Mīļdārziņš
Ventspilnieki Liene un Roberts Gustavsoni ir īsti dabas mīļi, kuri savā piemājas dārzā atrod vietu pat vispieticīgākajam, nejauši ieaugušam augam. «Jebkurš stādiņš taču ir dzīva būtne, kas grib, lai ar to rēķinās,» teic dārza saimnieki.
Viņu lolojums ik gadu tiek nominēts kā viens no skaistākajiem dārziem Ventspilī, kā arī gūst atzinību konkursā Skats no ielas.
Krāšņi apzaļumotajā namā uz saulainās Vasarnīcu ielas Gustavsoni mīt jau 35 gadus. Šodien teritoriju ap māju par lielu nenosauksi, taču Liene atklāj, ka sākotnēji pagalms bijis vēl šaurāks – to izdevies paplašināt nedaudz vēlāk, kad saimnieki sava nama teritorijai pievienoja zemes pleķi pie ielas, kas bija nolemts apgānīšanai. «Mūsu dārzs ir ārkārtīgi mazs, jau no ielas ir redzams viss, kas mums ir. Bet šeit jau arī tiek audzēti tikai ziedi un krāšņumaugi, mums Pārventā ir vēl arī liels sakņu dārzs. Tā kā šeit, pagalmā, nav pat, kur atvest un izbērt mēslu kaudzi, viss tiek vests no turienes pa kastītei vien,» saimniece stāsta. Līdzīgi pārvadājumi notiekot arī ar augiem: «Citreiz neplānoti ieaug kāds putna iedēstīts stādiņš, mums ir žēl to raut ārā un izmest, tāpēc izrokam un aizvedam uz lielo dārzu iestādīt. Lai aug! Mums vispār lielāko daļu dārza sastāda un pārstāda putni, pārnesot sēklas arī tur, kur nemaz nevajadzētu.»
Gustavsonu dārzs apjozts ar diviem vienlīdz pamatīgiem žogiem – vienu no koka, kas norobežo pagalmu no ielas, bet tūlīt aiz tā zaļo platais un interesanti veidotais dzīvžogs, kura dizainu izdomājuši paši saimnieki. Dzīvžoga sienu veido blīvi saaugušās klintenes, bet ik pēc pāris metriem dekoratīvi izceļas apaļas jasmīna cepures, kas pavasarī daiļo žogu baltiem un smaržīgiem ziediem. Sava veida norobežojumu veido arī gadu desmitus vecās tūjas – tās sargājoši noslēpj pagalmā notiekošo no garāmgājēju skatieniem. «Tās no maza stādiņa pirms ļoti daudziem gadiem ieaudzēja mana vīramāte Ģibkā. Tagad tās jau ir vēju salauztas, šķības un nesmukas, bet mums tās tik un tā ir ļoti mīļas,» saka saimniece.
Liene teic, ka viņa nav dārza vergs, kam par visām varītēm jārušinās dārzā augu dienu. «Mēs dārzā strādājam normas robežās. Vīram ir augsts asinsspiediens, tāpēc viņam ļauju tikai nopļaut zālienu un apcirpt dzīvžogu, pati tieku galā ar zemes darbiem,» viņa stāsta. Mērenums tiek ievērots arī augu izvēlē. Dārzā lielākoties sastopami klasiski augi un to krāsas netiek pārlieku miksētas. «Es pārāk nemīlu eksotiskus brīnumus, vislabāk man patīk hortenzijas, lilijas, īrisi, rudenī zied dālijas. Arī krāsu ziņā man patīk vienmērība. Piemēram, dālijas man ir tikai sarkanas. Dažreiz kāds palūdz iedot stādiņu, pretī solot kādu citu krāsu, bet man to nemaz negribas,» stāsta Liene. Tāpat saimnieku pūrā glabājas daudz interesantu stāstu par lietām, kas atceļojušas uz dārzu, un parādībām, kādas tajā dažkārt vērojamas. «Vasarā mums tieši zem ābeles zariem ļoti skaistiem, maigi rozā ziediem zied anemones. Šovasar tās bija iespraukušās starp zariem un augļiem, liekot domāt, ka ābelei vienlaikus ir gan ziedi, gan augļi. Bija fantastiski skaisti,» teic saimnieki.
Vēl Gustavsoni labprāt papildina dārzu ar pašu veidotiem iemītniekiem – te redzams no koka celma izveidots garausis, te no veca bērza stumbra uzstutēts vīriņš, ko ģimenē mīļi dēvē – «pašiem savs prezidents». Vaicāta, kur rodas idejas pagalma labiekārtošanai, Liene teic, ka lielākoties tās pie viņas atnākot pašas, bet dažreiz tiek pārlapots arī pa kādam tematiskam žurnālam, kas veltīts dārzam. «Šis ir mūsu mīļdārziņš,» Liene mīļi raksturo lolojumu, un sakoptā un interesantām detaļām papildinātā ainava to tikai apliecina.