arī mājdzīvniekus un mājlopus, sakot: "Veselība iekšā, slimība ārā!"

Vēl viens no svarīgiem Lieldienu svētku rituāliem ir šūpošanās. Ir daudz un dažādu minējumu, kāpēc jāšūpojas. Šūpošanās kustība ir saistīta ar auglību, ar vairošanos, ar pieaugumu, ar iešanu labumā. Ja pavēro gada ciklu, šīs šūpošanās kustības ir visos gadskārtu svētkos, tikai dažādi izpaužas. Piemēram, kad Jāņos sastājas ap ozolu, sadodas rokās un dzied līgotnes, šūpošanās parasti notiek virzienā no labās kājas uz kreiso un atpakaļ. Masku gājienos to dalībnieki specifiski šūpojas.

– Vai ir būtiska nozīme tam, ko šajos pavasara gadskārtu svētkos ceļ galdā?

– Mielastam ir ļoti liela nozīme. Pēdējā laikā bieži uzsver, ka svētkos nevajag pārēsties. Tas ir nepareizi! Svētku reizē mums jāiziet ārpus ikdienišķā, tātad arī jāpārēdas, jo tā ir viena no rituāla sastāvdaļām. Tāpēc mielastam jābūt bagātīgam.

Svarīgākais