Nepilnos četros gados Tukums kļuvis par vienu skaistu, neparastu dārzu bagātāks. Tajā svešzemju augi sadzīvo ar Latvijas lauku klasiku un gliemeži draudzējas ar ēdamajām vardēm.
Dārzā ieejot, saprotam, – saimnieki ir skujeņu labākie draugi. Cipreses un pacipreses, lapegles un baltegles. Protams, netrūkst arī ziedu. Saimnieces Ivetas Štromanes izdoma, krāsu kompozīcijas veidojot, ir apbrīnojama. Sarkana kļava, tumši zaļš kārkls, plūškoka zeltainais cekuls un japāņu vītols, kas atgādina ziedošu ķirsi, ir tikai daži krāsu paraugi. Pie vārtiem sakuplojis sudrabvītols. Iveta pasmaida: "Taisnība tiem, kas saka – čiepts aug vislabāk! Zariņš šā skaistuļa nācis no Sabiles."
Saimniece atzīst: "Mana vājība ir egles. Nespēju mierīgi paiet garām nevienam skujkoku piedāvājumam. Vai esat redzējuši nokareno lapegli?" Nokarenās augu formas rada klusa miera izjūtu. Kaut vai vītols ar līganajiem zariem! Bet, kur vītols, tur dīķis. Kur dīķis, tur ūdensrozes. Lai nebūtu jārūpējas par ūdens tīrību, saimnieki tajā iemitinājuši neparastus gliemežus, kas gādā par dīķa tīrību. Lai apetītes uzplūdos tie neapskādētu ūdensrozes, Iveta ik pa laikam galdā ceļ kādu nezāli. Lai klusajiem sanitāriem nebūtu garlaicīgi, tiem kaimiņos apmetušās zaļās vardītes. Kā vakaros tās muzicē! Vai zinājāt, ka senāk tās sauktas arī par ēdamajām vardēm? Saimnieki nebaidās, ka tās bargā ziemā varētu iznīkt, – ja dīķis sasalst līdz dibenam, vardulēni lieliski pārziemo krastā, ja pietiek gan ūdens, gan gaisa, nav labākas vietas par dzimto dīķi.
Ivetas krāsu izjūta pateica priekšā: acis nekad nenogurs, ja skujkoku zaļajā fonā vietumis uzzaigos pa mierīgam zilganam un violetam ziedu tonim. Toties dīķa priekšā ir vesela ziedu palete, gan bergēnijas un astilbes, gan dienziedes un rasas lamatas – rasaskrēsliņš. Ūdenī rāmi spoguļojas dekoratīvās smilgas, kautros ziedus raisa ērikas. Arī kāds zirga bērniņš atstājis savas kumeļpēdas.
No ielas nākot, nepateiksi, ka aiz mājas plešas kārtīgs sakņu dārzs. Savam galdam netrūkst nedz brokoļu, nedz gurķu, vasaras pilnziedā sārtojas zemenes. Ja sakārojas, atliek vien aiziet līdz saimniecības ēkai un noplūkt kādu sulīgu vīnogu ķekaru. Iveta par vislabāko atzinusi šķirni "Guna". Protams, kas gan ir dārzs bez kārtīga sarga? Drīz būs gadiņš, kopš šī loma uzticēta vilciņam Rondo. Viņš var būt lepns, kā nekā saimnieks astainim dāvājis stūrīti dārza – voljēru ar kārtīgu suņa būdu. Iveta neslēpj, ka daudz kas ir vīra Dzintara Priedes prasmīgo roku darināts. Arī neparastā ūdens noteka pie ieejas durvīm – pamatīga enkurķēde tik ierasto cauruļu vietā. Dārzā ir padomāts arī par ēnaino ziemeļpusi, tur omulīgi satupuši rododendri. Ir skaidrs, ka saimniekiem vēl daudzas vasaras izdomas un darba dārzā netrūks.