Kur bitēm šūpoties

© Arnis Smirnovs

Kad Hincenbergu dārzā zied tamarisks, tā līganie zari ir nosēti ar bitēm. Šķiet, šo dārzu čaklās dūcējas savā maršrutā ierakstījušas uz visiem laikiem, jo līdz pat salnām te ziedu netrūkst. Ārzemnieki gan šo Auces dārzu mēdzot dēvēt par publisko parku, tik neparasts tas ir.

Māju saimniece Māra Hincenberga stāsta, ka viņas senči uz šīs zemes dzīvojuši vēl pirms visiem pasaules kariem. Studiju laiks gan aizvedis Māru uz Rīgu, bet mammītes slimošana atsaukusi atpakaļ. Sirmā kundze nevienu brīdi to nav nožēlojusi, ar gadiem garās sakņu dobes soli pa solim atkāpušās skaista dārza priekšā. Māra neslēpj: "Tāds dārzs, kāds tas tagad ir, nav nemaz tik ilgi. Mēs bijām ļoti liela ģimene, te viss bija sakņu dārzs. Pavisam nedaudz varējām atvēlēt smukumam." Ar laiku dārzs tika arī pie trim dīķīšiem. Visi astoņi bērni paši vien Vecauces laukos apmalēm akmeņus vākuši, ik pa brīdim pieskrienot pie mammas ar jautājumu: mammu, derēs? Tagad dīķos lepni vizinās četru šķirņu ūdensrozes.

Iepretī mājai notupies pasakains, ar saulainu cīrulīšu pēli klāts pagraba uzkalniņš. Šķiet, nupat te bijusi Pelnrušķīte, vien māla krūka strautā aizmirsusies... Pretī pagrabam augļus briedina vecs pīpes koks. Māra smej, ka raža pašai reti kad tiekot, tūristi visu nolasot. Jautāta, no kurienes dārzā cīrulīši salaidušies, Māra atteic, ka tie paši sējas nejēgā. "Esmu dārznieku meita. Iespējams, cīrulīši bijuši jau manai mammai. Tētim bija savs – biznesa – dārzs, viņš potēja un acoja rozes. Pāri par 300 šķirnēm greznu rožu! Netrūka arī visādu skaistu alpu vijolīšu šķirņu. Tajos laikos ziedus nevarēja uz katra stūra nopirkt. Uz Sieviešu dienu ziediņi un podiņi bija aizprasīti jau mēnesi iepriekš. Mana bērnība pagājusi starp puķēm."

No vecākiem palikušas arī divas lielās siltumnīcas. Māra atzīst: "Mans hobijs ir pelargonijas. Kolekcijā jau pāri par 40 šķirnēm. Viena gandrīz melniem ziediem. Kāda viešņa no Lietuvas pat apvainojās, kad atteicu viņas piedāvājumam: dodu simtu latu, bet tu man zariņu! Puķe vēl bija maza, nācās saskumdināt."

Saimniece nopūšas: "Šogad mans dārzs ir bēdīgs, jo visu vasaru saimniece bija uz gultas. Prieks, ka abi mani Mārtiņi (vīrs un jaunākais dēls) lieliski ar visu tikuši galā, gan mauriņš kopts, gan kurmji ķerti. Es ļoti mīlu savu dārzu, labi jūtos starp savām puķēm. Mums abiem ar vīru dārzs ir sirdslieta. Ja esmu kādu puķi noskatījusi, es viņu dabūju. Tagad mēs ilgojamies pie žoga sastādīt potētos ceriņus. Divu toņu violetie jau ir. Kāzinieki uzdāvināja baltu potēto, sapnis ir vēl dabūt rozā. Pie mums kāzinieki ir bieži viesi. Vispirms viņi sarakstās pilsētas domē, tad pilī nodejo valsi un klāt ir, lai fotografētos un dzertu šampanieti."

Māras dārzā krāsu trakums virmo augu vasaru. Te mandevillas skaistumā sacenšas ar Ķīnas rozēm, te zvaniņi iezvana dāliju un mārtiņrožu laiku, bet īrisi septembra beigās sadomājuši otrreiz uzziedēt.

Svarīgākais