Dobeles paraugsētā ir ko apbrīnot gan vasarā, gan sniega baltumā. Tās saimnieki – Viktorija un Ernests Švankas – ir īsti nemiera gari. Viņu dārzs ziemas miegu neguļ, jo garo nakšu melnumā ir īstais brīdis jau kuro gadu uzburt gaismas pasaku.
Ziema nav iedomājama bez sniega tīrīšanas. Var jau sastumt lielā čupā, var arī saltajam baltumam iedvest dzīvību. Viktorija šogad kļuvusi gan par kaķa un zaķa, gan brieža un vāverēna mammīti. Blakus zvēriņiem izveidots arī omulīgs maizes klaips. Garāmgājējiem jāsteidz to apskatīt, jo pēc neilga laika kukulītim izaugs aste un tas pārvērtīsies niķīgajā krokodilmeitēnā Kroksē! Svešzemju rāpulītim Švanku dārzā klāsies tikpat labi kā siltzemju pāvam ar košo asti un no Ziemeļpola atčāpojušajam Ziemassvētku vecīša transportlīdzeklim – polārlācim. Ziemas saltumā šajā dārzā sirds siltuma netrūkst arī stārķa kungam, kurš augu gadu mitinās uz vecas ābeles stumbra. Ja jau Švanku mašīnai sava mājvieta, tad arī viņam tur vieta, nolēma no Lapzemes nākušais elektriskais Ziemassvētku vecītis un ar savu ziemeļbriedi Rūdolfu nolaidās uz garāžas jumta. No Amerikas sūtītais viņa aizjūras kolēģis par transportu izvēlējies polārlāci. Saimnieces mīlule – čūskegle – kā īsta Ievas meita kārtu kārtām ietinusies zaigojošu spuldzīšu virtenē. Ziemassvētku vecītis pavēris rūķu namiņa durvis – tas milzu dāvanu maiss tak iekšā jādabū! Kā varavīksnes apņemti, mājas logos zaigo mēnestiņi. Mirdzošu zvaigžņu gaismu dāvā krustmeitas sarūpētā kristāla bumba, bet komēta uz nama sienas vēsta: "Gaidiet, drīz vien parādīsies arī trollītis Mumins!" Gar ielu žoga stabos satupušas ekonomiskās kvēlspuldzes. Vārta stabu galā atstātās baltās sniega cepures maigo spuldžu gaismu pārklājušas ar noslēpumainu plīvuru.
Švanku dārzam paveicies, visu, ko Viktorija iedomā, Ernests īsteno. Kopdarbs abiem sagādā gandarījumu. Novakaros saimniekiem ir prieks dzirdēt, kā mājas priekšā garāmbraucošās mašīnas palēnina skrējienu, līdz piestāj pavisam, lai braucēji uz brītiņu atgrieztos bērnībā, lūkojoties Ziemassvētku vecīša pasaku dārzā.