Ventspilniece Īrisa Roze- Posuma atzīst, ka pašlaik ir pilnas slodzes laika mamma divarpus gadus vecajai Gabrielai.
Mazulītei tiek veltīts viss jaunās sievietes laiks, visa uzmanība, visas domas un rūpes, taču par savas ģimenes lauku mājām Īrisa runā īsi un kodolīgi: «Kalnieki ir visu mūsu miera osta, mūsu paradīze – tur jūtamies kā aizvējā, kā patvērumā, tur ir tik labi!»
«Viss sanāca gluži nejauši. Pirms 15 gadiem izdomāju, ka gribu īpašumu laukos. Rajona avīzītē ieliku sludinājumu. Atsaucās apmēram 30 savas mājas pārdot gribētāji.
Kalnieki bija pirmā vieta, kuru braucu skatīties. Tas, ko toreiz ieraudzīju savām acīm, atšķīrās no tā, ko juta mana sirds, – man te patika viss, taču pie sevis nodomāju: nu pašu pirmo tā uzreiz pirkt gan nedrīkst, jāpaskatās vēl citi varianti. Braucu uz Popi, Ugāli, Puzi, uz Užavas pusi, tomēr beigās vienalga atgriezos Ūdrandē. Nerunāsim par materiālajiem līdzekļiem, kas šajos gados te ieguldīti, nerunāsim par regulārajām talkām, ko kopā ar draugiem esam šeit rīkojuši. Šajos gados Kalniekos ir ielikta un palikusi daļa manas sirds,» saka Īrisa. Kas tad ir tas īpašais, kas licis izvēlēties toreiz gaužām nolaisto un cilvēku pamesto kalēja māju attālā ciema pašā nomalē? Mirkli padomājusi, Īrisa saka: «Te ir tāāāds miers... Šī vieta ir nenovērtējama kā vecmeistaru glezna. Arī mākslas darbu vērtējot, neviens taču neskaita kopā audekla, otu un krāsu izmaksas... Vērtību veido viss netveramais un bilancē neierakstāmais. Te ir tāpat. Šī vieta ir mūsu laimīgā zeme, patvērums, drošības sala. Te ir mana garīgās veselības sanatorija!»
Pirms nepilniem 90 gadiem Kalniekus sev būvējis apkārtnē visu atzīts kalējs, taču reiz paša mājā ar kalēju noticis kas pavisam nelāgs. Pēc viņa aiziešanas viņsaulē kolhozs māju sadalījis tādos kā kopmītņu tipa dzīvokļos, taču visi ienācēji daudzu gadu garumā trāpījušies vienas dienas dzīvotāji. «Kad Kalniekus nopirku, tie jau bija tukši un visu pamesti, māja un tās apkārtne stipri nolaista. Vējš visriņķī dzenāja smiltis, un bija jāuzmanās, lai izpuvušo grīdu dēļos nenolauztu kāju, bet pa caurumiem jumtā naktīs varēja skaitīt zvaigznes,» atceras saimniece, piebilstot, ka, neraugoties uz postažu, kas pavērusies acīm, viņu gluži vai apbūris miers, kas nācis no vecās mājas un brikšņos aizaugušā dārza. «Tikai tad, kad jau biju pilntiesīga mājas saimniece, daudz ko uzzināju par pagātnes traģiskajiem notikumiem, kas saistās ar kalēju un šo vietu, taču uz mani tas viss neattiecas. Nekādu sliktu auru te nav, mani nekas netraucē. Acīmredzot vecajam saimniekam mūsu darbošanās ir pa prātam. Bet miers te ir apbrīnojams. Lai cik piekusuši, pārguruši vai stresa pārņemti mēs būtu, atliek tikai atbraukt uz Kalniekiem, atliek izstaigāties pa dārzu, pagulēt šūpuļtīklā zem vecajām ābelēm, palīkņāt gar puķudobēm vai vienkārši nedarīt pilnīgi neko – drīz jūtamies kā no jauna piedzimuši: iestājas miers, kas izslēdz jebkuru apkārtējās pasaules klātbūtni.»
AR PIETĀTI. Senai ēkai piestāv senas lietas, kas ik uz soļa atgādina par aizgājušo paaudžu likteņstāstiem un glabā viņu roku pieskārienus. Sena māja ļoti uzskatāmi liecina arī par jaunajiem saimniekiem un bez liekvārdības pauž, ar kādu cieņu un pietāti tie izturas pret pagājušiem laikiem, ļaudīm un viņu veikumu. Esot Kalniekos, visu laiku nepamet izjūta, ka jāsarunājas čukstus un jāstaigā pavisam klusītēm, – lai neiztraucētu šeit valdošo lietu saskaņu un fascinējošo mieru.
SIRREĀLI. «Te neiederas stikls, ģipškartons vai kādi citi mūsdienīgi būvniecības materiāli, kas uzreiz mainītu visas mājas un katras atsevišķas telpas būtību un auru,» teic Īrisa un atceras, kā sākotnēji strīdējusies ar pieaicinātajiem meistariem. Kādā no istabām ieklājot pilnīgi jaunus grīdu dēļus un mainot sijas, meistari uzstājuši, ka koka detaļas jālako, – gan ilgāk kalpošot, gan mūsdienīgāk izskatīšoties, taču saimniece bijusi kategoriski pret šādiem jauninājumiem. «Pret jau esošo gribas izturēties godīgi un pieklājīgi. Griestu un grīdas segums lielajā istabā ir dabiskā koka krāsā, masīvkoka griestu sijas ir oriģinālas, tās laika zoba iespaidā kļuvušas tumšas. Kalēja ēze ir autentiska – tā nu sanācis, ka telpā, kur pagājušā gadsimta sākumā kalējam tapa pakavi, cirvji un citas saimniecībā nepieciešamas lietas no metāla, tagad tiek izguldīti ciemiņi, kas visi kā viens apgalvo, ka tik saldu miegu neatceroties izbaudījuši. Sākumā šaubījos, vai rūsganās tapetes ar reljefo, sīki zeltīto rakstu telpas kopainu nevērtīs tumšu, un nomācošu, bet nē – ir relaksējoši labi!»
Ēze telpai piešķir noslēpumainību – kad kurtuvē sprēgādamas deg pagales, istaba izgaismojas gluži kā rampas uguņu gaismā un rada sirreālas noskaņas. Telpas stūris iepretim ēzei atvēlēts vienkāršam grāmatplauktam. Blakus vienkāršajai ēzei ierādīta vieta reiz smalkās viesistabās padzīvojušai kumodei, slīpējumi un metāla furnitūra mēbelei piešķir senatnīgumu. Logam abās pusēs novietoti divi Rīgā pirkt izvelkamie dīvāni.
MISTISKA ATGRIEŠANĀS. Ļoti daudzas lietas ceļu uz Kalniekiem atrod pašas. Vēl precīzāk – atgriežas vietā, no kurienes kaut kādu apstākļu dēļ kādreiz izceļojušas. Īrisa stāsta: «Speciāli neko nevācam un nekrājam, taču kaut kāda mistika visā tajā mantu lietā ir: daudzi, uzzinājuši, ka pret vecām mantām izturos ar lielu bijību, paši mani sameklē un piedāvā savus krājumus. Reiz sētā ienāca kaimiņš, lai man atdotu vecā saimnieka kalto svečturi. Man prieks, ka Kalniekiem reiz piederējušās lietas palēnām atgriežas mājās un skaisti noveco.»
Interesantā dizaina spoguli Īrisa ieraudzījusi antikvariātā. Mājās pārvests, tas paliekošu vietu radis priekštelpā, kur pie loga saimniece novietojusi arī kājminamo šujmašīnu ar galdiņu, uz tā – seno laiku radio aparāts un daļa no Īrisas lāču kolekcijas. Tepat arī vecais vērpjamais ratiņš un tītavas – no kalēja šķūnīša pažobeles izvilktas, goda vietā noliktas. Uzmanību piesaista gaišās tapetes ar sīku rozīšu rakstu. Rozīšu tēma turpinās aizkaros: veikalā Jysk ieraugot gaisīgus un gaumīgus aizkarus ar mazu rozīšu rakstu, Īrisa Roze tos uzreiz nopirkusi un bijusi no tiesas laimīga!
SENAIS UN MŪSDIENĪGAIS. Ne visi virtuvē izkārtotie priekšmeti tiek izmantoti ikdienā, daži no tiem pilda tikai dekoratīvu funkciju. Vienuviet senais un mūsdienīgais – tā ir kā savdabīga ekskursija laikā. Līdzās senām petrolejas lampām un svaru atsvariem, nodilušām koka pavārnīcām un veclaicīgiem šķīvjiem pavisam labi sadzīvo draugu grebtās un saimniecei dāvātās koka karotes un jauni gaļas dēlīši, antikvariātos izmakšķerētie vai IKEA veikala atradumi: vāzes, svečturi, sienas dekori, dažādas smukumlietiņas. Vienā sienas daļā saglabāts vecā ķieģeļu mūrējuma fragments, pārējās telpas apdare to organiski papildina.
MAIZES KRĀSNĪ maizi vairs necep. Aukstajos mēnešos krāsns apsilda dzīvojamo istabu, bet citkārt tā ir kā lielisks postaments senlietu novietošanai – arī greznā balles kleita te acīm apmīļojama daudz labāk, nekā skapī stāvot. Pat viena daļa saimnieces mīļo lāču sapratuši, ka visdrošāk un prātīgāk ir atrasties iespējami tuvāk krāsnij, kur reiz cepta maizīte.
PELNĪJUŠAS MĀJAS. «Lietas, tāpat kā dzīvas būtnes, ir pelnījušas mājas, kur dzīvot. Tā kā lietas pašas mani atrod (dažreiz – otrādi!), tad draugi zina: pirms izmest sev it kā nevajadzīgu, vecu lietu, vispirms jāpajautā man, vai nevajag. Brīnumskaisto zīda lakatu ar košu ziedu rakstu, piemēram, pati uzgāju lietotu mantu bodītē. Labi, ka ir tādi Kalnieki, kur rotaļāties – ar lietām, mantām, mēbelēm, tērpiem. Pilsētas dzīvoklī vai mājā būtu pagrūti sadzīvot pat ar nelielu porcelāna tautumeitiņu un tautudēliņu armiju!»
KĀ BEZ KAMĪNA! Istabas stūrī, kur agrāk atradusies visparastākā apaļā krāsns, tagad vieta mūsdienīgam kamīnam. Kaut arī tā konstrukcijā un apdarē izmantoti mūsdienīgi materiāli, kamīns acīs nelec un lieliski iekļaujas telpas kopējā stilā, un ir neaizvietojams savas funkcionalitātes pēc. «Lauku mājā jau centrālapkures nav! Aukstā, drēgnā laikā aizkur kamīnā pāris malkas pagales, un drīz siltums jūtams visās istabās!»
KĀ SENDIENĀS. Katras kārtīgas lauku mājas saimnieces virtuvē noteikti jābūt gruntīgam trauku skapim, pilnam ar ikdienā un tikai godos lietojamiem traukiem. Sendienās pēc to daudzuma un smalkuma varēja spriest par saimnieces rocību... Plašajai virtuvei, kas funkcionāli sadalīta darba zonā un ēdamzonā, īpašu mājīgumu piešķir daudzie grīdceliņi – tie ir pats omulības iemiesojums! Lai gan virtuvē ir daudz arī mūsdienīgu lietu, kopējo noskaņu nekas neizjauc – ir gluži kā sendienās!
STILĀ SASKAŅOTAS. Dzīvojamās istabas mēbeles nav viena komplekta atsevišķas sastāvdaļas, taču masīvais skapis ar spoguli, pamatīgā kumode ar kaltiem atvilktņu rokturiem un grezna kokgriezuma ietvarā iestrādātu spoguli, ar grozāmu etažeri grāmatām un neparastas formas atpūtas krēsls – sendienu mēbeles ir gaumīgi saskaņotas stilā.
MELĀNIJAS APARTAMENTI. «Parasti visi grib zināt, kas ir Melānija,» smej Īrisa, arī manās acīs saskatot ziņkārību. «Melānija ir mājas pastāvīgā iemītniece un sargs. Uzticama, jo vienmēr ir mājās. Melānijai ir ļoti izteiksmīgas auguma aprises, jebkurš apģērba gabals, viņai uzlikts, izskatās vienkārši perfekti. Kopš Melānija par savu pastāvīgo uzturēšanās vietu izvēlējusies higiēnas telpu, šeit nevienu brīdi nav vienmuļi.»
Plašā, gaišā higiēnas telpa, ko tā vien gribas nosaukt par katras sievietes sapņu sapni, par īstu dāmu buduāru, izceļas ar smalku interjera priekšmetu un atsevišķu aksesuāru kopumu. Pie griestiem oriģināla lampa ar pašrocīgi darinātu auduma un stikla pērlīšu abažūru. Par klusinātu romantiku telpā gādā vairākas greznas galda lampas, pie sienām gleznu reprodukcijas, pulkstenis, termometrs, barometrs, kalendārs un spogulis zeltītā ietvarā – viss taču savu reizi vajadzīgs!
baltas mēbeles. Līdzās vannai un sanitārajam mezglam telpā atrodas vairākas baltas mēbeles – krēsls un skapīši ar graciozi apzeltītiem stilizētu rožu ornamentiem (saimnieces roku darbs!). «Vecie skapīši savesti kārtībā, no jauna nokrāsoti: vienā glabājas krāsaini dvieļi, citā veļa un izteikti sievišķīgi tualetes piederumi.